ARDIEVU, DžEK!
Havaju salas ir viena ērmīga vieta. Sociālā ziņā te viss ir, es teiktu, ačgārni. Ne tāpēc, ka te kaut kas būtu nepieklājīgs. Nē, drīzāk te viss ir pārāk pieklājīgs un tomēr — ar kājām gaisā. Visprivileģētākie te ir misionāri. Ir diezgan pārsteidzoši uzzināt, ka Havaju salās nepazīstams misionārs, kas ilgojas pēc mocībām, sēž naudīga aristokrāta galda galā. Un tomēr tas tā ir. Pazemīgie angļi, kas parādījās te deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, ieradās ostā, lai mācītu kanakiem patieso reliģiju un vienīgā īstā un nenoliedzamā dieva pielūgšanu. Reliģijas izplatīšanā un vietējo iedzīvotāju civilizē- šanā viņi guva tādus panākumus, ka otrajā vai trešajā paaudzē kanaki izmira. Tie bija dieva vārda sējuma augli, bet misionāru (viņu dēlu un mazdēlu) sējumu auglis bija viņu īpašumā pārgājušās salas — zeme, ostas, pilsētas un cukurniedru plantācijas. Misionāri, kas bija ieradušies sniegt gara barību, palika, lai mielotos ar pagānu kārumiem.
Bet neba par šo Havaju salu dīvainību es domāju, sākdams savu stāstu. Nevar taču runāt par stāvokli Havaju salās, nepieminot misionārus. Nu, kaut vai Dželai Kers- deilu, par kuru es gribēju stāstīt. No vecāsmātes puses viņš cēlies no misionāru dzimtas. Viņa vecaistēvs Bendže- mins Kersdeils, jenkiju tirgotājs, savā laikā ticis pie miljona, pārdodot lētu viskiju un džinu. Lūk, vēl viena dīvainība! Vecie misionāri un vecie tirgotāji bija nāvīgi ienaidnieki, viņiem bija pilnīgi pretējas intereses, bet viņu bērni salaba — saprecējās un pārdalīja salas savā starpā.
Dzīve Havaju salās ir dziesma. Lūk, ko par to saka Stodards:
Kā notis mūžs te dienas kopā sies man.
Te katra sala — strofa, visas — dziesma.
Un viņam ir taisnība. Cilvēka miesa te ir zeltaina. Iezemiešu sievietes ir saulē ienākušās Junonas, iezemiešu vīrieši — bronzēti Apolloni. Viņi dzied un dej, zaļumu vijām krāšņoti un puķēm vainagoti. Bet ārpus stingrās misionāru sabiedrības baltie vīrieši ļaujas klimata un saules iedarbībai un, lai cik aizņemti būtu, dzied, dejo un nēsā aiz ausīm un matos puķes. Tāds bija arī Džeks Kersdeils. Viņš bija viens no nevaļīgākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu saticis, — multimiljonārs, cukura karalis, kafijas plantāciju īpašnieks, kaučuka ieguves pionieris, lopkopis un atbalstīja trīs no katriem četriem jauniem pasākumiem salās. Viņš bija sabiedrisks cilvēks, klubu biedrs, jahtas īpašnieks, vecpuisis un turklāt viens no tiem skaistajiem vīriešiem, kurus tā dievina neizprecināto meitu māmiņas. Starp citu, viņš bija beidzis Jēlas universitāti — un galva viņam bija tā piebāzta ar visnepieciešamākajiem statistikas un zinātnes datiem par Havaju salām kā nevienam no man pazīstamajiem saliniekiem. Darba viņam bija vairāk nekā saprašanas, bet viņš dziedāja, dejoja un rotāja matus ar puķēm ne sliktāk par jebkuru dīkdieni.
