_Es interesējos par spitālību, un šajā jautājumā, tāpat ka visos citos jautājumos, kas attiecās uz salu, Kersdei- lam bija enciklopēdiskas zināšanas. Taisnību sakot, spitālība bija viens no viņa jājamzirdziņiem. Viņš dedzīgi aizstāvēja Molokai koloniju, uz kurieni sūtīja spitālīgos no
visām salām. Demagogu uzkurināti, iedzimtie spriedelēja un uztraucās par cietsirdību Molokai salā, kur vīrieši un sievietes, atrauti no draugiem un ģimenes, bija spiesti dzīvot ieslodzījumā līdz savai nāves stundai. Te nebija iespējama nedz sprieduma atcelšana, nedz mīkstināšana. «Atmet cerību!» bija rakstīts uz Molokai vārtiem.
— Ticiet man, viņi tur jūtas laimīgi, — palika pie sava Kersdeils. — Un viņiem ir daudz labāk nekā viņu draugiem un radiniekiem, kuri ir veseli un dzīvo ārpusē. Molokai šausmas ir blēņas. Es varu parādīt jums jebkuru slimnīcu vai jebkuru nabadzīgo kvartālu jebkurā no pasaules lielajām pilsētām, un jūs ieraudzīsiet kaut ko tūkstoškārt briesmīgāku. Dzīvie miroņi! Radījumi, kas kādreiz bijuši cilvēki! Pasaciņas! Jums vajadzētu redzēt, kā šie dzīvie miroņi piedalās zirgu skriešanās sacensībās ceturtajā jūlijā! Dažiem no viņiem ir laivas. Viens iegādājies motorlaivu. Viņiem nav ko darīt, un viņi jautri pavada laiku. Ēdiens, pajumte, apģērbs, ārstēšana — tas viss ir viņu rīcībā. Viņi ir šīs zemes aizbilstamie. Klimats tur ir daudz labāks nekā Ilonolulu, un ainava tur ir lieliska. Man pašam nebūtu nekādu iebildumu pavadīt tur atlikušās mūža dienas. Tā ir jauka vietiņa.
Tā Kersdeils sprieda par laimīgajiem spitālīgajiem. Viņš nebaidījās no lepras un piemetināja, ka viņam, tāpat kā jebkuram citam baltajam, tikpat kā neesot iespējams ap- lipt ar šo slimību, kaut gan vēlāk viņš atzinās, ka viens no viņa skolas biedriem, Alfrēds Stārters, inficējies, aizbraucis uz Molokai un tur nomiris.
— Zināt, vecos laikos, — Kersdeils paskaidroja, — drošas spitālības pazīmes nebija zināmas. Pietika ar kaut ko neparastu vai nenormālu, lai nosūtītu cilvēku uz Molokai. Iznākums bija tāds, ka uz turieni nosūtīja desmitiem cilvēku, kas bija tikpat spitālīgi kā jūs vai es. Tagad tādas kļūdas neatkārtojas. Veselības departamenta pārbaudes ir nekļūdīgas. Interesanti, ka, līdzko ārsti bija iemācījušies noteikt šo slimību, viņi nekavējoties devās uz Molokai, izmeklēja slimniekus un atklāja, ka daudzi nemaz nav spitālīgi. Viņus tūlīt izsūtīja no Molokai. Vai viņi bija laimīgi, ka var braukt projām? Viņi vaimanāja skaļāk nekā tad, kad vajadzēja braukt no Honolulu uz Molokai. Daži atteicās braukt, un tos vajadzēja aizvest ar varu. Viens pat apprecējās ar spitālīgu sievieti, kam slimība bija pēdējā stadijā, un vēlāk rakstīja patētiskas vēstules Veselības departamentam, protestējot pret viņa izdzīšanu, jo, lūk, neviens nepratīšot kopt viņa nabaga veco sievu tā kā viņš.
