— Diezin vai. Šī ir laimīga diena viņas mūžā. Viņa ir no Kauai. Viņas tēvs ir lops. Tagad, dabūjusi šo kaiti, viņa brauc pie mātes uz koloniju. Māti aizsūtīja uz turieni pirms trim gadiem — ļoti smags gadījums.
— Ne vienmēr var spriest pēc ārienes, — paskaidroja misters Makvejs. — Vai redzat to dūšīgo, zaļoksno puisi? Izskatās kā pati veselība, bet es nejauši uzzināju, ka viņam čūla izēdusies cauri pēdai un otra tāda pati ir uz pleca. Ir arī vēl citi. Vai redzat meiteni, kas smēķē papirosu? Paskatieties uz viņas roku! Pirksti viņai ir savilkti. Tie kļuvuši nedzīvi. Slimība skar nervus. Jūs varat nogriezt meitenei pirkstus ar trulu nazi vai saberzt ar muskatriekstu rīvi, un viņa itin neko nejutīs.
— Nu, bet tai skaistajai sievietei, — es nerimos, — gan nevar būt šī kaite. Viņa ir tik jauka un apburoša.
— Bēdīgs gadījums, — pār plecu izmeta misters Makvejs, jau griezdamies, lai ietu ar Kersdeilu pastaigāties pa piestātni.
Tā bija skaista sieviete — tīrasiņu polinēziete. Kaut gan manas zināšanas par šo rasi un tās tipiem bija niecīgas, es nevarēju nesecināt, ka viņa cēlusies no senas virsaišu cilts. Viņai nebija vairāk par divdesmit trijiem vai divdesmit četriem gadiem. Viņas auguma līnijas un samēri bija nevainojami, un viņā tikai mazliet bija iezīmējies šīs rases sievietēm raksturīgais apaļīgums.
— Tas bija trieciens mums visiem, — doktors Džordžs pats ierunājās. — Viņa labprātīgi paziņoja par savu sli-
mlbu. Nevienam tas nebija ne prātā nācis. Taču viņa kaut kā bija saķērusi šo kaiti. Mēs visi bijām satriekti, ticiet man. Panācām to, ka avīzēs šī ziņa neparādījās. Neviens, izņemot mūs un viņas ģimeni, nezina, kas ar viņu noticis. Lai kam jūs Honolulu pajautāsiet, katrs jums pateiks, ka viņa laikam aizbraukusi uz Eiropu. Paklausot viņas lūgumam, mēs vairījāmies to izpaust. Nabaga meitene, cik viņa ir lepnai
— Bet kas viņa ir? — es jautāju. — Spriežot pēc tā, ko jūs par viņu stāstāt, viņai ir jābūt kaut kam.
— Vai esat dzirdējis par Lusiju Mokunui? — viņš atjautāja.
— Lusiju Mokunui? — es atkārtoju, cenzdamies atcerēties, tad papurināju galvu. — Tā kā būtu dzirdējis šo vārdu, bet nevaru atcerēties.
— Neesat dzirdējis par Lusiju Mokunui? Par Havaju lakstīgalu? Piedodiet, jūs taču esat malahini\ kā lai jūs to zinātu! Redzat, Lusija Mokunui bija Honolulu, nē, visu Havaju salu mīlule.
— Jūs sakāt «bija»? — es pārtraucu.
— Tieši tā. Tagad ar viņu ir cauri. — Viņš līdzjūtīgi paraustīja plecus. — Divpadsmit haoles, piedodiet, baltie bija iemīlējušies viņā. Sīkos pielūdzējus es neskaitu klāt. Minētie divpadsmit bija haoles ar stāvokli un teikšanu. Ja vien gribējusi, viņa būtu apprecējusies ar augstākā tiesneša dēlu. Jūs sakāt, ka viņa ir skaista? Bet jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa dzied! Labākā iezemiešu dziedātāja Havaju salās. Rīkle viņai ir no tīra sudraba un saules stariem. Mēs viņu dievinājām. Vispirms viņa apbraukāja Ameriku ar havajiešu karalisko orķestri. Pēc tam divas, reizes brauca viena pati — koncertēja.
— A! — es iesaucos. — Tagad atceros. Pirms diviem gadiem dzirdēju viņu Bostonā. Tad tā ir viņa! Tagad es viņu pazīstu.
Mani nomāca skumju smagums. Dzīve labākajā gadī- umā bija bezjēdzīga. Pagājuši tikai divi gadi, un šī lie- iskā būtne, kas stāvējusi panākumu virsotnē, tagad atrodas spitālīgo barā un gaida, kad viņu sūtīs uz Molokai. Man ienāca prātā Henlija rindas:
Vecs klaidonis ļauj skatīt savas čūlas;
Man dzīve liekas misēklis un kauns.
1 Iebraucējs.
Es nodrebēju, iedomājoties pats savu nākotni. Ja tik briesmīgs liktenis piemeklējis Lusiju Mokunui, kālab tas nevar piemeklēt mani vai kādu citu? Es labi zināju, ka dzīvē mums ik uz soja uzglūn nāve, bet… dzīvot starp dzīviem miroņiem, mirt un nebūt mirušam, būt vienam no tiem nožēlojamajiem radījumiem, kas kādreiz bijuši vīrieši un sievietes, kuras reiz bijušas līdzīgas Lusijai Mokunui, visu Polinēzijas burvību iemiesojumam, māksliniecei un vīriešu valdzinātājai… Es laikam nespēju noslēpt satraukumu, tāpēc Džordžs steidza mani pārliecināt, ka spitālīgie kolonijā jūtoties ļoti laimīgi.
Tas viss bija neiedomājami briesmīgi. Es nespēju skatīties uz viņu. Netālu no mums aiz novilktas virves, ko apsargāja policists, stāvēja spitālīgo radi un draugi. Viņiem neļāva nākt tuvāk. Nebija nedz pēdējo apkampienu, nedz atvadu skūpstu. Viņi sasaucās, izkliegdami pēdējos uzdevumus, pēdējos mīlas vārdus, pēdējos atkārtotos rīkojumus. Aiz virves stāvošie šausmīgā sasprindzinājumā skatījās. Pēdējo reizi viņi lūkojās savu mīļoto sejās, tāpēc ka tie bija dzīvi miroņi, kurus ar bēru kuģi veda uz Molokai kapsētu.
Džordžs deva rīkojumu, nelaimīgie radījumi ar mokām pietrausās kājās un, savu nastu smaguma liekti, sāka streipuļot pāri lihterim uz tvaikoni. Tas bija bēru gājiens. Aiz virves palikušie sāka vaimanāt. Asinis stinga dzīslās, sirds plīsa pušu. Es vēl nekad nebiju dzirdējis tādas vaimanas un, cerams, nekad arī nedzirdēšu. Kersdeils un Makvejs joprojām stāvēja piestātnes otrā galā, nopietni sarunādamies — par politiku, protams, tāpēc ka abi bija pagalam aizrāvušies ar šo spēli. Kad Lusija Mokunui gāja man garām, es zagšus paskatījos uz viņu. Lusija bija skaista. Viņa bija skaista pat mūsu izpratnē — viens no retajiem ziediem, kas izplaukst reizi simts gados. Un tieši viņai bija lemta Molokai. Viņa kā karaliene aizgāja pa lihteri taisni uz kuģa pakaļgalu un nokāpa uz atklātā klāja, kur pie reliņa saspiedušies spitālīgie, asaras liedami, raudzījās uz krastā palikušajiem tuviniekiem.