«Vai zini, vislabāk būs, ja tu līdz pat šīm kāzām atstāsi Neztai pilnīgu brīvību. Pats par sevi saprotams, tev viņa vienmēr jāuzmana, bet tikai tā, lai viņa pati to nenojauš. Un pēc tam mēs trīs — vai nu visi kopā, vai arī katrs par sevi — pierunāsim viņu precēties ar Samu . .. Starp citu, viņa teica man, ka patiesībā viņai vajadzētu saraut visas saites ar Samu, bet viņa nespēšot to izdarīt.»
«Tā viņa teica?» Ričs pārsteigts jautāja. «Jā, žēlīgais Dievs, ko tad tas nu atkal nozīmē? Ja Sams viņai vēl patīk — un to viņa apgalvo, tad kādēļ viņai no tā jāšķiras?»
Tenners purināja savu sirmo galvu. Viņš neiedrošinājās izteikt savas bažas, jo nekad vēl nebija redzējis jaunekli tik uztrauktu un nesavaldīgu.
«Viņa .. . kaunās par kaut ko!» Ričs beidzot sacīja.
«Tā laikam būs. Bet ja viņa vēl mīl Samu, un viņš to … tomēr vēl ņem — viss vēl var beigties labi.»
«Tam taču tu pats netici!» Ričs trīcošam lūpām atbildēja. «Turklāt tu, protams, zini vairāk, nekā gribi teikt.»
Pēkšņi viņš aizsedza rokām seju un ieelsojās:
«Ak, Nezta, Nezta — mīļā, mazā māsiņa!»
Nabaga Tenneram tas bija par daudz. Viņš sāka lādēties.
«Pie joda — kas tā par muļķīgu pļāpāšanu?» viņš dusmīgi rājās, līdz sirds dziļumiem aizkustināts no Riča bēdām. «Nezta vairs nav nekāda maza māsiņa, bet gan sasodīti liela izaugusi! Pilnīgi pieaugusi, karstasinīga sieviete viņa ir, un vīrieši kā traki līp pie viņas, jo viņa ir skaista. Tur nekas nav līdzams — tā tas nu reiz ir pasaulē. Mēs izglābsim viņu no viņas pašas — tad tu redzēsi, ka viņā nav melu. Tikai tev nu beidzot Dieva dēļ reiz jāsamierinās ar domām, ka viņa vairs nav mazs bērns!»
Ričs Emss ļāva rokām noslīdēt gar sāniem. Viņa seja bija klāta asarām; tomēr viņš, likās, nekaunējās par to, pat neapzinājās to.
«Pateicos, Kep, ar savu piezīmi tu atkal reiz trāpīji naglai tieši uz galvas!» viņš sacīja, dīvaini smaidīdams un pūlēdamies atgūt dvēseles līdzsvaru. «Sams un es — mēs vēl šodien jāsim uz Šelbiju. Vai lai apsegloju zirgu arī tev?»
«To tu vari darīt. Es gan neesmu jāšanas cienītājs, bet galu galā man jau arī nevajadzēs sacensties jāšanā ar jums, jauniem puišiem.»
«Sams drīz būs klāt, tātad pasteidzies arī tu mazliet,» Emss sacīja un pagriezās uz iešanu.
«Būs viss kārtībā!» Kepijs atbildēja, tomēr vēl labu brīdi nolūkojās pakaļ aizejošajam draugam. Un pēkšņi viņam iekrita prātā dīvaina nojauta, ka tādu viņš Riču Emsu nekad vairs neredzēs.
Galvu purinādams viņš apmainīja netīro darba apģērbu pret savu labāko svētku uzvalku, tad devās ceļā. Abi jaunekļi ar zirgiem jau gaidīja zem sarkaneglēm, acīmredzot iegrimuši nopietnā sarunā. Kepijs redzēja, ka Ričs lepni noraidošā kustībā atmeta ar roku, it kā negrozāmi atvairot kādu priekšlikumu.
