Kad Harijs norāpās no savas augšējās lāvas, Kvins jau bija pilnībā saģērbies.
– Kas tagad? – vaicāja Harijs, un izklausījās, ka tā vaicā jauniņais skolā mācību semestra pirmajā dienā.
– Brokastis, – atteica Kvins. – Apģērbies, paķer savu šķīvi un krūzi. Tev jābūt gatavam, kad cietumsargs atslēgs kameru. Ja dažas sekundes nokavēsies, var gadīties, ka virsnieks aizcērt kameras durvis tev tieši deguna priekšā. Daži tādi te ir. – Harijs sāka vilkt kājās bikses. – Un ceļā uz ēdnīcu nevirini muti, – piebilda Kvins. – Tā tu pievērsīsi uzmanību, un tas kaitina vecos bukus, kas te sēž jau ilgi. Vispār nerunā ne ar vienu nepazīstamo, kamēr nebūsi ticis līdz otrajam gadam.
Harijs būtu smējies, tomēr nejutās pārliecināts, ka Kvins to domājis kā joku. Viņš dzirdēja, kā slēdzenē noskrapst atslēga, un kameras durvis atvērās. Kvins gluži kā dzinējsuns medībās izšāvās ārā, kamēr viņa kameras biedrs tikai turējās nopakaļ. Viņi pievienojās garai klusējošu cietumnieku rindai, kas gāja garām tukšo kameru atvērtajām durvīm, tad lejup pa spirālveida kāpnēm uz pirmo stāvu, kur piepulcējās pārējiem ieslodzītajiem brokastīs.
Līdz ēdnīcas durvīm bija vēl krietns gabals, kad rinda vairs nevirzījās uz priekšu. Harijs vēroja, kā īsos baltos uzsvārčos tērpušies vīri, kas stāvēja aiz elektriskajām plītīm, izsniedza ēdienu. Apsargs ar steku rokā un garu baltu uzsvārci mugurā uzmanīja, lai neviens nedabūtu papildporciju.
– Patīkami jūs atkal redzēt, Sidl, – Pets klusi vērsās pie uzrauga, kad viņi bija sasnieguši rindas sākumu. Abi vīri sarokojās kā seni draugi. Harijs nepamanīja mirkli, kad viņiem rokās būtu parādījusies nauda, tomēr īss Sidla kunga galvas mājiens liecināja, ka darījums ir noticis.
Kvins devās uz priekšu, un viņa šķīvī uzradās ceptas olas ar kārtīgiem dzeltenumiem, vairāk melnu nekā gaišu ceptu kartupeļu grēda un, kā pienācās pēc noteikumiem, divas šķēles apkaltušas maizes. Harijs nokļuva pie Kvina brīdī, kad pieredzējušā drauga krūze bija līdz pusei pielieta ar kafiju. Ēdiena izsniedzēji izskatījās visai pārsteigti, kad Harijs viņiem citam pēc cita pateicās, it kā atrastos viesībās pie vikāra.
– Sasodīts! – viņš nolamājās, kad nākamais izsniedzējs grasījās ieliet viņam kafiju. – Krūzi aizmirsu kamerā.
Izsniedzējs pielēja Kvina krūzi līdz malām. – Nākamreiz atceries krūzi paņemt! – aizrādīja viņa kameras biedrs.
– Nekādas runāšanas rindā! – uzkliedza Heslers un uzsita ar steku pa savu cimdoto plaukstu. Kvins veda Hariju uz garā galda galu un apsēdās viņam pretī. Harijs bija tik ļoti izsalcis, ka apēda visu, kas atradās uz šķīvja, pat taukainākās olas, kādas jebkad bija redzējis. Viņš pat apsvēra domu par to, ka vajadzētu nolaizīt šķīvi, taču tad atcerējās savu draugu Džailsu un kādu citu pirmo brokastošanas reizi.
Kad Harijs un Pets bija beiguši piecu minūšu ilgo brokastošanu, viņus pa spirālveida kāpnēm atkal pavadīja uz augšējo stāvu. Tiklīdz kameras durvis bija aizcirtušās, Kvins rūpīgi nomazgāja savu šķīvi un krūzi, bet pēc tam tos kārtīgi nolika zem savas lāvas.
– Gadiem ilgi mitinoties četras reiz astoņas pēdas mazā telpā, iemācies izmantot katru collu. – viņš paskaidroja. Harijs sekoja viņa paraugam un prātoja, cik gan daudz laika paies, līdz arī viņš Kvinam varēs kaut ko iemācīt.
– Un tagad? – viņš taujāja.
– Darbu sadale, – atteica Kvins. – Es pievienošos Sidlam virtuvē. Mums tikai jāparūpējas, lai tevi norīkotu uz bibliotēku. Viss atkarīgs no atbildīgā virsnieka. Ķibele vien tā, ka man sāk aptrūkties naudas. – Kvins tikko bija paguvis izrunāt šos vārdus, kad kameras durvis atkal atsprāga vaļā un tajās parādījās Heslera stāvs. Viņa cimdotajā rokā bija steks.
