Bija gandrīz pusnakts. Mēs pateicām garnizona komandierim ģenerālmajoram Geitsam, lai vīrus sūta uz mājām un noņem spēka lauku. Viņam tika dots rīkojums bez ierunām paklausīt ikvienai pavēlei, un viņš ar mums teicami sadarbojās. Taču es vēl nekad nebiju redzējis cilvēku, kas izskatītos tik apmulsis.
Viņš mums parādīja, kā iedarbināmas fotonu buras. Buras nebija nokrāsotas, tās bija no spoža sudraba, un to forma aptuveni atgādināja tauriņa spārnus.
Man jāatzīst, ka mēs visi jutāmies mazliet muļķīgi, stāvēdami milzīgajā sudraba zālē. Tur bija ledaini auksts un oda pēc krāsas. Vadības ierīces bija samontētas, bet gandrīz nekā vairāk tur arī nebija. Raķetes iekšienē darba pietika vēl vienam gadam. Priekšā pie vadības ierīcēm bija tikai sešas vietas. Pārējiem nācās sēdēt uz saliekamajiem krēsliem, kurus šeit speciāli ievietoja.
Bet, tiklīdz mēs uzsākām pacelšanos no Zemes, muļķīgā sajūta izgaisa. Nekādas grūtības neradās, raķetes apvalks bija ārkārtīgi viegls. To varētu iekustināt viens pats cilvēks. Mēs uzticējām kuģa darbināšanu desmit cilvēku komandai, ko vadīja Ebners. Es uzņēmos stūrēšanu. Vienīgais cilvēks, kurš nebija mūsu komandas loceklis, bija ASV Gaisa Kara Flotes kapteinis Heidons Reinoldss, stūrmanis. Viņš acīmredzot nesaprata, kāpēc šeit atrodas, jo kuģim bez dzinējiem stūrmani nevajag.
Mēs pacēlāmies no Zemes divdesmit minūtes pēc pusnakts, sasniedzām desmittūkstoš pēdu augstumu un devāmies uz austrumiem. Pirmās piecpadsmit minūtes Reinoldss bija tik pārsteigts, ka nevarējām izdabūt no viņa sakarīgus rīkojumus. Tad viņš nomierinājās, un kopš tā brīža lidojums noritēja bez starpgadījumiem. Amerikas aizsardzības sistēma tika brīdināta, ka pusvienos naktī mēs dosimies cauri agrās brīdināšanas sistēmai, — un mums nebija nekādu nepatikšanu. Bez ceturkšņa vienos mūsu televizors rādīja brīdinājuma signālu, ka nezināms, nelūgts viesis ielauzies Zemes atmosfērā no Mēness puses. Televīzijas pārraide notika pēc norādījumiem, ko bijām atstājuši prezidentam.
Lidojot pāri Atlantijas okeānam, mēs palielinājām ātrumu līdz tūkstoš jūdzēm stundā. Galu galā kuģī nepatīkami sacēlās temperatūra. Taču laiku nedrīkstēja tērēt. Kad mēs devāmies ceļā no Durango, Mariborā jau bija pusdeviņi no rīta. Mums bija jānolido piectūkstoš jūdžu, un bija svarīgi to izdarīt, iekams pienāca vakars.
Pirms Eiropas krasta līnijas pārlidošanas mēs palielinājām augstumu līdz divdesmit pieciem tūkstošiem pēdu. Mēs zinājām, ka agrās brīdināšanas sistēmas nu jau visā Anglijā un Francijā ceļ trauksmi un mums pastāvīgi jābūt modriem.
Pirmo raķeti uz mums izšāva kaut kur no Bordo apkaimes. Desmit mūsu komandas vīri Reiha vadībā uzturēja spēka lauku ap kuģi un uzspridzināja raķeti, kad tā bija divas jūdzes no mums. Nelaimīgā kārtā Reihs
piemirsa bloķēt sprādziena radītās enerģijas viļņus — un mūs visus pēkšņi sāka mētāt kā sabangotā jūrā. Uz dažām sekundēm zaudējām vadību, tad man izdevās bloķēt enerģijas viļņus — un mēs atkal vienmērīgi devāmies uz priekšu. Pēc tam Reihs uzņēmās rūpes virzīt sprādziena spēku projām no mums.
Televizora ekrāns rādīja, ka mūsu ceļš tiek nemitīgi novērots. Uz mums mērķēto šāviņu sprādzieni neradīja šaubas, ka mūs uzskata par svešiniekiem no Mēness, kuru rīcībā ir kaut kāds iznīcinošs stars.
Pulksten vienos pēc Viduseiropas laika mēs atradāmies tieši virs Mariboras kaujas lauka. Mēs bijām samazinājuši augstumu līdz dažiem tūkstošiem pēdu. Tā kā mēs virzījāmies uz priekšu bez skaņas, tad varējām skaidri sadzirdēt bumbu sprādzienus apakšā.
Labi, ka bijām izvēlējušies tik varenu kuģi. Kaujas lauks bija milzīgs — desmit jūdžu platumā. Tūr nebija koncentrēts liels karaspēks — tikai mazas ļaužu grupas, kas darbojās ar artilēriju un raķešu palaišanas ierīcēm. Mūsu kuģa apmēri bija tik iespaidīgi, ka to skaidri saredzēja abas puses, kaut arī Zemi ietina biezi dūmi.
