Выбрать главу

«Un arī tev piemīt šī vājība, Kepij?»

«Jā, meitenīt, arī es slimoju ar to, turklāt vēl ļoti bīs­tamā mērā.»

Viņa pievirzījās tam pavisam tuvu un atbalstīja galvu uz viņa pleca. Viņš būtu varējis svētīt māti, kas dzemdē­jusi šo brīnišķīgo būtni. Šajā brīdī viņš izjuta vairāk, nekā būtu spējis izteikt veselā dziļu pārdomu stundā. Cik jauka bija šī meitene, kas ilgās un gaidās bija izaugusi par sie­vieti, kas vēl pati nezināja, kas notiek ar viņu, kas ne­droši vēroja pati sevi, reizē atdevīga un tomēr noraidoša līdz skarbumam.

«Ak, Kepij, vakarvakarā es biju tik neizsakāmi lai­mīga! Biju tik pateicīga tev par brīnišķīgajām dāvanām, un vēl vairāk par tavu mīlestību, ko tās man pierādīja. Bet šorīt — šorīt es jau atkal biju noskumusi… ak, tik bezgala noskumusi… Turklāt es līdz neprātam priecā­jos, ka drīkstēšu valkāt šo skaisto tērpu, šīs zeķes un kur­pītes! Kā gan tu varēji to visu tik pareizi izmeklēt — gluži manā gaumē? Protams, nu man jāiet uz Lilas Snelas kā­zām. Sākumā es negribēju iet, bet nu man jāiet — vien­alga, gribu vai negribu.»

«Bet kādēļ gan nē, meitenīt? Zināms, tu iesi; un arī es būšu tur. Pat par simts bebru ādiņām es nepalaistu ga­rām izdevību redzēt tevi jaunajā tērpā.»

«Kādēļ, Kepij?» viņa sapņaini jautāja.

«Tādēļ, ka gribu būt klāt, kad visas Tonto meitenes tevis dēļ kļūs slimas aiz skaudības.»

«Redzi, Kepij, — tu mani saproti, tu esi uzminējis manu vājību … Bet tur vainīgas pašas meitenes, kas vien­mēr nolūkojušās manī pār plecu un izsmējušas mani vien­kāršo tērpu dēļ. Un starp viņām ir kāda, kuru es ienīstu! Uz viņu esmu bijusi greizsirdīga, un patiesībā esmu vēl tagad … Bet ne viņai, ne kādai citai nav tērpa, kas būtu tik skaists, kā manējais! Kad būšu izbaudījusi triumfu, es labprāt palikšu mājās, kā Ričs prasa, un arī… Samu vairs nesāpināšu.»

«Sams? O, tam nebūt nekaitē, ka tu viņu reizēm paķir­cini. Lai viņš tikai redz tevi kopā ar glīto Titu, kas taču piederas tev daudz labāk, nekā šis neglītais, tūļīgais pui­sis, kuram turklāt…»

«Kepij, tu nedrīksti tā runāt par Samu Pleifordu!» Nezta neparasti dedzīgi pārtrauca viņu.

«Atvaino, bērniņ!» Kepijs sacīja, apbrīnojami veikli tē­lodams savu lomu. «Man šķita, ka Samam tavās acīs nav ne vismazākās nozīmes.»

«Tomēr!» viņa atbildēja, dziļi ievilkdama elpu … «Tas jau ir visļaunākais! Taisnību sakot, man vajadzētu saraut visas saites ar Samu, bet vienkārši nespēju to izdarīt.»

Kepijs neiedrošinājās viņu tuvāk iztaujāt, kaut kvēloja ziņkārē. Viņš noteikti cerēja, ka Nezta pati drīz vien uzti­cēs viņam visu. Katrā ziņā lieta bija vēl daudz ļaunāka, nekā Ričs domāja, kaut arī viņa drūmās nojautas jau bija pietiekami ļaunas.

