Beidzot pienāca svētdiena: Neztas Emsas kāzu diena solījās būt visjaukākā šajā rudenī. Kepijs vienmēr bija bažījies, ka tā nekad nepienāks un pat arī vēl tagad, pošoties svinībām, viņš nespēja atbrīvoties no baigām nojautām.
Izgājis no aizas uz ceļa, viņš redzēja, ka zem trim sarkaneglēm Emsu nama priekšā jau stāvēja piesieti kāds pusducis zirgu. Pakavu troksnis lika viņam pacelt galvu. No zaļuma iznira Sams Pleifords; viņa svētku uzvalks spilgti atšķīrās uz tumšā fona.
Kepijs pašreiz jau gribēja līksmi apsveikt to, kad pēkšņi skaļš šausmu kliedziens lika viņam sarauties.
«Pie velna, kas tas bija?» mednieks neviļus iesaucās.
Vai tas bija mazās Meskalas prieka kliedziens vai varbūt Manzanitas spiedzošie smiekli?… Arī Pleifords bija kļuvis uzmanīgs un apturējis zirgu. Pēkšņi viņš izlēca no segliem un kā ārprātīgs metās lejup pa stāvo, akmeņaino krasta nogāzi.
Kepijs iztrūcies nolūkojās viņam pakaļ un pēkšņi pamanīja lejā, tā dēvētajā klinšu dīķa malā, kaut ko kustamies. Tad viņš redzēja, ka tā bija kāda smaga nasta, ko Ričs Emss turēja abās rokās. Viņš redzēja arī Samu Pleifordu neprātīgā uztraukumā joņojam lejup. Kepijam sirds krūtīs sita kā veseris. Viņš grīļodamies devās uz priekšu un mēģināja rāpties lejā. Tomēr steigā viņš vairākkārt paklupa un izstiepās visā augumā. Viņš nejuta sāpju, nejuta, kā ērkšķi un zari plosīja tam ādu — atkal un atkal viņš pietrūkās kājās un steidzās tālāk. Nokļuvis lejā, viņš jutās pavisam noguris un aizelsies, tā ka nespēja izrunāt ne vārda.
Nezta Emsa samirkušā tērpā sēdēja sagurusi, atbalstīdamās pret koka stumbru. Sams Pleifords, pelnu pelēku seju, rokas lauzīdams bija nometies viņai līdzās ceļos, kamēr Ričs stāvēja nekustēdamies, pavērsis galvu sāņus.
«Ieraugot mācītāju,» Nezta pašreiz sacīja, «manī viss sagriezās … Es nevaru precēties!»
Tenners atvieglots uzelpoja. Viņas balss skaņas un apziņa, ka viņa ir dzīva un neievainota, lika tam atstāt bez ievērības visu traģisko un šausmīgo, kas slēpās viņas vārdos. Viņš noslīga tai līdzās un satvēra tās saltās, ļenganās rokas savējās.
«Meitene… Meitenīte!» viņš saviļņots stostījās.
«Kādēļ tu nevari precēties?» Ričs cietā un skarbā balsī jautāja.
Viņš bija pagriezies, tomēr Tenners neiedrošinājās to uzlūkot. Nezta savām mīklainajām acīm tomēr droši sastapās ar viņa skatienu. Ja viņa pēdējā brīdī pirms kāzām arī bija pazaudējusi drosmi, pret savu brāli tā šobrīd nejuta ne baiļu, ne kautrības. Tomēr viņa neatbildēja uz tā jautājumu, bet tikai noraidoši atmeta ar roku, cieši sakniebdama lūpas.
«Tu gribēji noslīcināties?» Sams skarbi jautāja.
«Jā, vai tad tu varbūt domā, ka es gribēju tikai izpeldēties?»
«Laime, ka es visu rītu neizlaidu tevi no acīm un sekoju tev uz šejieni.»
«Tu būtu aiztaupījis daudz ciešanu sev un man, ja nebūtu to darījis,» viņa klusu atbildēja.
«Kā tā?» Ričs iztrūcies jautāja.
«Man taču vairs nav citas izejas… Cik labprāt es būtu darījusi Samu laimīgu, jo es viņu ļoti mīlu … Bet es nevaru — es taču nevaru viņu apprecēt!»
«Kādēļ ne?» Ričs nepielūdzami turpināja iztaujāt.
«Tādēļ, ka esmu izturējusies pret Samu netaisni, ka esmu bijusi tam neuzticīga … Māte deva man padomu pagaidām par to nerunāt ar viņu, bet apprecēties … Es varēšot izsūdzēt viņam visu arī tad, kad būšot kļuvusi viņa sieva, māte teica … Bet es nespēju viņu maldināt.»
«Kādā ziņā tu esi bijusi netaisna pret Samu?»
«Es… esmu ielaidusies ar Liju Titu!» Nezta iekliedzās.
«Ielaidusies? Tas ir plašs jēdziens, Nezta, kā to lai saprot?»
«Visļaunākā nozīmē, kādā vien iespējams,» viņa sāpīgā balsī atbildēja.
Riča slaidais, vingrais stāvs pēkšņi sarāvās, it kā tas gribētu nokratīt tīklu, kurā bija sapinies. Tad viņš kā nopļauts nokrita ceļos Neztai pie kājām, un viņa seja pārvērtās sāpēs.
«Turklāt es mīlēju Samu — tūkstoškārt vairāk nekā to sātanu!» Nezta vilcinādamās turpināja. «Ne par kādu maksu es negribēju viņu pievilt. Es būtu atzinusies viņam, un zinu, ka viņš būtu piedevis man visu, bet nu ir par vēlu, jo … man būs bērns!»
«Žēlīgais Dievs!» Ričs iekliedzās un, nokritis ar seju sūnās, dziļi ieurbās tajās pirkstiem.
Pleifords novērsās, un tā seja raustījās. Nezta satriekta uzlūkoja viņu, tad Riču un beidzot pavērās Ten- nerā.
«Ak, Kepij!» viņa elsoja. «Kaut taču viņš būtu ļāvis man nomirt!»
«Meitenīt!» viņš atbildēja. «Ar to nevienam nebūtu līdzēts… Bet — gan jau es kaut kā nokārtošu šo lietu.»
Ričs pēkšņi bija atguvis pašsavaldīšanos un piecēlās.
«Es varētu tevi aukstasinīgi nonāvēt, Nezta!» viņš rūgti sacīja.
«Kaut taču tu izdarītu to!» viņa iekliedzās. «Cita nekā es negribētu. Tad man vismaz pašai tas nebūtu jādara!»
«Vai tu vēl mīli to tēviņu?» Ričs jautāja, noliekdamies pie māsas.
«Nē, nē! Tas jau ir visšausmīgākais: es nekad neesmu viņu mīlējusi… Es biju kā apstulbusi, viņš bija ieguvis briesmīgu varu pār mani… Ak, kaut es zinātu …»
Viņa elsodama aprāvās.
Nu sarunā iejaucās Tenners un lūdza Riču vispirms mierīgi noklausīties Neztas stāstā.
«Nekad nedrīkst pārsteigties ar spriedumu, mans zēn!» viņš piebilda.
«Jā, Nezta, izstāsti mums, kā tas viss noticis,» arī Pleifords sacīja. «Nevaru ticēt, ka tu būtu bijusi slikta. Saki mums mierīgi visu patiesību — gan tad mēs trijatā atradīsim kādu izeju.»