– Kvin, – viņš nokomandēja, – nekavējoties dodies uz virtuvi! – Bredšov, tev jādodas uz devīto posteni un jāpievienojas pārējiem korpusa uzkopējiem.
– Es cerēju, ka varēšu strādāt bibliotēkā. Kungs…
– Man tavas cerības ir pie vienas vietas, Bredšov, – atteica Heslers. – Es esmu atbildīgais šajā ēkas spārnā un es arī nosaku šeit kārtību. Uz bibliotēku varēsi iet otrdienās, ceturtdienās un svētdienās laikā no sešiem līdz septiņiem. Gluži kā visi pārējie ieslodzītie. Vai skaidrs? – Harijs pamāja ar galvu – Tu, Bredšov, vairs neesi nekāds virsnieks. Tikai vienkāršs cietumnieks, un viss. Tāds pats kā ikviens šajā vietā. Un netērē laiku ar domām par to, ka varētu mani uzpirkt, – viņš vēl piebilda un tad aizsoļoja uz nākamo kameru.
– Heslers ir viens no tiem dažiem virsniekiem, kurus nevar piekukuļot, – nočukstēja Kvins. – Tagad tava vienīgā cerība ir Svonsona kungs, cietuma priekšnieks. Tikai atceries, ka viņš sevi uzskata par tādu kā intelektuāli, kas šajā gadījumā laikam nozīmē, ka viņš spēj savienot burtus vārdos un uzrakstīt saistītu tekstu. Turklāt viņš ir pārliecināts baptists. Aleluja!
– Kad man radīsies iespēja ar viņu satikties?
– Jebkurā laikā. Tikai noteikti paziņo viņam, ka vēlies strādāt bibliotēkā. Ikvienam jauniņajam viņš atvēl tikai piecas minūtes.
Harijs sabruka uz koka krēsla un saņēma galvu rokās. Ja nebijis to desmit tūkstošu dolāru, ko Dželkss apsolīja nosūtīt viņa mātei, šīs piecas minūtes varētu izmantot, lai paskaidrotu cietuma priekšniekam, kāpēc vispār nonācis Levenemā.
– Un pagaidām darīšu, ko varēšu, lai tevi dabūtu uz virtuvi, – piebilda Kvins. – Nebūs tas, uz ko cerēji, tomēr noteikti labāk nekā apkopēja pienākums.
– Paldies! – sacīja Harijs, un Kvins aizsteidzās uz virtuvi. Viņam nebija nepieciešams skaidrot, kur tā atrodas. Harijs kāpa lejup uz pirmo stāvu un meklēja devīto posteni.
Divpadsmit jauniņo, barā sastājušies, gaidīja norādījumus. Levenemā iniciatīva netika atbalstīta – tā varēja novest pie dumpja vai gluži vienkārši norādīt, ka ieslodzītais ir gudrāks nekā virsnieks.
– Paņemiet spaini, piepildiet to ar ūdeni un ķerieties pie beržamā vīkšķa, – komandēja Heslers. Viņš pasmaidīja, ieraudzījis Hariju, un ievilka sarakstā ķeksīti iepretī viņa vārdam. – Tā kā tu, Bredšov, ieradies pēdējais, tad nākamos divus mēnešus berzīsi atejas.
– Es taču nemaz nebiju pēdējais! – mēģināja iebilst Harijs.
– Man gan likās, ka biji, – attrauca Heslers, un smaids nepagaisa no viņa sejas.
Piepildījis spaini ar aukstu ūdeni, Harijs paņēma beržamo vīkšķi. Nebija nepieciešams skaidrot, kurp jāiet. Tas bija nosakāms pēc smakas pat daudzu soļu attālumā. Vēl pat neiegājis lielajā taisnstūra telpā ar trīsdesmit caurumiem grīdā, Harijs sāka rīstīties. Viņš aizspieda degunu, tomēr bieži nācās mesties no telpas ārā, lai ievilktu plaušās kaut mazliet gaisa. Heslers stāvēja mazliet nostāk un smējās.
– Tu pie tā pieradīsi, Bredšov, – viņš sacīja. – Ar laiku.
Harijs nožēloja, ka ieturējis tik pamatīgas brokastis, kuras viņš izvēma jau pēc dažām minūtēm. Bija aizritējusi apmēram stunda, kad Harijs dzirdēja kāda cita virsnieka balsi, kas sauca viņa vārdu. – Bredšov!
– Es! – Harijs, gluži bāls kļuvis, izstreipuļoja no atejas telpas.
– Cietuma priekšnieks vēlas tevi redzēt. Tad nu iesim.
Ar katru soli Harijs spēja arvien dziļāk ievilkt elpu un, nokļuvis pie cietuma priekšnieka kabineta durvīm, jutās jau gandrīz kā cilvēciska būtne.
– Gaidi, kamēr tevi pasauks! – virsnieks norādīja.