– Īsti neesmu pārliecināts, ka tavs iepriekšējās reizes apģērbs un veļa jau atvesti no veļas mazgātavas, Kvin, – viņš sacīja.
– Tad jau man vajadzēs jaunu komplektu, Ņūbolda kungs, – noteica Kvins, kurš atkal bija noliecies un kaut ko izņēmis no otras zeķes. Un vēlreiz tas viss pazuda bez pēdām. – Manas prasības ir gaužām vienkāršas, – viņš pavēstīja. – Viena sega, divi kokvilnas palagi, viens spilvens, viena spilvendrāna… – Virsnieks no plaukta, kas atradās viņam aiz muguras, ņēma visu prasīto un krāva glītā kaudzītē uz letes. – …divi krekli, trīs zeķu pāri, sešas apakšbikses, divi dvieļi, viena bļoda, viens šķīvis, viens nazis, viena dakšiņa, viena karote, viens bārdas asmens, viena tūbiņa zobu pastas… Es dodu priekšroku Colgate.
Ņūbolds neteica neko par to, ka Kvinam domātā kaudzīte auga augumā. – Vai vēl kaut ko? – viņš galu galā vaicāja, it kā Kvins būtu vērtīgs klients un būtu svarīgi, lai viņš atgriežas atkal.
– Jā, manam draugam leitnantam Bredšovam visu to pašu. Tā kā viņš ir virsnieks un džentlmenis, pieraugi, lai viņam tiek pats labākais.
Harijam par pārsteigumu Ņūbolds sāka veidot nākamo kaudzīti, turklāt lēnām izvēloties no piedāvājuma un tikai pateicoties vienam cietumniekam, kurš bija apsēdies Harijam blakus autobusā.
– Nāciet man pakaļ, – nokomandēja Heslers, kad Ņūbolds savu darbu bija paveicis. Harijs un Pets paķēra katrs savu kaudzīti un steidzās viņam pakaļ pa gaiteni. Vairākkārt nācās apstāties, jo virsnieks atslēdza un atkal aizslēdza aizsargrežģus, kas atradās gaitenī jau tuvāk kamerām. Kad viņi galu galā nonāca īstajā cietuma spārnā, apkārt atskanēja daudzbalsīgs cietumnieku sveiciens.
Kvins ierunājās: – Kā redzu, esam augšējā stāvā. Es liftu neizmantošu, jo man nepieciešams treniņš. – Virsnieks neatbildēja, vien turpināja iet garām klaigājošajiem ieslodzītajiem.
– Manuprāt, tu sacīji, ka šis ir kluss cietuma spārns, – Harijs bija neizpratnē.
– Ir skaidrs, ka Heslera kungs nav viens no iecienītākajiem virsniekiem, – nočukstēja Kvins, kad visi trīs bija nonākuši pie trīs simti divdesmit septītās kameras. Virsnieks atslēdza smagās dzelzs durvis un tās atvēra, lai vecais un jaunais cietumnieks varētu ieiet miteklī, ko Harijam nāksies izmantot nākamos sešus gadus.
Durvis aizcirtās viņam aiz muguras. Harijs paraudzījās apkārt un pamanīja, ka no iekšpuses durvīm nav roktura. Divas lāvas viena virs otras, pie sienas piestiprināta tērauda izlietne, koka galds, kurš gluži tāpat piestiprināts pie sienas, un koka krēsls. Beidzot viņa skatiens nonāca līdz tērauda traukam, kas bija nolikts zem apakšējās lāvas. Harijam likās, ka viņam tūdaļ kļūs nelabi.
– Tu ņem augšējo lāvu, – teica Kvins, pārtraucot viņa pārdomas, – ņemot vērā, ka esi jauniņais. Ja es tikšu ārā ātrāk par tevi, tu pārcelsies uz apakšējo, bet tavs jaunais kameras biedrs ieņems augšējo. Cietuma etiķete, – viņš paskaidroja. Harijs nostājās pie apakšējās lāvas un lēnām saklāja savējo, tad uzrāpās augšā, apgūlās un nolika galvu uz ļoti plānā, cietā spilvena. Viņš skaudri apzinājās, ka, visticamāk, paies kāds laiks, līdz viņam izdosies naktī izgulēties. – Vai drīkstu uzdot tev vēl vienu jautājumu? – viņš vērsās pie Kvina.
– Jā, bet tad vairs never muti vaļā līdz rīta gaismai. – Harijs atcerējās, kā Fišers bija sacījis gandrīz tādus pašus vārdus viņa pirmajā vakarā Svētā Bedas skolā.
– Ir acīmredzams, ka tev izdevās ienest vērā ņemamu naudas summu cietumā. Kāpēc sargi tev to neatņēma jau brīdī, kad tu izkāpi no autobusa?
– Ja viņi tā izdarītu, – paskaidroja Kvins, – neviens cietumnieks vairs naudu neievestu, un visa sistēma gluži vienkārši sabruktu.
Trešā nodaļa
Harijs gulēja uz augšējās lāvas un skatījās griestos, ko klāja viena plāna kaļķa kārtiņa un ko viņš varēja aizsniegt, tikai pastiepjot pirkstus uz augšu. Matracis bija kunkuļains, bet spilvens tik ciets, ka viņam izdevās iemigt vien uz dažām minūtēm vienā reizē.
Domas aizklīda pie Seftona Dželksa un tā, cik viegli vecajam advokātam bija izdevies viņu piemuļķot. “Panāc, lai manu dēlu vairs neapvainotu slepkavībā, tas ir viss, ko es no tevis prasu,” Harijs teju vai dzirdēja veco Bredšovu sakām Dželksam. Harijs pūlējās nedomāt par nākamajiem sešiem gadiem, par kuriem Bredšova kungam nebija nekādas daļas. Vai tas bija desmit tūkstošu dolāru vērts?
Viņš aizgainīja no prāta savu advokātu un atcerējās Emmu. Harijam viņas ļoti pietrūka, gribējās viņai uzrakstīt un pavēstīt, ka joprojām ir dzīvs, taču viņš zināja, ka to nedrīkst. “Interesanti, ko gan viņa dara šajā rudenīgajā dienā Oksfordā? Kā viņai sokas mācībās pirmajā studiju gadā? Vai viņa jau satiekas ar kādu citu puisi? Un kā klājas viņas brālim, Džailsam, manam tuvākajam draugam? Vai Džailss ir pārtraucis studijas un pieteicies armijā, lai cīnītos pret vāciešiem?” Harijs lūdzās, lai Dievs viņu pasargā un lai viņš joprojām ir dzīvs, ja viņš ir spēris šādu soli. Tad Harijs ar dūri iedunkāja lāvas malu, niknodamies, ka viņam nav dota iespēja piedāvāt savu artavu. Kvins neko neteica, jo pieņēma, ka Harijam ir “pirmās nakts sindroms”.
Un Hugo Beringtons? “Vai kāds viņu vēl ir redzējis vaigā pēc tam, kad viņš nozuda dienā, kurā man vajadzēja kļūt par viņa meitas vīru?” Harijs prātoja. “Vai Hugo Beringtons ir atradis veidu, kā atgūt visu labvēlību, kad tika uzskatīts, ka es esmu gājis bojā?” Viņš aizgainīja arī Hugo Beringtonu no prāta, joprojām nespēdams pieņemt iespēju, ka šis cilvēks varētu būt viņa tēvs.
Iedomājies par māti, Harijs pasmaidīja, jo cerēja, ka viņa lietderīgi izmantos desmit tūkstošus dolāru, ko Dželkss bija apsolījis viņai nosūtīt, kad viņš piekrita ieņemt Toma Bredšova vietu. Harijs cerēja, ka ar vairāk nekā diviem tūkstošiem mārciņu bankā viņa aizies no viesmīles darba Grand Hotel un nopirks to mazo mājiņu laukos, par kādu allaž bija sapņojusi. Un tas būtu vienīgais labums no visas tās šarādes.
“Bet sers Volters Beringtons, kurš allaž izturējās pret mani kā pret savu mazdēlu? Ja Hugo ir mans tēvs, tad sers Volters patiešām ir mans vectēvs. Ja viss izrādās tieši tā, es esmu galvenais mantinieks, kurš saņems gan Beringtonu muižu, gan ģimenes titulu un ar laiku kļūšu sers Harijs Beringtons.” Tomēr Harijs vēlējās, lai visu mantotu viņa labākais draugs Džailss, Hugo Beringtona likumīgais dēls, turklāt izmisīgi alka pierādīt, ka viņa tēvs ir Arturs Kliftons.
Tas viņam dotu kāroto iespēju apprecēt savu mīļoto Emmu. Harijs pūlējās aizmirst, kur viņam būs jāpavada nākamie seši gadi.
Septiņos no rīta iegaudojās sirēna un pamodināja tos cietumniekus, kuri bija atradušies ieslodzījumā jau tik ilgi, ka spēja izbaudīt naktsmieru. – Kamēr tu guli, tu neesi ieslodzīts. – Tādi bija pēdējie vārdi, ko iepriekšējā vakarā Kvins nomurmināja, pirms iekrita ciešā miegā un jau drīz pēc tam sāka skaļi krākt. Harijam tas nelikās traucējoši. Krācēju hierarhijā viņa tēvocis Stens atradās daudz augstākā pakāpē.
Garās bezmiega nakts laikā Harijs savā prātā bija ticis skaidrībā ar vairākām lietām. Bija žēl, ka tik daudz laika nāksies izšķiest truli un bezjēdzīgi. “Toms” būs paraugieslodzītais un tādējādi varēs cerēt uz ātrāku atbrīvošanu. Viņš dabūs darbu bibliotēkā un rakstīs dienasgrāmatu, iemūžinot tajā visu, kas notika pirms ieslodzījuma, kā arī visu, ko nāksies piedzīvot aiz restēm. Viņš būs labā fiziskā formā, jo Eiropā joprojām plosās karš. Un, ticis brīvībā, viņš uzreiz pieteiksies bruņotajos spēkos.