Pēc kādas dejas viņa lika partnerim pavadīt sevi pie Riča, Sama un Kepija, kas stāvēja sāņus un tikai nolūkojās. Kepija tuvumā viņa atkal jutās tā pati vecā Nezta —
tikai mazliet vairāk uzplaukusi un mīlīgāka. Acīmredzot viņa domāja vienīgi par savu triumfu, kuru tā varēs atcerēties visu mūžu. Seja tai staroja, acis mirdzēja kā zvaigznes dzidrā naktī.
«Sam, kādēļ tad tu vēl neesi aicinājis mani dejot?» viņa apburoši smaidīdama jautāja.
«Neiedrošinājos,» Sams mulsi atbildēja.
«Un mans dārgais brāļa kungs?»
«Negribu stāvēt nevienam ceļā!» Ričs atbildēja, izlikdamies sapīcis, kaut patiesībā lepojās ar savu skaisto māsu.
«Tur jau atkal viens nāk!» Sams iesaucās, norādīdams uz kādu jaunu, slaidu vīrieti, kas ātri tuvojās mazajai grupai.
«Divas dejas es paturēju brīvas,» Nezta līksmi sacīja, «nākamo tev, Sam un aiznākamo Ričam.»
Aiz uzvarošās burvības, kas izplūda no Neztas, Kepija mīlošais skats jau nojauta glūnam traģēdiju. Viņš redzēja, kā visu acis zobojoši vēroja Samu, kamēr tas dejoja ar Neztu. Bet šīs zobgalības vietu ieņēma patiesa apbrīnošana, kad dejā sāka griezties māsa ar brāli. Jau kopš agras bērnības dvīņi vienmēr bija dejojuši kopā, tā ka visas viņu kustības harmoniski saplūda kopā, it kā tie abi būtu viena būtne. Ričs — īsts vīrišķīgas pievilcības un izveicības iemiesojums — veda droši, kamēr Nezta, smagās skropstas sapņaini pievērusi, pilnīgi atdodamās mūzikas ritmam, lidoja it kā neredzētu un nedzirdētu nekā, kas notiek ap viņu.
Pēc šīs dejas vecais mednieks atstāja balles zāli un, aiznesdams līdzi baigas nojautas, devās atpakaļ uz savu dzīvokli. Kad salts un pelēks atausa rīts, viņš jau sēdēja seglos un viens pats jāja mājup.
Tās pašas dienas vēlā vakarā atgriezās arī Nezta ar Samu un Riču, mātes un mazo māsu pavadībā. Visi bija noguruši un izvārguši, tādēļ Kepijs apmeklēja tos tikai uz dažām minūtēm. Tikai nākošajā dienā dzīve atkal iegāja parastajās sliedēs, kas Kepiju redzami nomierināja, kaut arī viņu arvien vēl mocīja bažas, ka tas varētu izrādīties tikai ķlusums pirms vētras.
«Kep, es esmu vai nu piedzēries vai sapņoju!» Ričs apsveica veco mednieku, kad tas jau agrā rītā apmeklēja viņu.
«Nu, savā ziņā jocīgs tu arī izskaties — tomēr piedzēries laikam nebūsi,» Tenners atbildēja.
«Kopš esam pārbraukuši, Nezta kjuvusi rāma, kā aitiņa; viņa pat svēti nosolījās Samu precēt, ja vien mēs ļaušot tai vēl mazliet laika. No lepnuma un spītības viņā vairs nav ne vēsts. Es vienkārši vairs nezinu, ko domāt par to.»
«Ak Dievs, jā, šādas kāzas un balle jau var gan atstāt iespaidu uz jaunu meiteni; tomēr attiecībā uz Neztu es, jāatzīstas, negribu tam īsti ticēt… Vai Nezta zina, ka tu esi iecirtis Lijām Titam pliķi?»
