Harijs apsēdās brīvā krēslā starp diviem citiem ieslodzītajiem, kuri ātri vien aizgriezās. Un viņus nebija par ko vainot. Ieslodzītie gāja iekšā un ārā no cietuma priekšnieka kabineta. Harijs pūlējās sakopot domas. Kvinam bija taisnība. Saruna ilga tikai piecas minūtes. Dažas pat bija vēl īsākas. Harijs saprata, ka nedrīkst zaudēt ne sekundi no viņam atvēlētā laika.
– Bredšov! – sauca virsnieks, atvēra durvis un pakāpās malā, ļaudams Harijam ieiet kabinetā. Harijs nolēma neiet pārāk tuvu Svonsona kungam un palika dažus soļus atstatu no viņa milzīgā rakstāmgalda, kura virsma bija apšūta ar ādu. Lai gan cietuma priekšnieks palika sēžam, Harijs varēja saskatīt, ka viņam bijis grūti aizpogāt žaketes vidējo pogu. Viņa mati bija nokrāsoti melni. Droši vien tāpēc, lai iegūtu jauneklīgāku izskatu. Taču tas nebija izdevies. Iespaids bija mazliet smieklīgs. Ko Bruts bija sacījis par Cēzara iedomību? Rotāja uzvaras vainagiem un dāsni slavēja gluži kā dievu. Un tas viņu pazudināja.
Svonsons atvēra Bredšova lietu un dažus mirkļus to pētīja, bet pēc tam paraudzījās uz Hariju.
– Redzu, tev piespriesti seši gadi par dezertēšanu. Tāda gadījuma man te vēl nav bijis, – viņš atzina.
– Jā, kungs – atteica Harijs, nevēlēdamies tērēt ne sekundi viņam atvēlētā dārgā laika.
– Un nepūlies man iestāstīt, ka neesi vainīgs, – Svonsons turpināja, – jo tikai viens no tūkstoša tāds ir. Tā ka apstākļi ir pret tevi. – Harijs nevilšus pasmaidīja. – Ja nemeklēsi nepatikšanas un netaisīsi tračus, domāju, nebūs iemesla tevi te paturēt visus sešus gadus.
– Paldies, kungs!
– Vai tev ir kādas īpašas intereses? – Svonsons pavaicāja, lai gan pēc izskata likās, ka viņam Harija atbilde ir gluži vienaldzīga.
– Lasīšana, mākslas baudīšana un kora dziedāšana, kungs.
Cietuma priekšnieks neticīgi paraudzījās uz Hariju, nespēdams saprast, vai tiešām šis cietumnieks pūlētos viņu sakaitināt. Viņš norādīja uz kādu uzrakstu, kas piesprausts pie sienas aiz viņa galda. – Bredšov, vai vari pateikt, kāda ir nākamā rinda?
Izšūts bija teksts: “Es paceļu savas acis uz kalniem…” Harijs klusi pateicās Eleanorai Mandejas jaunkundzei un tām stundām, ko bija pavadījis kora mēģinājumos. – “No kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” Simtu divdesmit pirmais psalms.
Cietuma priekšnieks pasmaidīja. – Pasaki man, Bredšov, kuri ir tavi iemīļotākie rakstnieki?
– Šekspīrs, Dikenss, Ostina, Trolops un Tomass Hārdijs.
– Mūsu zemes autori tev neliekas gana labi?
Harijam gribējās balsī izgrūst lāstu. Pieļaut tik acīmredzamu un rupju kļūdu! Viņš uzmeta skatienu cietuma priekšnieka pustukšajam grāmatu plauktam. – Nekādā ziņā tā nav, – viņš sacīja. – Uzskatu, ka Frānsiss Skots Ficdžeralds, Hemingvejs un Olivjē Henrijs ir autori, kuriem līdzīgu ir maz. Un, manuprāt, Džons Steinbeks ir Amerikas modernās literatūras smalkākais paraugs. – Harijs cerēja, ka pareizi izrunājis šo uzvārdu. “Par pelēm un cilvēkiem” nāksies izlasīt pirms nākamās tikšanās ar cietuma priekšnieku.
Svonsona lūpās atgriezās smaids. – Kādu darbu Heslera kungs tev iedalījis? – viņš vaicāja.
– Korpusa apkopšanu, lai gan es vēlētos strādāt bibliotēkā, kungs.
– Tiešām? – pārvaicāja cietuma priekšnieks. – Man būs jāpaskatās, vai tur ir kāda brīva vieta. – Viņš kaut ko ierakstīja iepretī Bredšova uzvārdam.
– Paldies, kungs!
– Ja tāda būs, tevi šodien par to informēs, – cietuma priekšnieks vēl piebilda un aizvēra dokumentu mapi.
– Paldies, kungs! – atkārtoja Harijs un ātri izgāja no kabineta, apzinādamies, ka viņam atvēlētās piecas minūtes iestiepušās mazliet ilgāk.