— Kāds tad ir šis nekļūdīgais slimības noteikšanas paņēmiens? — es apvaicājos.
— Bakterioloģiskā izmeklēšana. No tās nekur nevar izsprukt. Ārsts Hervijs — viņš, jūs jau zināt, ir mūsu eksperts — pirmais lietoja šo metodi. Viņš ir burvis. Viņš zina par spitālību vairāk nekā jebkurš cits visā pasaulē, un, ja vispār kāds spitālības ārstēšanas līdzeklis tiks atklāts, tad atklājējs būs viņš. Pati izmeklēšana ir ļoti vienkārša. Izdevās izolēt un izpētīt bacillus leprae. Tagad to pazīst uzreiz. Viņi tikai paņem no aizdomās turētā gabaliņu ādas, lai to bakterioloģiski izmeklētu. Cilvēks bez redzamām spitālības pazīmēm var būt pilns ar spitālības baciļiem.
— Tātad tiklab jūs kā es, paši nezinot, — es piezīmēju,
— varam būt pilni ar tiem.
Kersdeils paraustīja plecus un iesmējās.
— Kas to lai zina? Inkubācijas periods ilgst septiņus gadus. Ja jūs šaubāties, aizejiet pie ārsta Hervija. Viņš izkniebs jums gabaliņu ādas un vienā mirklī pateiks, vai esat slims vai neesat.
Vēlāk viņš iepazīstināja mani ar Herviju, kas sadeva man Veselības departamenta atskaites un brošūras par minēto slimību un aizveda mani uz Kalihi pieņemšanas punktu Honolulu, kur aizdomīgos pārbaudīja, bet patiešām slimos paturēja līdz nosūtīšanai uz Molokai. Tādas nosūtīšanas notika reizi mēnesī, kad spitālīgie, pateikuši pēdējās ardievas, sakāpa mazajā tvaikonītī «Noeau» un brauca uz koloniju.
Kādu pēcpusdienu klubā, kur es rakstīju vēstules, iegriezās Džeks Kersdeils.
— Tieši jūs man esat vajadzīgs, — viņš mani uzrunāja.
— Es parādīšu jums traģēdijas visbēdīgāko pusi — spitālīgo vaimanas pirms izbraukšanas uz Molokai. «Noeau» viņus uzņems pēc dažām minūtēm. Bet es jūs brīdinu, neļaujiet vaļu jūtām. Lai cik neviltotas ir šīs bēdas, pēc gada viņi vaimanātu vēl briesmīgāk, ja Veselības departaments mēģinātu aizvest viņus prom no Molokai. Mēs vēl pagūsim iedzert viskiju ar sodu. Mani gaida pajūgs. Nepaies ne piecas minūtes, kad mēs jau būsim piestātnē.
Un mēs braucām uz piestātni. Ap četrdesmit nelaimīgo, nošķirti no pārējiem, tupēja starp savām mašām, segām un dažādām mantām. «Noeau» bija tikko piestājis pie lihtera, kas to šķīra no piestātnes. Misters Makvejs, kolonijas priekšnieks, uzraudzīja iekāpšanu. Mani iepazīstināja ar viņu, kā arī ar doktoru Džordžu — vienu no Veselības departamenta ārstiem, ar kuru es jau biju ticies Kalihi. Spitālīgie bija pagalam nobēdājušies. Lielākajai tiesai sejas bija atbaidošas — pārāk briesmīgas, lai es tās aprakstītu. Taču šur tur manīja diezgan pievilcīgus cilvēkus bez redzamām spitālības pazīmēm. Es ievēroju kādu balto meitenīti, kurai nebija vairāk par divpadsmit gadiem, ar zilām acīm un zeltainiem matiem. Vienu vaigu tomēr bija skārusi spitālība. Atbildot uz manu piezīmi, cik vientuļa viņa jutīsies starp melnādainajiem slimniekiem, Džordžs sacīja: