— Tas ir jauki. Kas tādā gadījumā notika?
— Tieši tas mani uztrauc. Nekas nesagāja dēlī.
— Nē? Vai tagad tu zini, kādā dziļumā tas priekšmets atrodas?
— Jā. Tādā dziļumā, kādu rādīja mērītājs. Divas jūdzes.
Es apvaldīju satraukumu — bija notikušas arī lielākas dīvainības.
— Divas jūdzes, — es atkārtoju. — Bet tas ir krietni zemāk par šī uzkalna pamatni. Es gribēju teikt. . tādā dziļumā mums vajadzētu uzdurties arhaja iežiem*.
— Grūti pateikt. Taču droši vien tev taisnība.
— Turklāt, ja tas norādījis dziļumu precīzi, tad jādomā, ka arī bluķu lielums noteikts precīzi — septiņdesmit pēdas. Tas izklausās mazliet neticami. Pat bluķi, no kuriem uzbūvēta milzīga piramīda, nav tik lieli.
Reihs labsirdīgi attrauca:
— Manu dārgo Ostin, es tev pilnīgi piekrītu. Tas ir neiespējami. Taču esmu pārbaudījis visas aparāta shēmas. Es nesaprotu, kur varēju kļūdīties.
— Ir tikai viens ceļš, kā to uzzināt, — jāsūta lejā «kurmis».
— Tieši to es grasījos ierosināt. Tomēr, ja tas patiesi ir divas jūdzes dziļi, tad no «kurmja» nebūs nekādas jēgas.
— Kāpēc?
— Pirmkārt, tāpēc, ka «kurmis» nav domāts, lai ar to lauztos cauri klintij — tikai zemei vai māliem. Tādā dzijumā tas noteikti uzdursies klintij. Otrkārt, ja arī tādā dziļumā klinšu nebūtu, zemes spiediens «kurmi» iznīcinās — tas būtu tikpat kā atrasties divas jūdzes zem jūras līmeņa. Spiediens tur būtu tūkstošiem mārciņu uz kvad- rātcollu. Un, tā kā temperatūra paaugstinās par simt grādiem uz jūdzi, elektroiekārta to var neizturēt.
Mani satrieca jau problēmas apmēri vien. Ja Reiham bija taisnība, tad mums vispār nebija ko cerēt izrakt no zemes «objektus»— acīmredzot tie bija pilsētas mūru vai tempļa daļa. Ar visu mūsdienu ražīgo tehniku mums nebija mašīnu, kas varētu strādāt tādas temperatūras un spiediena apstākļos un izcelt milzu bluķus no divu jūdžu dziļuma.
Mēs ar Reihu atgriezāmies pie zondes, pārrunādami šo jautājumu. Ja zonde nekļūdījās — un Reihs, šķiet, domāja, ka ne, — tad ir radusies arheoloģijai neparasta problēma. Kā gan šīs pilsētas atliekas varēja iegrimt tādā dziļumā? Varbūt no vulkāna izvirduma iegrimusi vesela zemes platība — iebrukuši bezdibenī? Pēc tam dobums pieplūdis ar ūdeni un dubļiem. . Bet — dubļi divu jūdžu dziļumā! Cik gadu tūkstošu tam būtu vajadzīgi? Mēs abi jutāmies tā, it kā juktu prātā. Gribējām mesties pie telefona un prasīt padomu kolēģiem, taču mūs atturēja bailes, ka esam pieļāvuši kādu smieklīgu kļūdu.
Pulksten piecos mēs varējām laist darbā «kurmi», kura priekšgals bija pavērsts tieši uz leju. Reihs iedarbināja tālvadības sistēmu — un «kurmja» konusveidīgais priekšgals sāka rotēt. Zeme pašķīda, tad izveidojās maza, irdena kaudzīte. Dažus mirkļus tā drebēja. Tad no «kurmja» nebija ne vēsts.
Es piegāju pie radara ekrāna. Tā augšdaļā trīsuļoja spožs, balts punkts. Mēs vērojām, kā tas lēni virzās lejup — ļoti lēni, lēnāk nekā pulksteņa minūšu rādītājs. Blakus radara ekrānam atradās tāds kā televīzijas ekrāns, kas rādīja vienīgi viļņotas līnijas, kura3 izskatījās kā dūmu strūkliņas. Laiku pa laikam šīs līnijas vietām kļuva retākas vai izzuda pavisam; tas notika tad, kad «kurmis» uzdūrās klintij. Ja «kurmis» sastaptu jebkuru objektu, kas lielāks par desmit pēdām, tas automātiski apstātos — un elektroniskais lāzers izpētītu tā virsmu.
Pēc stundas baltais punkts bija aizvirzījies līdz ekrāna vidum — apmēram jūdzes dziļumā. Tagad tas kustējās lēnāk. Reihs devās pie zondes un to iedarbināja. Zondes ekrāns rādīja «kurmi»— jūdzes dziļumā. Un joprojām tajā pašā vietā, ekrāna apakšā, bija redzami lielie bluķi. Zonde bija precīza.