Tiklīdz Harijs bija iznācis gaitenī, dežurējošais virsnieks aizveda viņu atpakaļ uz korpusu. Harijs pateicībā nopriecājās, ka Heslers nekur tuvumā nav redzams, un apkopēju komanda jau pārcēlusies uz otro stāvu. Viņš tiem pievienojās.
Vēl ilgi pirms tam, kad sirēna vēstīja par pusdienu laiku, Harijs jutās pārguris. Viņš iestājās rindā un pamanīja, ka Kvins jau iekārtojies pie elektriskajām plītīm un pasniedz ēdienu ieslodzītajiem. Uz Harija šķīvja nonāca liela porcija kartupeļu un pārceptas gaļas. Viņš viens apsēdās garā galda galā un ķērās pie ēšanas. Biedēja Heslera ierašanās, jo tas nozīmētu, ka pēcpusdienā viņš atkal tiks nosūtīts uz atejas telpu pirmajā stāvā un turpat paliks arī viņa apēstās pusdienas.
Kad Harijs atgriezās darba vietā, dežurēja jau cits virsnieks, un cits jauniņais tika norīkots tīrīt atejas. Visu pēcpusdienu Harijs slaucīja gaiteņus un iztukšoja atkritumu tvertnes. Viņš domāja tikai par to, ka cietuma priekšnieks varbūt pavēlēs norīkot viņu darbā uz bibliotēku. Ja tā nenotiks, palika cerība par strādāšanu virtuvē.
Pēc pusdienām Kvins atgriezās kamerā, un viņa sejas izteiksme liecināja, ka Harijam nav cerību pievienoties viņam virtuvē.
– Bija viena trauku mazgātāja vieta, – viņš stāstīja.
– Es labprāt, – noteica Harijs.
– Sidla kungs gan nosauca tavu vārdu, bet Heslers noprotestēja. Viņš sacīja, ka tev vismaz trīs mēneši jāpastrādā par korpusa apkopēju un tikai tad viņš varbūt apsvērs iespēju tevi pārcelt uz virtuvi.
– Kas tam cilvēkam uznācis? – Harijs izmisumā vaicāja.
– Klīst baumas, ka viņš pieteicies par virsnieku flotē, bet nav izturējis eksāmenu un tālab viņam nācies samierināties ar dienestu cietumā. Tāpēc leitnantam Bredšovam jāizbauda sekas.
Ceturtā nodaļa
Nākamās divdesmit deviņas dienas Harijs berza atejas A korpusā. Tad ieradās citi jauniņie, un Heslers atbrīvoja Hariju no šā pienākuma, lai pārvērstu par elli atkal kāda cita dzīvi.
– Tas nolādētais taču ir psihopāts! – lamājās Kvins. – Sidls joprojām ir gatavs piedāvāt tev to darbu virtuvē, bet Heslers neļauj. – Harijs no komentāriem atturējās. – Taču ziņas nav tikai sliktas vien, – Kvins turpināja, – jo dzirdēju, ka Endijs Savatori, bibliotekāra palīgs, tikšot atbrīvots. Tas būs jau nākamajā mēnesī. Un pats labākais ir tas, ka nav neviena cita, kas šo darbu iekārotu.
– Dīkinss gan gribētu, – Harijs čukstus noteica. – Un kas man jādara, lai to dabūtu?
– Nekas. Vispār būs labāk, ja izliksies, ka tas tevi nemaz tik ļoti neinteresē. Un centies mazāk rādīties acīs Hesleram. Mums zināms, ka cietuma priekšnieks ir tavā pusē.
Nākamais mēnesis vilkās nežēlīgi ilgi. Ik diena likās garāka par iepriekšējo. Harijs gāja uz bibliotēku katru otrdienu, ceturtdienu un svētdienu laikā no sešiem līdz septiņiem, taču vecākais bibliotekārs Makss Loids nedeva viņam ne mazāko iemeslu ticēt, ka viņa kandidatūra tiktu virzīta kārotajam amatam. Viņa palīgs Savatori turēja muti, lai gan bija skaidri redzams, ka viņam kaut kas ir zināms.
– Nedomāju, ka Loids vēlas mani par savu palīgu, – kādu vakaru, kad gaismas jau bija nodzēstas, sacīja Harijs.
– Loidam neviens neko neprasīs, – atteica Kvins. – Lēmumu pieņem cietuma priekšnieks.
– Man ir aizdomas, – Harijs šaubu pilnā balsī sacīja, – ka Heslers un Loids ir sametušies uz vienu roku, lai parūpētos, ka es to darbu nedabūju.
– Tu kļūsti para… Kāds bija tas vārds? – Kvins vaicāja.
– Paranoisks.
– Jā, tāds tu kļūsti. Lai gan neesmu drošs, ka zinu, ko tas nozīmē.
– Tas nozīmē, ka cilvēku apsēdušas nepamatotas aizdomas, – paskaidroja Harijs.
– Es nebūtu varējis pateikt labāk.
Harijs nepavisam nejutās pārliecināts, ka viņa aizdomas ir nepamatotas, un pēc nedēļas Savatori paaicināja viņu sānis, lai apstiprinātu viņa ļaunākās nojausmas.