«Kurp?»
«Lila Snela vakar bija atjājusi pie mums. Viņa pašreiz aizņemta ar kāzu priekšdarbiem un apgalvo, ka Neztas palīdzība tai esot nepieciešama. Tā kā manis diemžēl nebija mājās, māte ļāvusi Neztai iet. Pārnācis, es tūlīt devos viņai pa pēdām, un strauta viņā pusē pārliecinājos, ka abas meitenes tur satikušās vēl ar citiem, jo tālāk bija redzamas jau četru zirgu pēdas. Tas, protams, mani ļoti uztrauca, jo, ja es būtu izdibinājis, ka Nezta tur satikusies ar Liju Titu — Dievs zina, ko es būtu izdarījis … un tādēļ es jāju labāk atpakaļ uz mājām.»
«To tu esi gudri darījis! Redzi, mans zēn, galu galā Nezta vairs nav bērns, kā Meskala vai Manzija, viņai jau palika astoņpadsmit. Ko tu vari iesākt, ja viņa reiz grib satikties ar Liju Titu, vai ar kādu citu puisi?»
«Ja tas ir Tits, es varu tur darīt sasodīti daudz,» Ričs ļoti apņēmīgi atbildēja.
«Varbūt tas nemaz nebija viņš… Taisnību sakot, šādas kāzas taču ir pietiekams iemesls, lai jauna meitene mazliet pazaudētu galvu … Kad tad īsti būs Lilas Snelas kāzas?»
«Parīt. Kāzas rīko viņas krusttēvs Šelbijā ar svētku mielastu, dejām un visu citu.»
«Arī mēs dosimies turp un uzjautrināsimies līdz ar citiem. Ko tu saki par šo lietu?»
«Es noteikti iešu, kaut stipri šaubos, vai maz jutīšos tur tik līksms. Dzert es katrā ziņā nedzeršu ne pilītes.»
«Kad īsti tu redzēji Neztu pēdējo reizi?» vecais mednieks jautāja, novirzīdams sarunu uz citu pusi.
«Aizvakar… Visu rītu viņa skraidīja pietvīkušiem vaigiem un starojošām acīm, bet mani tas kaitināja un tādēļ es atstāju viņu vienu. Tad atnāca Sams — šis nabaga, godīgais nelga. Es gribēju pazust, kaut sevī priecājos, ka viņa atkal ir mazliet laba pret to, bet viņi nelaida mani prom. Nu, tad viņa staroja laimē un tiešām bija apburoša pret Samu, tā ka man kļuva gluži silti ap sirdi. Šī meitene vienkārši jāmīl!»
«Tur man katrā ziņā tev jāpiekrīt!» Tenners pārliecināts atbildēja. «Starp citu — kā tad tu zini, ka esmu viņu pierunājis?»
«Vairāk gan pats nojautu, jo Nezta man stāstīja, ka tu esot uzmeklējis viņu kaut kur tur augšā. Turklāt viņa noslēpumaini uzlūkoja mani un atmeta galvu atpakaļ — nu, tu jau zini, kā viņa mēdz darīt. Man visi desmit pirksti kutēja — vismīļāk es būtu viņai iecirtis pliķi … Tu esot viņai patiess draugs, viņa paziņoja, tu aizstāvēšot viņu pret visiem, arī pret mani. Vairāk viņai, protams, nebija jāsaka — tad es tūlīt sapratu, ka tu esi strādājis pret mani.»
«Ceru, ka tu tagad vairs tā nedomā, Rič?»
«Domāt? Es to zinu! Tu esi tāds pats kā māte — arī tā nevar panest, ka Nezta ļaunojas uz viņu. Jūs baidāties, ka uzreiz pazaudēsiet viņu, ja nepiekritīsiet tai ikvienā lietā un vietā.»
«Jā, jā — varbūt tev taisnība,» Tenners atzinās. «Bet redzi, Rič, tu ar saviem astoņpadsmit gadiem vēl esi ļoti jauns. Nezta kā sieviete tādā pat vecumā ir jau daudz vecāka. Un galu galā tava māte taču labāk prot apieties ar jaunu meiteni kā tu.»
