Divreiz noskanēja kuģa sirēna, un pēc mirkļa Emma manīja nelielu sakustēšanos. Lai gan kajītē nebija iluminatora un nevarēja paraudzīties ārā, viņa juta, ka nu kuģis slīd uz priekšu. Viņa sēdēja uz kojas un pūlējās pārliecināt pati sevi, ka ir pieņēmusi pareizo lēmumu. Lai gan Bristolē atgriezties viņa plānoja pēc mēneša, viņa jau tagad ļoti ilgojās pēc Sebastjana.
Viņa uzmanīgāk nopētīja telpu, kas tuvākās nedēļas laikā būs viņas mājvieta. Pie šaurās kajītes abām sienām bija piestiprināts pa kojai, un varēja noprast, ka telpa paredzēta maza auguma iemītniekam. Viņa apgūlās un izmēģināja matraci. Izrādījās, ka tam nav nevienas atsperes. Viņa atbalstīja galvu uz spilvena, kurš bija pildīts ar sintētisku materiālu, nevis dūnām. Telpā bija arī maza izlietnīte un divi ūdens krāni. Katrs piedāvāja vienādi sīku remdena ūdens strūkliņu.
Uzvilkusi Danas formastērpu, Emma pūlējās nesmieties. Kad atgriezās Pegija, viņa gan smieklus nevaldīja. Dana noteikti bija par vismaz trijām collām īsāka un pavisam noteikti trīs izmērus lielāka par Emmu. – Priecājies, ka tādai tev jāstaigā tikai nedēļu, – mierināja Pegija, vedot Emmu uz komandas ēdamtelpu.
Abas nokāpa vēl zemāk kuģa dzīlēs, lai pievienotos pārējiem komandas biedriem. Vairāki jauni vīrieši, kā arī pāris vecāki kungi uzaicināja Pegiju viņiem pievienoties pie galda. Viņa deva priekšroku kādam gara auguma jaunam vīrietim, kuģa inženierim, kā Emmai paskaidroja jaunā draudzene. Emmai ienāca prātā, ka laikam jau tieši amats izskaidro, kālab šis cilvēks bija krietni notriepts ar eļļu, netīri bija pat viņa mati. Visi trīs nostājās rindā pēc ēdiena. Inženieris uzkrāva uz sava šķīvja teju no visa, kas bija piedāvājumā. Pegija izvēlējās apmēram pusi, bet Emma, kura nejutās īsti labi, paņēma vien ābolu un cepumu.
Pēc maltītes Pegija un Emma atgriezās informācijas centrā, lai ļautu Trūdijai atvilkt elpu. Pasažieriem vakariņu galdi tika klāti pulksten astoņos. Daži no vakariņotājiem uzradās pie informācijas centra, kā arī bija tādi, kuriem vajadzēja noskaidrot ēdamzāles atrašanās vietu.
Nākamās stundas laikā Emma par Pegiju uzzināja daudz vairāk nekā par “Kanzasas zvaigzni”. Kad pulksten desmitos vakarā beidzās maiņa, meitenes aizvēra drošības režģi, un Pegija veda Emmu atpakaļ kuģa dzīlēs.
– Vai gribēsi kopā ar mums mazliet iedzert komandas kantīnē? – Pegija vaicāja.
– Nē, paldies, – atteica Emma. – Jūtos pārgurusi.
– Kā tev liekas, vai pati atradīsi ceļu uz kajīti?
– Septītais apakšējais klājs, kajītes numurs simt trīspadsmit.
Nokļuvusi kajītē, Emma aši izģērbās, nomazgājās un ieslīdēja zem plānās segas. Viņa pūlējās iekārtoties ērtāk kojā, ceļgali teju vai atdūrās viņai pret zodu. Kuģa dzenskrūves neregulārās kustības gan liecināja par to, ka vienā pozā viņai nebūs lemts palikt ilgāk kā dažus mirkļus. Drīz viņa tomēr iegrima miegā, un pēdējās domas pirms tam bija par Sebastjanu.
Emma spēji pamodās. Bija tik tumšs, ka viņa nekādi nevarēja ieskatīties pulkstenī, lai pārliecinātos par diennakts stundu. Vispirms viņa pieņēma, ka šūpošanos izraisījusi kuģa gaita, taču, kad acis bija pieradušas pie tumsas, saskatīja uz kojas pie kajītes pretējās sienas divus augumus, kas ritmiski kustējās augšup un lejup. Vienam no šiem diviem kājas bija krietni garākas par koju, tās stiepās pāri malai un atdūrās sienā. Visdrīzāk, tas bija kuģa inženieris. Emmai nāca smiekli, tomēr viņa palika klusu, līdz Pegija gari, apmierināti nopūtās un kustības aprima. Pēc īsa laiciņa garās kājas noslīdēja uz grīdas, un to īpašnieks iestīvējās vecā kombinezonā. Vēl pēc brīža kajītes durvis klusi atvērās un tikpat klusi aizvērās atkal. Emma iegrima dziļā miegā.