«Tu padarīsi mani atkal pavisam nedrošu, Kepij!» Nezta mirkli klusējusi, turpināja. «Es atnācu šeit, lai cīnī­tos ar savu godkāri, bet kad tu pateici, ka visas Tonto meitenes saslimšot aiz skaudības pret mani — tā atkal sagrāba mani!»

«Nu, tad jau varu tikai priecāties, ka man nejauši ga­dījās nākt šeit garām,» Kepijs ar visgodīgāko sejas izteik­smi meloja. «Citādi es vēl būtu pazaudējis baudījumu — tevi apbrīnot.»

«Tu, mīļais, vecais zēn, cik labi tu proti mierināt! … Tātad labi, Kepij: es eju uz kāzām — lai tas maksā, ko maksādams!»

«Nu — viss jau ir samaksāts!» Tenners smiedamies at­bildēja. «Es tomēr negribētu tev teikt, cik visa tā rota maksājusi.»

«Ak, es taču nerunāju par naudu!» viņa iesaucās, jau atkal mocīdamās sirdsapziņas pārmetumos.

«Jā, par ko tad, meitenīt?»

«Nezinu, bet es baidos,» viņa nopietni atbildēja. «Tonto meitenes jau tā mani vienmēr dēvē par «Teksasas godkāro tītaru»; ja es nu pārspēšu viņas ar savu tērpu, tās pret mani nekļūs laipnākas. Sevišķi Grietiņa Leva mani ienīst, tev jāzina: tā ir tā pati, kas izplata šīs tenkas par mani un Liju Titu. Tā, protams, spļaus indi un žulti, jo viņa pati ir gluži traka pēc Lija, kurš tikai rotaļājas ar viņu .. . Turklāt es bīstos, ka Ričs varētu nopietni sadusmoties uz mani — līdz šim tas vēl nav noticis. Arī Samam tas būs ļoti sāpīgi, kaut viņš ne reizi nav mani lūdzis neiet kā­zās — viņš vispār nekad nesaka man neviena nelaipna vārda, un tādēļ es ari tik ļoti kaunos no viņa … Ja pēc Lilas kāzām es vairs nerādīšos Selbijā, lieta varbūt ne­maz nekļūs tik ļauna. Katrā ziņā, tad es vairs neredzēšu arī Liju Titu . ..»

Viņa aprāvās, acīmredzot, pamanījusi, ka ir skaļi do­mājusi. Kepijam ari nevajadzēja vairāk zināt — viņš bija pārliecināts, ka viņa nevairīsies ne no Selbijas, ne arī no Lija Tita — un šajā apstāklī slēpās nākotnes briesmas. Likās, arī Nezta pati jau apzinājās to, jo viņas galva smagi noslīga uz mednieka pleca. Maigi un mierinoši viņš aplika roku tai ap vidu un cieši sakoda zobus. Viņa neprata tik labi savaldīties — uztraukumam, kas plosīja viņai dvēseli, vajadzēja izlauzties uz āru.

«Ak, Kepij!» viņa elsodama sacīja. «Es gribētu, kaut būtu jau mirusi!»

Nu viņas bēdas vairs nezināja robežu. Ilgi aizturētās asaras nevaldāmi plūda tai pār seju, kas raustījās elsās. Vecais mednieks bija galīgi apjucis — kad viņš bija redzē­jis kādu sievieti raudam? Nezta cieši pieķērās viņam kā cilvēks, kas bīstas nogāzties bezdibenī. Lai cik maz viņš bija radis apieties ar sievietēm un lai cik grūti viņam nā­cās tās saprast, — Kepijs nojauta, ka zem šī pēkšņā jūtu izplūduma slēpjas kaut kas pavisam briesmīgs. Viņš pats nebūtu varējis izskaidrot, kā un kādā ceļā, bet pēkšņi tas saprata, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kam Nezta varēja patiesi uzticēties.

3

Otrā dienā Kepijs Tenners no pirmās rīta ausmas līdz pat nakts satumšanai, klejoja pa mežiem, vērodams me­dījumu pēdas un bebru dambjus, lai sastādītu plānu tur­pmākajam darbam. Viņš bija ļoti apmierināts ar saviem