«Bet mīļā Emsa kundze,» Kepijs ļoti nopietni atbildēja, «ja mēs atstājam Neztu pilnīgi savā vaļā, viegli var no- titkt kaut kas tāds, kas vairs nav labojams.»
«Ak, nieki — tādas lietas varētu gadīties vienīgi tādēļ, ka mēs ik uz soļa uzmācamies viņai! Tādēļ ieteicu arī jums: atstājiet viņu mierā, bet ja runājat ar viņu — piekrītiet tai, un turklāt krietni nopeliet Liju Titu viņas acīs!»
«Bet, Dieva dēļ, Emsa kundze!» Tenners šausmās protestēja.
«Ticiet man, Kepij, tas ir vienīgais pareizais ceļš! Ja nelaimei jānotiek, tā notiks — tur neviens neko nevar līdzēt. Sirds dziļumos Nezta turas pie Sama Pleiforda, tikai pašlaik jaunais Tits apžilbinājis viņai acis, kas īstenībā viegli saprotams. Galu galā Sams tomēr iegūs viņu, ja vien nebūs muļķis un nekļūs nelga viņas acīs. Viņš pašreiz jau ir uz īstā ceļa; vienīgi Ričs man vēl sagādā razes. Tas ir tieši tāds pats kā viņa tēvs, vai pat vēl ļaunāk: īsts sava krusttēva Džesa dubultnieks. Ja vien kaut kur Tek- sasā izcēlās ķilda vai šaušanās — Džess Emss četrdesmitajos gados piedalījies Teksasas iekarošanā — tātad Ričam ķildošanās un cīņas gars ir jau asinīs. Un arī bez visa tā — viņam nav iemesla uzskatīt Titus par pārāk zaļiem!»
«Protams, nē!» Tenners sapīcis drūmi atbildēja.
«Protams, tā ir nelaime, ka Nezta jūt pret Titiem citādi, nekā viņas brālis!»
«Tā jau ir … Nu, tad es atkal sākšu staigāt.»
Tenners atvadījās un, neraugoties uz Emsa kundzes padomu, devās meklēt Neztu. Viņš neatrada to ne kūtīs, ne iežogotajās ganībās, ne arī aizā, kur stāvēja viņa paša būda. Viņš meklēja to visur, bet šeit Meskalas gravās un klintīs viegli būtu varējis noslēpties pat tūkstoš meiteņu. Viņš atgriezās pie strauta un sāka iet gar to augšup. Beidzot, kādā pavisam vientuļā vietā, kur ūdens satecēja dziļā, tumšā dīķī, viņš pamanīja mirdzam tās gaišos matus. Viņam bija krietni jākāpj, lai nokļūtu pie tās.
Lai cik vecs Tenners nupat vēl bija juties — Neztas tuvums to darīja atkal jaunu. Viņa likās tam kā ziedošas jaunības, sievišķīgas piemīlības un traģiskas mīlas iemiesojums. Apkārtne, kādā viņš to atrada, ar savu mežonīgo romantiku šķita kā radīta viņas skaistuma ierāmējumam. Vecs zīdvīģu koks tālu izpleta savus kailos zarus pār klinti, uz kuras viņa sēdēja; strauta ūdeņi čalodami joņoja pār dzeltenajām klintīm, kas pretējā krastā izveidoja dziļas nišas, starp kurām sārti mirdzēja vīnogulāju lapas.
Zem Neztas zilajām acīm gulēja tumšas ēnas. Viņas sejā bija redzamas asaru pēdas. Kad tā pamanīja Kepiju, viņā pamodās īgnums un prieks, kurus abus tā nespēja noslēpt.
«Labdien, meitenīt!» vecais mednieks maigi sacīja.
Nezta sēdēja, atbalstījusi muguru pret kāda milzīga koka stumbru, uz kopā savāktu priežu skuju kaudzes. Acīmredzot šī bija viņas iemīļotā vieta, kur tā atpūtās ne pirmo reizi. Kepijs nosēdās viņai cieši līdzās un arī atbalstījās pret koku.
«Kādēļ tu sekoji man?» viņa bez kāda ievada diezgan izaicinoši jautāja.
«Vareni jauki šeit ir,» Kepijs sacīja, izlikdamies nedzirdējis viņas jautājumu. «Ja nemaldos, es tevi reiz jau atradu šeit — pirms ilga laika, kad tu vēl biji bērns. Ir jau arī ļoti labvēlīga vietiņa — ziemeļos aizsargāta no vēja, bet dienvidos atklāta saulei.»
Viņš nopūzdamies noņēma sombrero un uzmanīgi pavērās Neztā. Viņas sejas izteiksme pamudināja to pagaidām sekot Emsa kundzes padomam.
«Tātad, ko tu gribi no manis?» viņa ļoti nelaipnā tonī atkārtoja.
«Tevi redzēt, bērniņ! Ja tu nenāci pie manis, man taču vajadzēja nākt pie tevis, vai nav tiesa?» «Kādēļ?»
«Tādēļ, ka es vienmēr priecājos redzēt tevi, meitenīti Un tad: vai domā, ka mana atmiņa ir tik īsa, lai es būtu aizmirsis, ko tu man vakar teici — ka tev esot vajadzīgs draugs?»
«Noteikti tikai tādēļ?»
«Tiešām un patiesi!» Tenners apgalvoja.
«Vai esi jau redzējis Riču?» viņa pietvīkdama jautāja.
«Jā, viņš brīdi pakavējās pie manis būdā.»
«Vai viņš runāja par mani?»
«Protams.»
«Labu vai ļaunu?»
«Pa daļai vienu — pa daļai otru … No visa pa drusciņai.»
«Bet visvairāk gan ļauna!» viņa kaisli sacīja.
«To es neesmu teicis, mazā … Tomēr tas, ko Ričs man stāstīja, mani ļoti uztrauc. Nabaga zēns sarunāja trakas lietas — es nemaz netiku pie vārda.»
«Jā, tur jau ir tā nelaime, ka viņš nevar turēt muti!» viņa īgni atbildēja. «Iedomājies — šorīt viņš man teica, ka es esot neprātīgs, izlutināts bērns! Un kad es viņam uz to devu attiecīgu atbildi, viņš sāka lamāties un vairs neklausījās manī.»
«Nē — ko tu saki! … Vai zini, lieta vienkārši tāda, ka labais Ričs aizmirst, ka arī tu jau esi pieaugusi.»
«Vai nav tiesa?»
«Protams, tā ir — to es jau vakar ievēroju.»
«Un tu tiešām neesi sekojis man šurp, lai mani rātu un mēģinātu iespaidot pēc Riča prāta?»
«Bet, Nezta, kā gan tev var ienākt prātā tādas domas?» Kepijs pārliecinošā balsī iesaucās, izlikdamies pārsteigts. Viņš tomēr neiedrošinājās ielūkoties blakussēdē- tājas brīnišķīgajās, zilajās acīs. Pēc īsa, mulsa klusuma brīža, vina satvēra to aiz rokas un pievilka tuvāk sev klāt.
«Neļaunojies uz mani, Kepij!» viņa satriekta čukstēja. «Īstenībā Ričam taisnība — reizēm es tiešām esmu sātans.»
«Ričs ir ļoti kārtīgs zēns — viņam ir tikai viena vājība, un tā galu galā piemīt mums visiem.»
«Un kāda tā būtu, Kepij?»
«Viņš pārāk mīl kādu mazu Tonto meiteni, kurai vārds ir Nezta.»
Viņa skaļi iesmējās, tomēr tās smieklos izskanēja kas grūtsirdīgs.