«Labdien, Kep!» Ričs laipni atbildēja. «Mēs nupat strīdējāmies, ko darīt, piedzerties un uzsākt ķildu ar Džefu Stringeru, vai arī palikt skaidrā prātā un nogaidīt, kamēr visa šī burzma būs beigusies. Kā tev šķiet?»
«Pēc būtības es, protams, esmu par pirmo, bet saprāts un Neztas intereses noteikti prasa otro,» vecais mednieks smaidīdams atbildēja.
«Protams, tev jau atkal jāiejauc Nezta!» Ričs pusē zobojoši, pusē īgni piezīmēja. «Kaut velns parautu viņas glīto purniņu! … Bet tev taisnība, Kep, mēs paklausīsim tavam padomam un netrakosim. Taisnību sakot, es gan Joti labprāt kaut ko sarīkotu un, man šķiet, īstenībā arī Sams neatteiktos man piebiedroties. Vismaz pirmīt viņš ieskrēja pie manis saniknots un dusmās zvērojošām acīm, tomēr neteica man, kas īsti noticis.»
«Vai jums gadījušās kādas nepatikšanas, Sam?» Kepijs jautāja, cieši vērodams jauno vīrieti.
«Jā,» Pleifords atbildēja. «Bet tas nav tik svarīgi… Ričam un man stāvoklis nav visai labvēlīgs, jo Titiem šeit ir daudz piekritēju. Un tādēļ man šķiet, ka Neztas dēļ mēs nedrīkstam neko dzirdēt, neko redzēt un neko darīt, bet šovakar pēc iespējas drīzāk doties mājup, kamēr visi šie bandīti vēl nav paguvuši piedzerties.»
«Tas ir ļoti prātīgs priekšlikums, pie kura mēs cieši turēsimies!» Tenners piekrita. «Un ne pilītes alkohola neliks dzerts — vai dzirdēji, Rič Ems, vecā vāvere?»
«Protams dzirdēju,» Ričs atbildēja. «Man jau vairāk kā pietiekoši bija no tām dažām glāzītēm, ko vakar izdzēru. Pie velna — šorīt biju kā sadauzīts, it kā man pāri būtu gājis vesels ēzeļu bars!»
«Jauki. Un nu nāciet un izturieties rātni un krietni, kā divi priekšzīmīgi puisēni, kas izgājuši ar tēvu pastaigāties!» Tenners noslēdza debates.
Visi trīs devās ceļā, vismiermīlīgākā un laipnākā kārtā lūkodamies visapkārt. Kepijs ar katru mirkli vairāk apbrīnoja Riču Emsu. Cits jauns puisis viņa vietā droši vien būtu piedzēries un sacēlis skandālu, turpretī Ričs lieliski noturējās visu laiku, kamēr viņi klejoja pa neskaitāmām viesnīcām un dzertuvēm, kur tiem gadījās satikties ar simtiem vīru. No sievietēm, kuru bija pilnas visas ielas un tirgotavas, viņi pēc iespējas izvairījās. Sevišķi Pleifords, šķita, neredzam nevienas sievietes, kamēr Ričs vēsi smaidīdams uztvēra dažas labas meitenes apbrīnas pilno skatienu.
Ternera zālē Kepijs beidzot pamanīja Titu bandu, kuru reiz taču tikpat vajadzēja satikt. Nebūs jāpiemin, ka Ričs jau bija to ieraudzījis pirmais.
Ternera zāli, kas bija lielākais lokāls visā Šelbijā, sieviešu rokas jau bija izgreznojušas vakara ballei ar karo- džiniem, rudenīgo lapu vītnēm, vainagiem un raibām lentēm. Galveno telpu, kas tika izmantota arī dažādiem atklātiem sarīkojumiem, šodien pildīja spēlētāji. Ar aizkaru aizsegtas durvis no šejienes veda letes istabā.
