Sī pūļa spriegums bija mūsu rīcībā. Tas bija kā milzīgs prāts, kas atvērts mums. Sis prāts bija pilnībā koncentrēts uz milzīgo, kukainim līdzīgo objektu, kas tagad bija nolaidies pavisam tuvu Zemei. Viņi bija hipnotizēti un gatavi uztvert mūsu komandas.
Operācijas galvenā daļa nu bija manās rokās. Karotāju prāti bija kā daudzi televizoru ekrāni, un es biju centrālais raidītājs. Ikviens pēkšņi ieraudzīja, ka kosmosa kuģa sānos atveras divas milzīgas durvis. Un pa šīm durvīm — vairāk nekā tūkstoš pēdu augstumā — izkāpj Mēness svešinieki. Arī svešie bija vairāk nekā tūkstoš pēdu gari. Viņi arī atgādināja kukaiņus, jo bija zaļi un ar garām kājām kā sienāžiem. Viņiem bija cilvēku sejas ar lieliem, līkiem deguniem un mazām, melnām actiņām. Viņi pārvietojās aprautiem lēcieniem, it kā nebūtu pieraduši pie Zemes gravitācijas. Kājas viņiem bija ar putnu nagiem.
Tad svešie lēkšus tuvojās novērotājām armijām. Es raidīju murgainas panikas viļņus, pārliecību par šausmīgu iznīcību. Tai pašā laikā atslābināju saspringumu, kas visus turēja uz vietas un lika bezpalīdzīgi noskatīties. Galu galā cilvēki panikā metās bēgt. Briesmu sajūta bija tik pretīga — šīs nožēlojamās šausmas gandrīz vai nepieklājīgas —, ka mēs pārtraucām telepātiskos sakarus ar karotājiem, lai tie skrien prom. Neviens neatskatījās. Tūkstoši pakrita un tika samīdīti; vēlāk skaitļi liecināja, ka piecpadsmit procenti cilvēku šādā veidā gājuši bojā. Posts diez vai būtu lielāks, ja arī naidīgie svešinieki būtu bijuši īsti.
Tas bija ļoti nepatīkams pārdzīvojums. Nedēļām ilgi notikušais man neizgāja no prāta; tas neizzuda kā nelāga garša mutē. Bet citādi rīkoties mēs nevarējām. Tas, protams, izbeidza karu. Kopš tā brīža Gvambe un Hazards vairs nebija vadoņi. Viņus ignorēja, aizmirsa. Karš bija sapnis, no kura visi bija pamodušies, bērnu spēle, kurai pienācis gals. Turpmākajās trijās dienās ANO karaspēks, rīkodamies ciešā sadarbībā ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu, aizturēja tūkstošiem cilvēku no izkaisītajām armijām, ieskaitot Gvambi un Hazardu. (Hazards par bēgšanas mēģinājumu tika nošauts; Gvambi ieslodzīja vājprātīgo namā Zenēvā, kur viņš pēc gada nomira.)
Varētu domāt, ka pēc šīs uzvaras mums gribējās atdusēties uz lauriem. Īstenībā mēs neko tamlīdzīgu nevēlējāmies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, uzvara tika panākta viegli, kā rotaļājoties. Es to šeit diezgan sīki atstāstīju tāpēc, ka tai ir liela vēsturiska nozīme, taču no stratēģijas viedokļa tā nepelna ne divas rindas. Otrkārt, patiesi interesantākā uzdevuma daļa mums vēl bija priekšā: atdot pasaulei saprātu un apsvērt, kā galīgi iznīcināt parazītus.
Mūsu izmantotajās metodēs nebija nekā iespaidīga. Mēs vienkārši pateicām ļaudīm patiesību. Nākošajās dienās pēc mūsu «uzvaras» prezidents Melvils televīzijā paziņoja, ka Savienoto Valstu valdībai esot pilnīgs pamats ticēt, ka «Mēness svešinieki» dodas prom no Saules sistēmas un nekādas tiešas briesmas mūsu planētai vairs nedraud. Viņš piebilda:
— Tomēr, paturot prātā briesmas, ka ārpuszemes būtnes var kuru katru brīdi atkal uzbrukt, Savienotās Valstis mudina nekavējoties izveidot Vienotu pasaules valdību, kurai būtu piešķirtas visas pilnvaras mobilizēt Pasaules Aizsardzības Spēkus.
Viņa priekšlikumu nekavējoties pieņēma Apvienotās Nācijas. Un tad sākās dižais uzdevums, ko tik prasmīgi dokumentējis Volfgangs Reihs savā grāmatā «Pasaules pārveidošana».
Pats nopietnākais uzdevums, protams, bija iznīcināt parazītus. Taču mēs nospriedām, ka tas nav pats steidzamākais. Pārmaiņas Mēness rotācijā ievērojami samazināja parazītu spēku, padarot vājāku galveno kairinājuma avotu. Tomēr bija vēl viens iemesls, kāpēc parazīti uzlūkojami par mazāk svarīgu problēmu. Esmu teicis, ka parazītus varētu uzskatīt par cilvēka gļēvulības un pasivitātes atspulgu. Parazītu spēks varēja augt sakāves un panikas atmosfērā, jo viņi barojās no cilvēku bailēm. Tādā gadījumā vislabākais veids, kā cīnīties ar parazītiem, ir iedvest cilvēkiem gribasspēku un mērķa apziņu. Un to mēs uzskatījām par nākamā gada galveno uzdevumu. Vispirms jāpadara Pasaules Drošības Spēki patiesi iedarbīgi, lai likvidētu jebkādas jaunas aktivitātes izpausmes no parazītu puses. Tas nozīmēja, ka divdesmit cilvēkiem no mūsu grupas jānodarbojas ar organizatoriskām problēmām. Gandrīz tikpat svarīgi bija likt cilvēkiem saprast, ka parazīti ir realitāte, pret kuru cilvēcei pastāvīgi jābūt modrai. Un tas savukārt nozīmēja, ka
mums jāpalielina sava grupa, līdz tās biedru skaits sniegsies tūkstošos vai pat miljonos. Tāpēc tikai divdesmit no mums (Ebneru un Fleišmani ieskaitot) tika nosūtīti uz Pasaules Drošības Organizāciju. Pārējie visus spēkus veltīja cilvēku mācīšanai.