Devītā nodaļa
Kad Emma nākamajā rītā pamodās, Pegija bija jau piecēlusies un saģērbusies.
– Es eju brokastīs, – viņa paziņoja. – Vēlāk tiksimies informācijas centrā. Starp citu, mūsu maiņa sākas astoņos.
Tiklīdz durvis bija aizcirtušās, Emma izlēca no kojas. Viņa lēni nomazgājās un ātri apģērbās, tad secināja, ka nebūs nekādu brokastu, ja vien viņa vēlas savā postenī būt laikus. Emma uzsāka maiņu un ātri vien atskārta, ka Pegija savus pienākumus uztver ļoti nopietni un cenšas palīdzēt katram pasažierim, kuram tas nepieciešams. Kafijas pauzes laikā Emma sacīja: – Kāds pasažieris man vaicāja par ārsta pieņemšanas laikiem.
– No septiņiem līdz vienpadsmitiem rītā, – atbildēja Pegija. – Un no diviem līdz sešiem pēcpusdienā. Ārkārtas gadījumos no tuvākā telefona jāzvana uz numuru viens, viens, viens.
– Un kā sauc ārstu?
– Doktors Pārkinsons. Viņā iemīlējušās visas kuģa meitenes.
– Ak… kāds pasažieris bija iedomājies, ka ārsta uzvārds ir Volless.
– Nē, Volijs pirms sešiem mēnešiem aizgāja pensijā. Jaukais, vecais vīrs.
Pārtraukuma laikā Emma vairs nekādus jautājumus neuzdeva un klusēdama izdzēra kafiju.
– Varbūt atlikušo rīta daļu tev vajadzētu izstaigāt kuģi, lai tu zinātu, kurp sūti cilvēkus, – Pegija ieteica, kad abas atkal bija savās vietās informācijas centrā. Viņa iedeva Emmai ceļvedi par telpu izvietojumu kuģī. – Tiksimies pusdienlaikā.
Ar atvērtu ceļvedi rokā Emma sāka savu ceļojumu pa kuģi. Ēdamzāles, bāri, kāršu spēles telpa, bibliotēka, pat balles zāle ar džeza orķestri. Nonākusi pie kuģa slimnīcas telpām otrajā klājā, viņa ieskatījās ciešāk, tad piesardzīgi pavēra dubultās durvis un pa spraugu pabāza galvu telpā. Tās tālākajā malā bija divas rūpīgi saklātas gultas. “Vai Harijs bija gulējis vienā no tām, bet leitnants Bredšovs otrā?”
– Vai varu jums palīdzēt? – kāds vaicāja.
Emma apcirtās apkārt un ieraudzīja gara auguma vīrieti baltā uzsvārcī. Viņa uzreiz saprata, kālab Pegija iemīlējusies šajā cilvēkā.
– Es tikko esmu uzsākusi darbu informācijas centrā, – viņa stāstīja, – un man jānoskaidro, kur kas atrodas uz šā kuģa.
– Mani sauc Saimons Pārkinsons, – viņš stādījās priekšā un draudzīgi viņai uzsmaidīja. – Tagad, kad esat noskaidrojusi, kur esmu atrodams, droši nāciet atkal. Katrā laikā būsiet laipni gaidīta!
– Paldies! – sacīja Emma, ātri izslīdēja gaitenī, aizvēra durvis un aizsteidzās projām. Viņa vairs pat nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi kāds būtu ar viņu flirtējis. Un tomēr vēlējās, kaut tas labāk būtu bijis doktors Volless. Visu atlikušo rīta cēlienu Emma iepazinās ar kuģa telpu izvietojumu, izpētīja katru klāju, līdz beidzot bija daudzmaz pārliecināta, ka spēs izstāstīt arī pasažieriem, kurp un kā jādodas.
Pēcpusdienā Emma labprāt vēlējās izmantot savas jaunās zināšanas, taču Pegija viņai ieteica izskatīt pasažieru dokumentus gluži tāpat, kā viņa bija iepazinusies ar kuģi. Tā nu Emma vientulībā iekārtojās nelielā kabinetā un lasīja par cilvēkiem, kurus viņa nekad savā mūžā vairs nesatiks.
Vakarā viņa mēģināja mazliet ieēst. Pupiņas uz grauzdiņa un glāzi limonādes. Drīz pēc tam viņa ātri atgriezās kajītē un centās kaut nedaudz pagulēt, gadījumam, ja inženieris ierastos atkal.
Kad kajītes durvis atvērās, gaisma, kas iespīdēja no gaiteņa, Emmu pamodināja. Viņa nespēja noteikt, kas ir šis cilvēks, tomēr saprata, ka inženieris tas šoreiz nav, jo šā vīrieša kājas līdz sienai neaizsniedzās. Viņa nomodā aizvadīja četrdesmit minūtes un aizmiga tikai pēc tam, kad durvis atkal atvērās un aizvērās.