«Māte ar bērniem jau ir prom,» Ričs paskaidroja Tenneram. «Viņi aizgāja pie Leviem, kas solījās savos ratos aizvest tos uz pilsētu.»
«Labdien, Kep!» Pleifords sveicināja veco mednieku. «Sasodīts — jūs nu gan esat uzcirties!»
«Protams, arī jūs taču neesat savās darba drēbēs … Nu, tātad, zēni, jājiet vien un neraizējieties manis dēļ!»
Pagāja labs bridis, kamēr Tenners pielāgoja kāpšļu siksnas savām īsajām kājām, un kad viņš beidzot ielēca seglos, Emss un Pleifords jau sen bija pārgājuši strautu.
Laiks bija jauks — īsta vecu sievu vasara. Arvien augstāk kāpjošās saules staros Meskalas mugura vizmoja sudrabota un zaļa, kamēr ielejās vēl kūpēja viegla migla. Augstienēs vēl bija jūtami vēss, un skarbs vējš purināja priežu galotnes.
Drīz vien Kepijs bija pavisam pazaudējis Riču un Samu no redzes. Mierīgi viņš ļāva zirgam skriet, kā tas pats gribēja — arī tad vēl jūdzēm garais ceļš bija par īsu, lai Tenners varētu atrast apmierinošu atrisinājumu problēmai, kas nodarbināja viņa prātu.
Titu rančo, kurai Tenneram bija jājāj garām, likās pamesta no visiem cilvēkiem; vienīgi zirgi un vērši ganījās sulīgi zaļajā pļavā, un dīķī peldēja meža pīļu bars. Labi koptie tīrumi, neskaitāmie lopu aploki un kūtis, un sevišķi lepnā dzīvojamā ēka, liecināja par ģimenes pieaugošo labklājību. Titi nomāja visas ganības dienvidos no «Avotu ielejas», kamēr tās vēl nebija pārgājušas viņu īpašumā. Bet tā nebija vienīgi viņu bagātība, kas ļaudīm iedvesa cienību pret tiem, — no viņiem arī bijās. Sevišķi Slainks Tits, viens no pašreizējā ģimenes galvas krustdēliem, nebija visai labā slavā, jo savā laikā bija iejaukts dažādās sadursmēs, kas viņa pretiniekiem nereti bija prasījušas dzīvību. Baumas neatlaidīgi saistīja viņa vārdu sakarā arī ar nodevīgo uzbrukumu Riča Emsa tēvam. Gandrīz visi jaunie Titi bija pazīstami kā veikli jātnieki, bet arī apbrīnojami šāvēji un dzērāji. Vienīgi Lijs Tits mazāk izcēlās ar labu jāšanu, laso sviešanu un šaušanu, bet toties bija izpelnījies visa Tonto apgabala nepārspējamā sieviešu mednieka slavu.
šīs domas pildīja Kepija Tennera citkārt miermīlīgo sirdi rūgtām dusmām, no kurām tas vairs nevarēja atkratīties visa jājiena laikā. Tā kā viņš nebūt nesteidzās, tumsa pārsteidza to vēl tālu no šelbijas. Kad viņš beidzot sasniedza plato, galveno ielu, augstajos namos, kas stiepās tai abās pusēs, jau spīdēja ugunis. Pārliecināts, ka viesnīcas tikpat būs pārpildītas, Kepijs devās tieši uz kāda pazīstama kalēja namu. Šis kalējs, vārdā Henrijs, kurš dažu labu reizi bija pavadījis Tenneru medībās, apsveica to ļoti sirsnīgi. Kalēja sieva tūlīt sāka atstāstīt Kepijam jaunākās tenkas — starp citu arī par Neztas Emsas divkosīgo rotaļu ar Samu Pleifordu, jo ikvienam cilvēkam taču esot gaišs kā diena, ka meitene līdz pat ausīm iemīlējusies šajā velna puisī Lijā Titā; to taču pat akls varot redzēt… Tātad ar Riča Emsa cerībām un plāniem lieta šķita visai šaubīga.