Tad Kepijs vēlreiz izgāja — šķietami, lai līdzīgi visiem citiem, kas bija ieradušies pilsētā, klejotu no kroga krogā, šeit papļāpātu ar kādu paziņu, tur iedzertu glāzīti, vai piedalītos spēlē. Bet patiesībā viņš bija nobažījies Riča dēļ un meklēja to. Beidzot viņš atrada Samu Pleifordu, kas pat kroga blāvajā gaismā izskatījās ļoti bāls un uztraukts.
«Kur Ričs?» Tenners pat neapsveicinājies uzsauca tam.
«Es nupat noguldīju viņu un ieslēdzu,» Pleifords atbildēja.
«Noguldījāt? Ceru, Ričs taču nebija piedzēries?»
• «Dažas glāzītes mēs tomēr izmetām,» Sams mierīgi paskaidroja. «Man tās nekaitēja, bet Ričam, liekas, ir sakāpušas galvā. Jūs jau pats zināt, ka viņš reti dzer un tādēļ nevar panest… Mums gadījās noklausīties visādās tenkās, kas sadzina viņam žulti asinīs. Viņš pat gribēja mesties virsū kādam puisim, kas sēdēja kopā ar Džimu Titu; tomēr visļaunāko man izdevās novērst. Neraugoties uz to, Stringers, šerifs, piedraudēja Riču apcietināt, — tas nekrietnais suns, kā zināms, ļoti draudzējas ar Titiem … Pat es satrūkos, kad Ričs uzkliedza viņam: «Panāc šurp, Stringer, un pamēģini, ja tev ir tik daudz drosmes!» Šerifs iesmējās, tomēr neiedrošinājās Riču aizskart. Katram gadījumam es tomēr apguldīju Riču un ieslēdzu; arī tagad es uzkāpšu pie viņa, citādi tam vēl var ienākt prātā izlēkt pa logu.»
«Kādas tenkas tad jūs dzirdējāt?» Tenners drūmi jautāja.
«Visa pilsēta tenko par to, ka Nezta ar Liju Titu turot mani par nelgu. Ļaunākais tomēr tas, ka visi ir pārliecināti, ka Neztai šī lieta beigšoties ļauni, jo Tits tikai rotaļājoties ar viņu, un viņa tēvs neko negrib dzirdēt par dēla precībām ar meiteni no Emsu ģimenes.»
«Tā, tā . .. Nu, un vai tā arī ir taisnība, ka viņa jūs tur par nelgu?»
«Nē, jo Nezta nekad nav man slēpusi, ka viņai patīk Tits… Vakar gan viņa atkal reiz bija senākā. Pēdējā laikā viņa vienmēr vairījās no manis, bet vakar, kā jau teicu, viņa bija ļoti mīļa un laba. Man jāatzīstas — es nekā vairs nesaprotu visā šajā lietā.»
«Tas jau arī nav vajadzīgs!» Kepijs atbildēja. «Galvenais ir un paliek, ka jūs uzticīgi turaties pie meitenes.»
«Uz to varat paļauties!» Sams godīgi atbildēja. «Šobrīd visvairāk bažu man sagādā vienīgi Ričs.»
«Viņa dēļ neuztraucieties!» Tenners apgalvoja. «Tas zina, kas darāms, lai novestu šo lietu līdz labām beigām. Arī piedzēries viņš nepazaudē galvu, un tādēļ varat būt pārliecināts, ka arī pirmīt viņam būs bijis iemesls uzsākt ķildu. Mūsu uzdevums ir tikai palīdzēt viņam un aizsegt tam aizmuguri, ja lieta nonāktu līdz klajai cīņai. Jūs taču būsiet paņēmis līdzi savu revolveri?»
«Pats par sevi saprotams!» Sams atbildēja. «Es tomēr ceru, ka Neztas un viņas labās slavas dēļ mums izdosies novērst atklātu sadursmi.»
«Taisni otrādi — šī sasodītā pilsēta tik dziļi ieminusi dubļos Neztas vārdu, ka veselīga cīņa tam varētu nākt vienīgi par labu … Bet katrā ziņā gādājiet, lai Ričs vairs nedzer. Ejiet pie viņa un uzmaniet to. Es vēl mazliet paklejošu pa pilsētu, un rīt agri jūs uzmeklēšu.»
Viņi izšķīrās, un Tenners vēlreiz apstaigāja visas pilsētas dzertuves. Viņš izlikās, it kā degvīns būtu padarījis to runīgu, bet līdz ar to nepalaida garām nevienu vārdu, kas tika runāts. Kad vēlu naktī, dziļās domās iegrimis, viņš beidzot devās atpakaļ uz dzīvokli, viņam gan bija žēl krietnā, godīgā Sama un sirdī tam vārījās niknums pret Liju Titu, tomēr viņš pārnesa sev līdzi mierinošo apziņu, ka viņš nav vienīgais, kas cer, ka Ričs Emss pratīs pienācīgi atrisināt šo muļķīgo lietu.
Otrā rītā Tenners atmodās tikai tad, kad viņa viesmīlīgais saimnieks ar dūrēm sāka bungot pa tā istabas durvīm, jo Kepijs nebija radis tik vēlu doties pie miera un gulēt slēgtās telpās. Pabrokastojis kopā ar draugu un pavadījis to līdz darbnīcai, viņš devās uz pilsētu.
Tagad, dienasgaismā, bija ļoti interesanti novērot galveno ielu. Parasti pat svētdienās namu priekšā varēja redzēt tikai nedaudzus piesietus zirgus, un pie durvīm mēdza stāvēt vislielākais viens, divi pajūgi. Turpretī šodien nevarēja atrast brīvas vietiņas. Likās, šeit bija saplūduši kopā visi Tonto apgabala, vismaz tā ziemeļu daļas, iedzīvotāji, lai būtu klāt, kad Lila Snela tiks salaulāta. Starp citu, vispārējā vērība bija veltīta ne tik daudz Lilai Snelai personīgi, kā pašām kāzām, kas šajā klusajā apvidū vienmēr tika uzskatītas par ievērojamu notikumu, kas pievilka ļaudis no visām malām.
Uz ielas plosījās bērnu bari, nepiegriežot ne vismazāko vērību saviem svētku apģērbiem. Starp galveno viesnīcu un tirgus laukumu grupās pastaigājās gaiši ģērbušās sievietes un jaunas meitenes spilgti krāsainos tērpos, ziņkāri vērodamas Džemsa Snela lepno namu, kas pagaidām vēl slēpa ziņkāro skatiem līgavu un kāzu viesus.
Kepijs bija aizmirsis apjautāties Samam Pleifordam, kur viņš un Ričs apmetušies. Bet tādu vietu nevarēja būt daudz. Tomēr pagāja labs brīdis, kamēr viņš beidzot atrada to istabu. Durvis viņam atvēra Sams, kas redzami iepriecināts apsveica to.
«Labdien, zēni!» Tenners ieiedams līksmi iesaucās.
Ričs sēdēja uz gultas malas. Viņš bija tikko noskuvis bārdu un gludi nosukātie mati tam vēl bija mitri. Ja Kepijs bija iedomājies, ka atradīs to īgnu un paģirainu, viņš bija ļoti maldījies, jo nekad vēl Ričs viņam nebija šķitis tik svešs un savaldīgs, kā šoreiz.