Nu mēs visi izjutām sasprindzinājumu. Strādnieki stāvēja pulciņā, neatlaidīgi raudzīdamies uz radara ekrānu. Reihs izslēdza zondi, jo tās stars varēja sabojāt «kurmi». Mēs riskējām pazudināt dārgu iekārtu — tomēr citas izejas nebija. Mēs vēl un vēl pārbaudījām zondi. Tā nekļūdīgi norādīja, ka milzīgajiem bluķiem ir vairāk vai mazāk regulāra forma un tie guļ cits citam blakus. Neiespējami, ka tās varētu būt dabiska? klintis.
Tāpat nebija teikts, ka mēs nenovēršami zaudēsim «kurmi». Robota elektroniski rūdītajam metālam nekaitētu divtūkstoš grādu temperatūra; konstruktori bija pieņēmuši, ka tas var uzdurties vulkāniskās lavas dzīslām. Robota apvalks bija īpaši drošs — ražotāji galvoja, ka tas varot izturēt divarpus tonnu spiedienu uz kvadrāt- collu. Bet. ja robots sasniegtu bluķus divu jūdžu dziļumā, tad tam būtu jāiztur divtik liels smagums vai arī ļoti tuvu tam. Turklāt tā raidītājs varēja neizturēt tādu temperatūru. Un tad vienmēr pastāvēja varbūtiba, ka robots var iziet ārpus tālvadības robežām vai arī sabojāties tā uztvērējs.
Pusdeviņos iestājās tumsa, un «kurmis» bija pievārējis vēl daļu attāluma. Bluķi tagad bija tikai pusjūdzi zem robota. Mēs likām strādniekiem doties mājās, bet daudzi no viņiem palika. Pavārs mums pagatavoja maltīti no konserviem; viņš acīmredzot nebija noskaņots gatavot ko sarežģītāku. Kad pār zemi nolaidās nakts, mēs sēdējām tumsā, ieklausījāmies radariekārtas klusajā dūkoņā un vērojām spožo, balto punktu. Dažbrīd es biju pārliecināts, ka tas apstājies. Reihs, kurš bija acīgāks par mani, apgalvoja, ka neesot vis apstājies.
Pusvienpadsmitos pēdējais strādnieks bija aizgājis mājās. Es biju satinies segās, jo bija sacēlies vējš. Reihs nepārtraukti smēķēja, pat es izsmēķēju divas cigaretes. Pēkšņi dūkoņa mitējās. Reihs pielēca kājās. Viņš sacīja:
— «Kurmis» ir tur.
— Vai tu esi pārliecināts? — Mana balss bija kļuvusi ķērcoša.
— Pilnīgi. Atrašanās vieta ir pareiza. Tas ir apstājies taisni virs bluķiem.
— Ko tagad darīt?
— Tagad projicēsim attēlu.
Viņš atkal iedarbināja aparātu. Nu mūsu skatieni bija pievērsti ekrānam. Tas bija tumšs — tātad skeners ir pavērsts pret masīvu un cietu objektu. Reihs noregulēja sviras. Viļņainās līnijas parādījās no jauna, taču tagad tās bija retākas un taisnākas. Reihs noregulēja attēlu, tuvinot līnijas citu citai, līdz visu ekrānu, gluži kā svītrainu audumu, klāja smalkas baltas un melnas līnijas. Un uz šī līniju raksta bija skaidri redzamas vairākas melnas zīmes, ierobījumi klintī. Dažu pēdējo stundu uztraukums bija bijis tik liels, ka es tās uzlūkoju diezgan vienaldzīgi. Kļuva pilnīgi skaidrs, kas tie par uzrakstiem. Es tādus jau daudzreiz tiku redzējis uz bazalta statuetēm. Es skatījos uz simboliem, kas veidoja Abhota Tumšā vārdu.
Te nekas vairs nebija darāms. Mēs nofotografējām ekrānu, tad gājām atpakaļ uz Reiha telti, lai pa radio sazinātos ar Dārgu īzmirā. Pēc piecām minūtēm Reihs jau runāja ar viņu. Viņš pastāstīja, kas noticis, atvainojās, ka esam tā riskējuši ar «kurmi»— tas bija Turcijas valdības īpašums —, un pavēstīja, ka mēs esam neapgāžami konstatējuši: šie bluķi pieder «milzu vecajo» kultūrai, kas pieminēta uz vienas no statuetēm.
Man šķita, ka Darga bija mazliet iedzēris. Vajadzēja gari un plaši skaidrot situāciju, iekams viņš saprata. Tad viņš teicā3 aiziet pie Fuada un nekavējoties lidot pie mums. Mēs viņu pārliecinājām, ka tam nebūs jēgas, jo dzīrāmies iet gulēt. Viņš ierosināja virzīt «kurmi» tā, lai tas izpētītu blakus esošos bluķus. Reihs aizrādīja, ka tas nav iespējams. «Kurmis» nevarēja pārvietoties sāniski, tikai uz priekšu vai atpakaļ; to vajadzētu atvilkt kādas simt pēdas un tad palaist citā virzienā. Tas prasītu vairākas stundas.