«Protams zina. Viņa lūdza Samu un mani palikt kopā ar viņu ballē un dejoja cauru nakti. Uz rīta pusi viņa tad aizgāja pie Sneliem pārģērbties. Kad viņa ar saini rokā iznāca no nama, Lijs Tits pēkšņi aizstājās viņai ceļā, mēģināja to aizturēt un kaut ko klusi stāstīja. Ieraudzījusi viņa pārvērsto seju, Nezta skaļi iesmējās. Mēs gaidījām aiz stūra un varu tev teikt: man karsts un auksts pārskrēja pār kauliem, kad redzēju viņus abus tā stāvam. Bet tad viņa izrāvās no Tita, it kā viņa pieskaršanās to aptraipītu, lepni atmeta galvu atpakaļ un atstāja to vienu stāvam … Man noteikti šķiet, ka šī lieta ir galīgi nokārtota, Kep.»
«Tas mani tomēr ļoti pārsteigtu!» Tenners skeptiski atbildēja, glāstīdams bārdu. «No sievietes nekad nevar tikt gudrs, un vienmēr jāsagatavojas uz visu. Katrā ziņā iesaku tev vērīgi uzmanīt Neztu.»
Kas Tenneram šķita visneticamākais, bija tas apstāklis, ka Sams Pleifords būtu varējis atņemt meiteni tādam vīrietim, kāds bija Lijs Tits. Tomēr bija neapgāžams fakts, ka Nezta bija apsolījusies vēl šonedēļ svinēt kāzas ar Samu.
Vecais mednieks ļoti bieži apmeklēja Emsus, bet Neztu satika tikai vienu vienīgu reizi. Viņas izskats satrieca to, tik krasi viņa atšķīrās no uzvarošās Neztas, kādu tas bija redzējis tovakar ballē. Viņa bija pārāk vienaldzīga, pārāk piekāpīga un turklāt pārāk izklaidīga, lai viņas atsacīšanās varētu būt īsta. Acīmredzot viņa pūlējās samierināties ar stāvokli, kuru tā acumirklī nespēja grozīt, bet pret kuru tā iekšēji atkal un atkal sacēlās.
Sams Pleifords visu laiku staigāja kā sapnī. Emsa kundze, veicot priekšdarbus Neztas kāzām, vienmēr izskatījās tā, it kā baidītos, ka kaut kas tomēr vēl varētu tās izjaukt. Laikam viņa daudz labāk saprata meitas dvēseles stāvokli nekā pārējie. Ričs kļuva ar katru brīdi nemierīgāks; viņš nekad neaizgāja tik tālu no nama, ka nevarētu to redzēt.
Vienīgais ar ko viņš vēl spēja nodarboties, bija malkas skaldīšana. Tenners novēroja viņu šajā darbā: Ričs niknās dusmās skaldīja pagales, bet drīz vien atkal pārtrauca darbu.
Arī vecais mednieks tikai ar pūlēm varēja piespiest sevi pie darba, kas bija pilnīgi nepieciešams, ja tas negribēja šoziem galīgi atteikties no medībām. Tomēr viņam nekur nebija miera, viņš zināja, ka atvieglots varēs uzelpot tikai tad, kad kāzas jau būs nosvinētas. Divas dienas viņš bija prom no mājām. Kad tas atkal atgriezās, dvīnītes Meskala un Manzanita apmeklēja to viņa būdā. Abas mazās bija gluži uztrauktas un steidzās pastāstīt viņam jaunākās ziņas: Nezta bija izteikusi vēlēšanos, lai laulības nenotiktu Selbijā un Sams bija aizgājis pie mācītāja, lai lūgtu to izdarīt svētdien Emsu namā.
Vēl arvien valdīja silta vecu sievu vasara, kaut novembris jau bija pusē. Tomēr Kepijs Tenners nedabūja īsti izbaudīt šo pēdējo silto dienu jaukumu. Šoreiz viņam nesagādāja prieku siltie saules stari un daudzkrāsainās asteres; viņš dzirdēja vienīgi vārnu ķērkšanu un aizlidojošo strazdu melanholiskās dziesmas.