Emma pamanīja kādu pasažieri, kura devās lejup pa plašām kāpnēm, un sekoja viņai, jo nosprieda, ka tieši tur jābūt apakšējam klājam. Tā kā viņai nebija ne jausmas, kur atrodas kuģa pakaļgals, viņa iestājās rindā pie informācijas centra.
Aiz letes stāvēja divas meitenes tumši zilos svārkos un baltās blūzēs. Meitenes ne uz brīdi nemitējās smaidīt.
– Kā varu jums palīdzēt, jaunkundz? – viena no viņām jautāja, kad Emma beidzot bija nokļuvusi līdz letei. Bija skaidri redzams, ka meitene noturējusi Emmu par pasažieri. Jāteic, viņa pat bija apsvērusi domu nopirkt biļeti un šādi aizbraukt uz Ņujorku, tomēr galu galā nolēmusi, ka vairāk uzzinās, strādājot plecu pie pleca ar komandas locekļiem.
– Kur atrodas vecākā stjuarta kajīte? – viņa vaicāja.
– Otrās durvis pa labi. Lejup pa šīm kāpnēm, – atbildēja meitene. – Jūs noteikti nepaiesiet garām.
Devusies norādītajā virzienā, Emma nokļuva pie durvīm ar uzrakstu “Vecākais stjuarts”, dziļi ievilka elpu, tad pieklaudzināja.
– Ienāciet.
Emma atvēra durvis, iegāja telpā un ieraudzīja eleganti ģērbušos virsnieku, kurš sēdēja pie veidlapām nokrauta galda. Viņam mugurā bija balts, iestīvināts formas krekls, kuram bija zeltīti uzpleči.
– Kā varu jums palīdzēt? – viņš vaicāja. Šādu akcentu Emma vēl nekad nebija dzirdējusi, un bija pat grūti saprast, ko viņš saka.
– Kungs, es meklēju viesmīles darbu, – viņa atbildēja, cerēdama, ka runā līdzīgi kā viņas kalpones Menorhausā.
– Man žēl, – kungs noteica, – mums pašlaik jaunas viesmīles nav nepieciešamas. Vienīgā brīvā darba vieta ir informācijas centrā.
– Es ar prieku tur strādāšu, – atbildēja Emma jau savā ierastajā balsī.
Vecākais stjuarts ciešāk palūkojās uz viņu. – Alga nav īpaši laba, – viņš brīdināja. – Un darba stundas ir vēl ļaunākas.
– Esmu pieradusi, – atteica Emma.
– Turklāt nevaru jums piedāvāt pastāvīgu vietu, – vecākais stjuarts turpināja. – Viena no manām meitenēm pašlaik ir Ņujorkā un pēc šī reisa atkal mums pievienosies.
– Tā nav nekāda problēma, – Emma sacīja, bet neko vairāk nepaskaidroja.
Izskatījās, ka virsnieks nav pārliecināts. – Vai protat rakstīt un lasīt?
Emmai gribējās izstāstīt, ka dabūjusi stipendiju mācībām Oksfordā, tomēr viņa tikai pateica: – Jā, kungs.
Vairs neko nevaicājis, virsnieks no atvilktnes izņēma veidlapu, uz kuras bija vesela virkne jautājumu, pasniedza viņai pildspalvu un teica: – Aizpildiet šo! – Emma sāka rakstīt, bet viņš turpināja: – Un es vēlos redzēt arī ieteikuma vēstules.
Pabeigusi aizpildīt veidlapu, Emma no somiņas izņēma Meizijas doto ieteikuma vēstuli un pasniedza to virsniekam.
– Ļoti iespaidīgi, – viņš atzina. – Bet… vai esat pārliecināta, ka derēsiet darbam informācijas centrā?
– Līdzīgam darbam gatavojos arī Grand Hotel, – Emma stāstīja. – Tā bija daļa no manas apmācības, lai kļūtu par menedžeri.
– Kālab tad jūs atteicāties no šādas iespējas un ieradāties pie mums?
– Mana vectēva māsa dzīvo Ņujorkā, un māte vēlas, lai līdz kara beigām es palieku pie viņas.
Tas virsnieku bija pārliecinājis. Ne jau pirmo reizi kāds vēlējās iestāties darbā uz kuģa, lai tādējādi aizkļūtu projām no kara skartās valsts. – Tad nu būs jāķeras pie darba! – viņš sacīja un pielēca kājās, izgāja no kajītes un veda Emmu īsā ceļojumā atpakaļ uz informācijas centru.
– Pegij, esmu atradis Danai aizvietotāju. Viņa strādās šā reisa laikā, tātad būs labāk, ja uzreiz arī sāks darbu.
– Paldies Dievam! – nopriecājās Pegija un pacēla atlokāmo letes daļu, lai ielaistu Emmu. – Kā tevi sauc? – viņa vaicāja ar tādu pašu, teju nesaprotamu akcentu. Pirmo reizi Emma saprata, ko bija domājis Bernards Šovs, kad sacīja, ka angļus un amerikāņus šķir kopīga valoda.
– Emma Beringtone.
– Nu tā, Emma. Šī ir mana palīdze Trūdija. Tā kā mums ir patiešām daudz darba, tu pagaidām vienkārši pavēro, mēs centīsimies tev visu pakāpeniski paskaidrot.