Tagad sākās operācijas galvenā daļa — tā, kuras izdošanos mēs nevarējām garantēt. Nenāktos grūti iznīcināt visu dzīvo simt kvadrātjūdžu platībā un uz visiem laikiem izbeigt karošanu. Un tomēr neviens no mums to nespētu izdarīt. Mēs izjutām vienīgi nicinājumu pret cilvēkiem, kuri mēģina cits citu nogalināt, taču viņus nogalināt mums nebija tiesību.
Pirmais uzdevums bija apstādināt mobilās raķešu vienības. Desmit minūšu laikā pēc mūsu parādīšanās divpadsmit vienības bija mēģinājušas šaut uz mums raķetes. Šāviņi tika iznīcināti, un tad Reiha grupa iznīcināja visas palaišanas ierīces, tās vienkārši sagraujot. Bet kaujas laukā vēl bija varbūt kāds tūkstotis lielgabalu un raķešu palaišanas ierīču; mums bija jānodrošinās arī pret ikkatru no tiem. Mums gribējās pilnībā koncentrēties uzdevuma galvenajai daļai. Pagāja turpat stunda, kamēr, taustoties dūmos, sameklējām katru lielgabalu un raķešu palaišanas ierīci un tos visus iznīcinājām.
Sākumā mūsu parādīšanās bija sacēlusi paniku. Bet, kad nekādi nāvējoši stari no mums nenāca, tā norima. Ieroču iznīcināšanas operācija nebija nekas neparasts; to ievēroja tikai tie, kas bija tuvumā. Pēc brīža mūs
uzlūkoja drīzāk ar ziņkārību, nevis bailēm. Mēs to uztvērām un aktīvi atbalstījām šādu noskaņojumu.
Tā bija dīvaina sajūta. Mēs visi sēdējām pilnīgā klusumā. Vienīgi vējš šalca. Šaušana bija mitējusies. Mēs apzinājāmies, ka mūs vēro miljons cilvēku, kas sapulcēti divās lielās armijās. Es pat manīju parazītu klātbūtni daudzos cilvēkos, jo zombi atbildes reakcija bija stindzinoša un vienaldzīga, pavisam neraksturīga cilvēkiem.
Sajā brīdī Fleišmanis nospieda pogu, kas iedarbināja fotonu buras, un tās lēnām atvērās. Tas noteikti bija iespaidīgs skats — milzīgie sudraba spārni vispirms izslīdēja no kuģa aizmugures daļas, tad lēni izpletās, līdz bija četrreiz lielāki par kuģi, un to kopējais virsmas laukums bija astoņas kvadrātjūdzes. Tagad mūsu kuģis atgādināja gigantisku kukaini ar melnu ķermeni un spožiem, taču gandrīz caurspīdīgiem spārniem.
Mums bija cieša saskare ar tiem, kas mūs novēroja, tikpat tuva kā kontakts starp aktieri un skatītājiem teātrī. Tāpēc mēs varējām konstatēt, ka esam izraisījuši izbrīnu, kam jaucās klāt vieglas izbailes.
Kad sākām lēnu lidojumu, es sajutu pārmaiņu skatītāju reakcijā. Viņi savaldzināti vēroja milzīgo sudraba objektu, taču nu jau bez saprātīgas ziņkāres. Karapulku neatslābstošā uzmanība apsīka, un tas nebūt nav pārsteidzoši, jo tie, acu nenolaižot, bija skatījušies uz mums vairāk nekā stundu. Fotonu buras saules gaismā žilbinoši mirdzēja.
Mūsu kuģis izskatījās kā dižens un skaists kukainis — pārāk košs, lai to mierīgi vērotu, un tomēr pārāk valdzinošs, lai to izlaistu no acīm.
Iespaids bija taisni tāds, kādu mēs bijām gaidījuši. Skatītāju uzmanība atslāba un kļuva viegli manipulējama, kad mēs tā lēni peldējām debesīs, pakāpeniski tuvodamies Zemei. Sl vieglā, netveramā kustība Reiha komandai prasīja ievērojamas pūles, jo milzīgās spārnu virsmas dēļ kuģim visu laiku bija jācīnās ar vēju, kas būtu aiznesis raķeti sāņus, ja mūsu modrība kaut uz brīdi atslābtu.
Mēs, pārējie četrdesmit, tagad saslēdzāmies paralēli. Novērotāju prāti bija pilnīgi mūsu varā kā bērns, ko apbūris stāsts. Es ievēroju vēl kaut ko īpatnēju, ko aizvien biju nojautis: visus šos skatītājus telepātiski sasaistīja kopā interese par mums. Tas izskaidro, kāpēc pūlis var kļūt tik bīstams. Satraukts pūlis uzbudinātā
gaisotnē ģenerē telepātisku spēku, bet tik neveikli un nesaskaņoti, ka izjūt tieksmi uz vardarbīgu rīcību, lai atbrīvotos no saspringuma.