Par to man jāpasaka daži vārdi, jo īstenībā viss bija atkarīgs no panākumiem šajā jomā. Nepavisam nebija viegli izvēlēties kandidātus, kuri apgūs «prāta vadības» tehniku. Varētu šķist, ka nekādu sarežģījumu vispār nebija; galu galā es pats biju mācījies, tāpat arī Reihs un Fleišmanis. Tātad mums tikai jāpaziņo cilvēcei fakti par apziņas parazītiem — un cilvēki visu iemācīsies paši.
Tas ir pareizi tikai daļēji. Protams, gadījās arī tā. Taču šeit radās problēma. Cīņa ar apziņas parazītiem prasa sevišķi izturīgu un aktīvu prātu; vairums cilvēku garīgā ziņā ir tik kūtri, ka parazīti var veikli viņus apvest ap stūri. Noskaņa, kas bija pārņēmusi cilvēkus, ir bīstama, jo viņiem radās mānīga drošības sajūta, ko parazīti neatlaidīgi veicināja. Sis, protams, bija tas gadījums, kad nepietiekamas zināšanas ir bīstamas.
Tomēr fakts, ka apmēram trīs ceturtdaļas cilvēces nekavējoties sāka ticēt, ka nu viņi spēj pilnībā pārvaldīt savu prātu, mums sagādāja lielas raizes. Kā lai mēs zinām, kuri no šiem miljoniem ir mūsu uzmanības vērti? Tā bija problēma, ko mums tūlīt neizdevās atrisināt. Mēs darbojāmies uz labu laimi. Mēs strādājām ar ļoti gudriem cilvēkiem, it sevišķi tādiem, kuri paši sev izlauzuši ceļu, jo drosme un vitalitāte bija vissvarīgākais priekšnoteikums panākumiem. Taču mēs piedzīvojām daudz neveiksmju. Kad mēs ar Reihu bijām guvuši pirmās uzvaras pār parazītiem, mūs stimulēja tūlītēju briesmu sajūta. Jaunos kandidātus — ne, un daudzi no viņiem vienkārši nespēja modināt sevī neatliekamības apziņu. Es sāku saprast, ka panākumi sabiedrībā daudz vairāk atkarīgi tikai no ierastas uzņēmības un centīga darba un nepavisam ne no gara spējām. Mēs nevarējām velti tērēt laiku neveiksminiekiem. Ja mēs būtu izmantojuši savas telepā- tijas spējas, lai viņus «uzmodinātu», tas tikai vairotu viņu kūtrumu. Tāpēc šādus cilvēkus aši atraidījām un viņu vietā pieņēmām citus.
Drīz vien mums ienāca prātā, ka pat visai gudri un nopietni cilvēki var ciest no garīga slinkuma, ja iemantojuši šo paradumu bērnībā. Tāpēc mēs nolēmām, ka turpmāk kandidāti jāizvēlas, cik iespējams, agrīnā vecumā. Sim nolūkam daļa no mums izveidoja atsevišķu grupū pusaudžu un bērnu garīgo spēju pārbaudei. Tā kļuva par tā saukto «Bērmaņa K-testu grupu», kuras panākumi pārspēja visas mūsu cerības — divu gadu laikā radās vairāk nekā piecsimt tūkstošu «prāta vadības» adeptu vecumā līdz 21 gadam.
Gada beigās mēs zinājām, ka esam uzvarējuši cīņā par ilgstoša miera nodibināšanu pasaulē. Tagad mēs atkal varējām pievērst uzmanību Mēnesim. Nu jau tas bija nepieciešams. Mēness traucējošie spēki bija apraduši ar tā neparasto kustību un atkal pievērsa uzmanību Zemei. Es jau paredzēju, ka tieši tā notiks; Mēness rotācija bija tikai pagaidu līdzeklis.
Nevienam neprasījuši padomu, piecsimt mūsējo nolēma, ka Mēnesi vajadzēs atšķirt no Zemes gravitācijas lauka. Mēs uzsākām darbu pie šīs operācijas 1999. gada janvārī — vecā gadsimta pēdējā Jaungada dienā. Tas bija galvenokārt inženiertehnisks uzdevums. Tas nozīmēja, ka ļoti ilgstoši jāizdara uz Mēnesi pastāvīgs spiediens un to nedrīkst ne mirkli atslābināt. Operāciju vajadzēja īstenot ļoti lēni. Mēness blīvums salīdzinājumā ar Zemes blīvumu ir ļoti mazs — tas ir tikai mazliet blīvāks par milzu izdedžu gabalu. Garajā mūžā tas bija sadūries ar neskaitāmiem meteoriem un komētām, daži no tiem bijuši patiešām ļoti lieli, tā ka Mēness bija caur un cauri saplaisājis kā stikls. Tātad, ja mēs spiedienu izdarītu pēkšņi, Mēness sašķīstu gabalos; tādā gadījumā Zemi apjoztu Mēness asteroīdu gredzens — un mēs nesasniegtu cerēto.