Emma stāvēja malā un skatījās, kā abas meitenes tika galā ar pilnīgi visu, ko viņām nācās darīt, turklāt smaidīt nemitējās ne mirkli. Pēc stundas Emma zināja, kur un cikos pasažieriem jāierodas uz apmācībām par glābšanas laivu izmantošanu, uz kura klāja ir grilzāle, cik tālu kuģim jābūt jūrā, lai pasažieri drīkstētu pasūtīt dzērienus, kur atrast pavadoni, kas būs līdzās, pēc vakariņām izstaigājot kuģi, un kā nokļūt uz augšējā klāja, ja ir vēlēšanās pavērot saulrietu.
Nākamās stundas laikā Emma atskārta, ka lielākā daļa jautājumu atkārtojas vēl un vēl. Trešās stundas laikā viņa paspēra soli uz priekšu un sāka atbildēt pasažieriem, un pie viņas izveidojās pašai sava gaidītāju rinda. Vērsties pēc paskaidrojuma pie pārējām meitenēm viņai nācās vien retu reizi.
Uz Pegiju tādi panākumi atstāja patiešām lielu iespaidu. Kad rinda bija jūtami sarukusi, viņa sacīja Emmai: – Tagad ir īstais laiks, lai tev parādītu vietu, kur dzīvosi. Un mazliet iekodīsim, kamēr pasažieri pirms pusdienām malko dzērienus. – Viņa pievērsās Trūdijai un piebilda: – Ap septiņiem atgriezīšos un palaidīšu tevi. – Pēc tam pacēla atlokāmo letes daļu un izgāja. Trūdija pamāja ar galvu, un pie viņas pienāca kārtējais pasažieris.
– Sakiet, lūdzu, vai mums īpaši jāpārģērbjas vakariņām?
– Pirmajā vakarā ne, kungs, – atskanēja pārliecinoša atbilde. – Bet pēc tam katru otro vakaru.
Pegija veda Emmu pa garu gaiteni un ne mirkli nemitējās pļāpāt. Beidzot viņas nonāca pie kādu kāpņu augšgala. Tām priekšā bija nostiepta virve, un tumši uzraksta burti vēstīja: “Tikai komandai.”
– Šīs ved uz mūsu dzīvojamajām telpām, – Pegija paskaidroja un noāķēja virvi. – Tev nāksies dalīt kajīti ar mani, – viņa piebilda, kāpjot lejup. – Šobrīd brīva ir tikai Danas koja.
– Viss kārtībā, – atteica Emma.
Zemāk, zemāk un vēl zemāk. Jo tālāk viņas tika, jo ar katru nākamo klāju pakāpieni kļuva šaurāki. Kad kāds no komandas locekļiem parausās malā, lai abas palaistu garām, Pegija apstājās un pārmija ar viņu dažus vārdus. Visiem viņa veltīja siltu smaidu. Emma savā dzīvē vēl ne reizi nebija satikusi kādu Pegijai līdzīgu meiteni. Lai cik neatkarīga viņa arī būtu, tomēr pamanījās nezaudēt savu sievišķību. Gaišiem, īsi apgrieztiem matiem, svārkos, kuri garumā stiepās tikai mazliet pāri ceļgaliem, un šaurā žaketītē, kura ne mirkli neļāva šaubīties par to, cik skaists ir viņas augums.
– Šī ir mūsu kajīte, – viņa beidzot sacīja. – Te tu gulēsi visu šo nedēļu. Ceru, ka nebiji gaidījusi neko greznu.
Telpa bija mazāka par jebkuru istabu Menorhausā, ieskaitot pat slotu skapi.
– Drausmīgi, vai ne? – noteica Pegija. – Patiesībā ir tikai viens iemesls, kas liek turēties pie šās vecās tupeles. – Emmai pat nebija jāvaicā, kāds tas ir, jo Pegija vienlīdz priecīgi atbildēja gan pati uz saviem, gan arī uz Emmas jautājumiem. – Vīriešu un sieviešu skaita attiecība ir labāka nekā jebkur citur uz zemes, – noteica Pegija, iesmējās un piebilda: – Lūk, Danas koja, bet tā ir manējā. Kā jau tu redzi, diviem cilvēkiem šajā telpā nav vietas, varbūt vienīgi tad, kad viens no viņiem guļ. Tagad iekārtojies, bet es atnākšu pēc pusstundas, tad novedīšu tevi lejā uz komandas virtuvi vakariņās.
Emmai likās, ka zemāk vairs nav iespējams nokāpt, taču pavaicāt viņa vairs nepaguva, jo Pegija jau bija aizgājusi. Mulsuma pārņemta, viņa apsēdās uz kojas. “Kā gan es varēšu uzdot Pegijai visus jautājumus, kas nomoka prātu, ja šī meitene vispār nemitējas runāt? Bet var būt, ka tā izrādīsies priekšrocība un ar laiku Pegija gluži vienkārši pati izstāstīs visu, ko es vēlos noskaidrot? Man ir nedēļa laika, un tātad es varu atļauties būt pacietīga.” Viņa mēģināja savas nedaudzās līdzpaņemtās mantas ievietot atvilktnē, kuru Dana pat nebija pacentusies iztukšot.