Atdeva galus, un «Noeau» sāka attālināties no piestātnes. Vaimanas kļuva skaļākas. Cik daudz bēdu un izmisuma! Es vēl nebiju paguvis sev nosolīties, ka savu mūžu vairs nebūšu liecinieks «Noeau» atiešanai, kad atgriezās Makvejs un Kersdeils. Kersdeilam mirdzēja acis, bet viņa lūpas nespēja valdīt jautru smaidu. Acīmredzot saruna par politiku bija sagādājusi viņam prieku. Virve tika atāķēta nost, un raudošie radinieki drūzmējās piestātnē, kur stāvējām mēs.
— Tā ir viņas māte, — čukstēja ārsts Džordžs, rādīdams uz sirmgalvi, kas stāvēja man blakus un, šurpu turpu līgodamās, asaru aptumšotām acīm skatījās uz tvaikoni. Es pamanīju, ka Lusija Mokunui arī raud. Pēkšņi viņa mitējās raudāt un palūkojās uz Kersdeilu. Tad viņa izstiepa rokas, kā to tik apburoši bija darījusi Olga Ne- zersola, apskaudama publiku, un uzsauca:
— Ardievu, Džek! Ardievu!
Viņš izdzirdēja kliedzienu un atskatījās. Es nekad nebiju redzējis tādu baiļu pārņemtu cilvēku. Viņš sagrīļojās, nobālēja līdz matu saknēm, it kā iekšēji sašļuka un saguma. Viņš strauji pacēla rokas un izdvesa: «Mans dievs, mans dievs!» — tad ar milzīgu piepūli savaldījās un uzsauca:
— Ardievu, Lusija! Ardievu!
Kersdeils stāvēja piestātnē un māja viņai ar rokām, līdz beidzot «Noeau» bija krietni tālu no krasta un atsevišķas pie reliņa sadrūzmējušos aizbraucēju sejas vairs nevarēja saskatīt.
— Es domāju, ka jūs zināt, — teica Makvejs, kas ziņkāri bija vērojis viņu. — Lai nu kam, bet jums vajadzēja zināt. Es domāju, ka tieši tāpēc jūs esat atnācis uz šejieni.
— Tagad zinu, — ļoti nopietni atbildēja Kersdeils.
— Kur ir pajūgs?
Viņš ātri, gandrīz skriešus devās pie pajūga. Man arī vajadzēja gandrīz vai skriet, lai tiktu viņam līdzi.
— Brauciet pie ārsta Hervija, — viņš sacīja kučierim.
— Un cik ātri vien varat.
Elsdams un pūzdams viņš atlaidās sēdeklī. Viņš kļuva arvien bālāks. Lūpas viņam bija cieši sakniebtas, uz pieres un augšlūpas parādījās sviedru lāses. Likās, ka viņš cieš briesmīgas mokas.
— Dieva dēj, Mārtiņ, paskubini zirgus! — Kersdeils piepeši uzsauca. — Uzdod viņiem ar pātagu! Vai dzirdi? Uzdod zirgiem ar pātagu!
— Viņi sāks auļot, ser, — kučieris iebilda.
— Lai auļo, — atbildēja Kersdeils, — Es jums labi samaksāšu un nokārtošu visu ar policiju. Uzdod viņiem! Nu, tā, tā! Ātrāk, ātrāk!
— Man taču nenāca ne prātā… — Kersdeils murmināja, atkal atslīgdams sēdeklī un drebošām rokām no- rausdams sviedrus.
Pagriezienos pajūgs tā lēkāja, svaidījās un gāzelējās, ka sarunāties nebija iespējams. Un nebija jau arī par ko runāt. Bet es dzirdēju viņu nepārtraukti čukstam:
— Man taču nenāca ne prātā, man nenāca prātā…