Viņš bija drosmīgs un divus lāgus cīnījies divkaujā — abus lāgus politisku apsvērumu dēļ —, vēl būdams pavisam zaļš jauneklītis, kas pirmo reizi izgājis politikas arēnā. Pēdējā revolūcijā, kad gāza iezemiešu dinastiju, viņam neapšaubāmi bija uzslavas cienīga un drosmīga loma, bet tolaik viņam nevarēja būt vairāk par sešpadsmit gadiem. To, ka viņš nebija gļēvulis, es uzsveru, lai jūs varētu novērtēt tālākos notikumus. Esmu redzējis viņu Ha- leakalas rančo iejājam četrus gadus vecu ērzeli, ko divus gadus nebija varējuši pielauzt fon Tempska labākie kovboji. Un man jāpastāsta vēl viens gadījums. Tas notika Konā jeb, pareizāk sakot, virs Konas, tāpēc ka vietējie iedzīvotāji nevēlas dzīvot zemāk kā tūkstoš pēdu augstumā. Mēs visi sēdējām uz doktora Gudhjū bungalo terases. Es sarunājos ar Dotiju Fērčaildu, kad milzīgs simtkājis — tas bija septiņas collas garš, mēs vēlāk izmērījām — no spārēm iekrita tieši viņai frizūrā. Mani šis preteklis, jāatzīstas, paralizēja. Es nespēju pakustēties. Manas smadzenes atteicās darboties. Divas pēdas no manis viņas matos locījās riebīgs indīgs kukainis. Kuru katru brīdi tas varēja nokrist uz viņas kailajiem pleciem — mēs tikko bijām piecēlušies no pusdienu galda.
— Kas tas ir? — viņa jautāja, celdama roku.
— Neaiztiecietl — es uzsaucu. — Neaiztieciet!
— Bet kas tas tāds ir? — viņa nerimās, mana baismu pilnā skatiena un drebošo lūpu sabiedēta.
Mans kliedziens piesaistīja Kersdeila uzmanību. Viņš nevērīgi paskatījās uz mūsu pusi un saprata visu. Viņš bez skubas pienāca mums klāt.
— Lūdzu, nekustieties, Dotij, — viņš mierīgi sacīja.
Viņš ne mirkli nešaubījās, bet arī nesteidzās un tāpēc
nekļūdījās.
— Atļaujiet, — viņš teica.
Ar vienu roku viņš paņēma viņas šalli un cieši aptina to viņai ap pleciem, lai simtkājis neaizkristu aiz ņiebura. Otru — labo roku viņš ielaida viņai matos, satvēra atbaidošo dergli, cik tuvu pie skausta vien varēja, un, saspiedis to starp īkšķi un rādītājpirkstu, izvilka no matiem. Tas bija visbriesmīgākais un visvaronīgākais skats, kādu tikai var iedomāties. Man pa muguru sāka skraidīt skudriņas. Septiņas collas garais kukainis, kājas tirinādams, locījās, raustījās un sitās pret roku, vijās ap pirkstiem un, mēģinādams tikt vaļā, skrāpēja ar nagiem ādu. Tas divreiz iekoda viņam — es to redzēju —, lai gan viņš, nomezdams pretekli uz grantētā celiņa un nomīdāms, apgalvoja dāmām, ka tas neesot nodarījis viņam neko ļaunu. Bet pēc piecām minūtēm es sastapu viņu operāciju zālē, kur doktors Gudhjū ar griezieniem paplašināja viņam brūces un šļircinaja kālija permanganātu. Otrā rītā Kersdeila roka bija resna kā muca, un pampums turējās trīs nedēļas.
Tam visam nav nekāda sakara ar manu stāstu, bet es nevarēju neatgādināt notikumu ar simtkāji, lai pierādītu, ka Džeks Kersdeils nebija nekāds gļēvulis. Toreiz viņš parādīja tādu drosmi, kādu man vēl nekad nebija gadījies redzēt. Viņš ne aci nepamirkšķināja. No viņa lūpām nenozuda smaids. Un viņš ielaida īkšķi un rādītājpirkstu Dotijas Fērčaildas matos tik jautri, it kā tā būtu kaste ar sālītām mandelēm. Taču šo pašu cilvēku man bija lemts redzēt tūkstoškārt briesmīgāku baiļu varā, nekā pārdzīvoju es, redzēdams, kā preteklis lokās Dotijas Fērčaildas matos, šūpodamies virs viņas acīm un krūtīm.