novērojumiem, jo visas pazīmes solīja sevišķi ienesīgas medības.
Nākamajā dienā viņš aplūkoja augstāk gulošos medību laukus, sevišķi tā dēvēto «Šaubu ieleju». Sāds gājiens, kas prasīja veselu dienu, pat tik piedzīvojušam kalnu kāpējam, kāds bija Kepijs, bija ļoti nogurdinošs. Sev par prieku viņš pārliecinājās, ka nākamo ziemu — vismaz cik tas attiecās tieši uz viņu — ieleja neattaisnos savu nosaukumu, jo nevarēja būt šaubu, ka arī šeit viņš gūs bagātīgu medījumu. Ne mazāk kā sešus bebru dambjus viņš atrada brīnišķīgajā gravā, no kuriem viens bija izveidojis lielu ezeru, kas vārda tiešā nozīmē, mudžēja no bebriem. Vesela lāču kolonija bija apmetusies augšā uz austrumu augstienes, kuru klāja biezs ozolu mežs. Briežu un meža gaiļu bija tik daudz, kā viņš nekad vēl nebija piedzīvojis. Ap avotiem zvēri bija nomīdījuši zemi tik cietu, ka tajā varēja saskatīt vairs tikai smago lāču pēdas.
Jau bebri vien nodrošināja Tenneram lielus ienākumus. Gandrīz likās, it kā šeit būtu salasījušies vienkopus visas apkārtnes bebri. Zvēru apgrauztās jaunās apses skaita ziņā neticami pārsniedza visu iepriekšējos gados redzēto. Šis laimīgais gadījums deva Kepijam iespēju nodrošināt sevi visam atlikušajam mūžam. Viņš apņēmās nodoties vienīgi bebru medībām, pārējos vērtīgos zvērus augstsirdīgi atstājot Ričam Emsam.
Vismaz attiecībā uz savu mednieka amatu, Kepijs bija ļoti praktisks un saprātīgi domājošs cilvēks; tikai, kad lieta grozījās ap nākotnes plāniem, viņš kļuva romantiķis un sapņotājs. Tā ka nākamās ziemas medībām bez šaubām vajadzēja ienest viņam tūkstošiem dolāru, un arī Ričam un Samam vajadzēja ļoti pieklājīgi nopelnīt, viņš apņēmās kopā ar abiem jaunajiem ļaudīm nodoties vienīgi lopkopībai, šādā veidā viņš varēja palīdzēt Emsu ģimenei tikt pie īstas labklājības un, pār visām lietām, rūpēties arī par Neztas laimi.
Rietošā saule jau zeltīja Mazatcalas kalnu, kad Tenners beidzot iznāca ielejā. Viņš vēlreiz palūkojās atpakaļ, un, redzot varenās kalnu virsotnes kvēlojam rieta zeltā, pēkšņi sajuta it kā atvieglojumu, šeit, pie «Šaubu ielejas» vārtiem viņš apmetīsies — nekur citur. Šeit visa zeme vēl bija brīva — neviens mednieks, neviens uzņēmīgs lopkopis vēl nebija nācis uz domām to izmantot, jo tā izskatījās pārāk mežonīga un neauglīga, lai spētu atalgot cilvēka pūles. Turpretī Kepijs zināja, cik daudz šī zeme var sniegt, un tādēļ sakrāva no klinšu šķembām vairākas piramīdas dažādās vietās, lai simboliski pārņemtu šo zemi savā īpašumā un rādītu nejaušam garāmgājējam, ka tā vairs nav bezsaimnieka zeme. Beidzot viņš taču bija atradis sev īstas mājas — tikai trīs jūdžu attālumā no Meskalas kalna muguras! Un ja Nezta apprecēs Samu — atrisinājums, kura piepildījumam Tenners bija apņēmies ziedot visus spēkus, viņam būs jāiet tikai īss ceļagabals, lai apmeklētu mazo.
Tenners apsēdās uz klints izciļņa un sapņaini vēroja, kā zeltainais spīdums kļuva arvien sārtāks, līdz beidzot izdzisa. Viņš bija izsalcis un noguris, bet līdz būdai vēl bija tālu. Un pēkšņi viņš jutās bezgala vientuļš un atstāts, jo, atskaitot Emsu ģimeni, tam visā pasaulē nebija neviena drauga; visi viņa piederīgie jau sen bija miruši un aizmirsti. Vienīgi pie abiem Emsu dvīņu pāriem viņš vēl varēja turēties, ja gribēja vecumdienās baudīt mazliet laimes; nepastāvīgā klaidoņa dzīve tiešām nevarēja viņu vairs ilgi apmierināt.
Ātri sabiezējušā tumsā viņš lēnām vilkās tālāk. Droši viņš cīnījās pret visām šaubām, kas atkal un atkal uzmācās tam, brīvi atzinās sev savās vēlēšanās un cerībās — un tomēr kļuva arvien skumjāks. Tumsa pārsteidza viņu ceļā, bet viņš tomēr varēja orientēties, jo apvidus tam bija labi pazīstams.
Sasniedzis ieleju, kas izpletās zem Meskalas muguras, viņš redzēja tumsā spīdam vientuļu uguntiņu. Tā bija spuldze, ko Emsa kundze vienmēr atstāja degam, kamēr kāds no ģimenes locekļiem nebija pārnācis. Sī blāvā gaismiņa dīvaini pievilka Tenneru. Suņi bija viņu pazinuši un klusu smilkstēja.
«Tātad nolemts: tos dažus gadus, ko man vēl atlicis dzīvot, es palieku šeit!» viņš pusbalsī teica un bija ļoti apmierināts ar šo apņemšanos.
Otrā rītā, kamēr Kepijs līksmi rīkojās savā būdā, pēkšņi ieradās Ričs Emss. Viņš bija bez platmales un bez revolvera. Acīs tam bija pavisam mulsa izteiksme.
«Labrīt, dēls!» mednieks viņu apsveica, izlikdamies pilnīgi mierīgs, kaut bija stipri izbijies.
«Labrīt!» Emss nikni atcirta. «Pie velna, kur tu biji pazudis divas nedēļas?»
«Kā tā? Es taču biju prom tikai divas dienas,» Tenners atbildēja, pēkšņi iedomādamies, ka arī divās dienās var notikt daudz kas. «Es sastādīju plānus ziemas darbiem.»
«Tā? Vai lai pasaku tev, ko esi izdarījis? Mani un Neztu piekrāpis, tad nobijies un noslēpies — to tu esi izdarījis!»
«Tevi piekrāpis?» Teners iekliedzās, tumši pietvīkdams. «Nē, mans zēn — vismaz ar nolūku noteikti ne!»
«Tu esi padarījis tai stīvu mugurkaulu, esi to tieši pierunājis iet uz kāzām!»
«Katrā ziņā, es redzēju, ka viņa apņēmusies par katru cenu iet, es viņai piekritu. Tev jāzina, ka Nezta pašreiz pārdzīvo ļoti bīstamu laiku — un tādā stāvoklī viņu nevajag spiest rīkoties pret pašas gribu. Ja turpināsi to darīt, mīļais Rič, tu viņu vienkārši pazaudēsi.»
«Par to vairs nevar būt runa, Kep, viņa jau ir pazudusi!»
«Ak, Rič, tu runā kā mazs bērns. Kas tad īsti noticis?»
«Nezta ir prom.»