Zālē bija apmēram divi duči vīru, no kuriem lielākā daļa spēlēja, bet citi stāvēja un nolūkojās. Lijs Tits ar kādu otro, kuru Tenners nepazina, sekoja spēlei pie galda, ap kuru sēdēja šerifs Džifs Stringers, Slainks Tits un divi kovboji, kurus Kepijs kādreiz jau bija redzējis, kaut acumirklī neatcerējās to vārdus.
Vecais mednieks gribēja mierīgi paiet galdam garām, bet Ričs pēkšņi palika stāvam, un tādēļ arī viņš un Sams sekoja tā priekšzīmei.
«Labdien visapkārt!» Ričs sacīja, pa paradumam stiepdams balsienus.
Lijs Tits noņurdēja atbildei kaut ko nesaprotamu. Viņš bija liels, tumšām acīm un tumšiem matiem, un viņa olīv- krāsas seja gandrīz nemaz nebija iedegusi saulē. Kaut arī viņam bija tikai divdesmit divi gadi, tas tomēr izskatījās vecāks, jo izlaidīgā dzīve bija iezīmējusi asākus viņa, patiesībā neizteiksmīgos, sejas vaibstus. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā un kājās tam bija melnas lakādas jājam- zābaki ar piešiem.
Slainkā Titā bija grūti pazīt Lija brālēnu — tik ļoti viņi izskata ziņā atšķīrās viens no otra. Viņa seja atgādināja nikna buldoga galvu. Pacēlis savas dziļi iekritušās, nespodrās acis, viņš tikai nevērīgi pamāja Emsam ar galvu.
«Nu, Ems, vai atkal skaidrā?» Stringers zobojoši jautāja.
«Un ka vel!» Ričs atbildēja. «Šodien galva un skats man sasodīti gaiši!»
Kepijs paraustīja Emsu aiz piedurknes, aicinādams to iet tālāk, jo viss gaiss šeit šķita it kā elektrizēts. Tomēr Ričs nekustējās no vietas.
«Šodienas kāzas jūs laikam milzīgi interesē?» Stringers apjautājās, nomezdams uz galda kārti.
«Protams, jo vairāk vēl tādēļ, ka mana māsa Nezta nākamnedēļ precas ar manu draugu Samu; tad taču man jāredz, kā īsti rīko šādus svētkus!»
«Ha, ha, ha!» šerifs smējās, izlikdamies vienaldzīgs, kaut ļoti gribēja dzirdēt kaut ko tuvāk šajā lietā. «Katrā ziņā priecājos, ka esat atkal skaidrs, jo man tiešām būtu bijis žēl, ja nāktos jūs ieslodzīt cietumā.»
«Sakiet Džef, vakar taču šeit plosījās vismaz ducis kovboju, kādēļ jūs tos neapcietinājāt?» Ričs zobojoši jautāja.
«Ta nav jūsu daļa! Bez tam šie ļaudis tieši neapdraudēja mūsu sabiedrības mieru.»
«Bet es to darīju?» Emss uztvēra. «Nu, katrā ziņā jūsu spriedums par mani ir ļoti pareizs — dažiem elementiem šeit es tiešām esmu bīstams!»
Kamēr Ričs bija izteicies par Neztas kāzām, Kepijs bija cieši uzlūkojis Liju Titu un redzēja, ka tas aiz pārsteiguma un dusmām bija tumši pietvīcis. Emsa un šerifa sarunas laikā, Tits nenovērsdamies bija lūkojies Pleifordā. Nu viņš izmantoja klusumu, kas bija iestājies pēc Riča pēdējās atbildes un jautāja Samam:
«Sakiet, Pleiford, vai jums tiešām jaunnedēļ būs kāzas?»
«Protams,» Sams mierīgi apstiprināja. «Vai tad Nezta jums par to nav stāstījusi?… Tikai attiecībā uz dienu mēs vēl neesam vienojušies. Es ieteicu pirmdien, Ričs liek priekšā trešdienu, bet Nezta grib gaidīt līdz sestdienai; ko lai dara — būs vēl tik ilgi jāpaciešas… Bet vai tad jūs nemaz negribat mani apsveikt, Tit?»