«Māte vēl padarīs mani traku!» Ričs uztraucās. «Viņa izturas pret Neztu pilnīgi nepareizi. Viņai patīk, ka tās meitai ir daudz pielūdzēju un tādēļ viņa samierinās pat ar kādu tur Liju Titu — tās ģimenes atvasi, kas noslepkavoja manu tēvu! Visu mūžu māte bijusi koķete — to es dzirdēju no paša tēva mutes, un tam taču vajadzēja to zināt.»
«Bet Nezta taču nav koķete!» Kepijs iebilda.
«Nē, to es arī neapgalvoju; vismaz viņa nav tik pārspīlēti koķeta kā Lila Snela un Tonto sieviešu lielākā dala. Man šķiet, es pazīstu Neztu labāk kā jebkurš cits, arī labāk nekā māte, jo viņai ir daudz līdzības ar mani. Un tādēļ es saku tev, Kep: ja saiešanās ar Lilu Snelu un Liju Titu viņai vēl nav kaitējusi, tad nu nelaimei jānotiek — tik tiešām, kā Dievs ik rudeni liek nobriest jauniem āboliem!»
«Šī Lila Snela laikam gan vienmēr bijusi mazliet izai- izaicinoša?»
«Bijusi? Tāda tā ir arī vēl tagad, kolīdz gadās izdevība! Senāk viņa sagājās ar Liju Titu, un es zinu, ka viņa vienmēr bijusi greizsirdīga uz Neztu, kaut arī tāpat kā visi, ļoti mīlēja to. Bet aiz šīs sirsnīgās draudzības, kas pēdējā laikā valda abu meiteņu starpā, slēpjas kaut kas cits — to es tūlīt ievēroju, kolīdz redzēju viņas kopā. Lila vienkārši grib savest Neztu kopā ar Titu — tāda tā lieta! Tur neviens nevar mani maldināt, un vienīgi tādēļ man parasti iznāk ķildošanās ar Neztu un māti.»
«Manu zēn, ja tavas nojautas tevi neviļ, tad taču tomēr jau ir par vēlu,» Tenners aizrādīja.
«Tādā gadījumā es gribu tikai cerēt, ka man nav taisnība!» Ričs aizžņaugtā balsī atbildēja. «Bet šā vai tā — katrā ziņā man kaut kā jāizbeidz šis sakars starp Neztu un Titu! Kamēr viņš vēl nebija sācis lakstoties ap to, Nezta vienmēr bija jautra un līksma, patiesi mīlēja Samu un bija laimīga apziņā, ka kļūs tam krietna sieva. Bet Tits sakūdīja viņu pret Samu, glaimoja tai un sagrozīja galvu. Zināms, arī senāk viņa.labprāt valkāja glītus tērpus, bet nekad nebēdājās, ja viņai tādu nebija. Klusa un apmierināta viņa darīja savu darbu, jo bija tikpat čakla un strādīga kā māte. Bet tad viņa pārvērtās un sāka slaistīties apkārt bez darba — vārdu sakot, pilnīgi pārvērtās … Nu, lūdzu, Kep, lūkojies man tieši acīs un saki, kas tur īsti darāms?»
«Tu jau esi atradis īsto ceļu, mans zēn. Mums jāmēģina katrā ziņā atsvešināt Neztu no šī Tita,» vecais mednieks zēnam atbildēja. «Vislabākais līdzeklis, protams, būtu — pēc iespējas drīzāk salaulāt viņu ar Pleifordu. Bet viņai gan laikam vairs nebūs nekādu jūtu pret to?»
«Tomēr viņa arvien vēl ļoti mīl Samu.»
«Un kā ar Pleifordu? Nezta man stāstīja, ka viņš esot ļoti krietns puisis un nekad vēl neesot tai neko pārmetis, bet vai pēc visa notikušā viņš vēl gribēs ņemt Neztu?»
«Sams ir uzticīgs kā zelts! Vēl vakar mēs runājām par šo lietu. «Rič,» viņš teica, «ja tu nevari aiztriekt šo iemīlējušos runci, man būs jādara tas pašam. Nezta tad gan ar mani neprecēsies, kaut man arī nekas nenotiktu, bet es vienkārši vairs nespēju ilgāk nolūkoties…» «Protams, es apsolīju viņam, ka es šo lietu nokārtošu.»