Viņa priekšā rēgojās zilganā, dziļā aiza, kuras otrā malā kailās klintis vietām bija noaugušas eglēm un ozoliem. Aiza lejup sašaurinājās — tās sienas, kas vizmoja kā bronza, arvien ciešāk savilkās kopā un izbeidzās tumšā, nepieejamā gravā, kas tika dēvēta par Elles ieleju. Ja suņi bija aizdzinuši lāci vai vilkus līdz turienei, medībām' bija beigas, jo dziļajās peļķēs un virpuļojošajās straumēs suņi nevarēja tiem sekot.
Tennera priekā mirdzošo acu priekšā tagad visā savā garumā stiepās Meskalas mugura — visa apgabala augstākā augstiene. Starp sidrabainajiem, melnajiem un zaļajiem toņiem vizmoja pelēki, rudens nokrāsotās zāles laukumi, kuros viņš varēja saskatīt briežus un liellopus. Tās bija ganības, kur Emsu ģimene mēdza ganīt savus nedaudzos lopus. Bet ja visas šīs govis, ko viņš tur redzēja, bija Emsu īpašums, tad jau viņu lopu bari bija iepriecinošā kārtā pavairojušies.
Tenners sāka kāpt lejup, turklāt tas uz laiku pazaudēja brīnišķīgo ainavu no redzesloka. Tikai kad bija noiets jau apmēram pusceļš, viņš atkal sasniedza kādu paaugstinātu vietu, no kurienes tas varēja pārredzēt krāsām bagāto līdzenumu, kas izpletās Meskalas muguras aizsardzībā. Kā rotaļlietiņa zem trim sarkaneglēm tur gulēja no baļķiem celts nams; dārza zaļpelēkais četrstūris dziļi iesniedzās labības laukā, kura rugājus plūca zirgi, un žogs, kuru Tenners toreiz' bija palīdzējis Ričam Emsam uzcelt, bija no vietas apaudzis sārtiem vīnogulājiem.
Tas pats prieks par pārnākšanu mājās, kas pildīja veco mednieku, likās, paātrināja arī viņa ēzeļu soļus. Ātri viņi steidzās lejup pa līkumoto ceļu, un drīz vien bija sasniegts strauta smilšanais, ozolu apēnotais krasts. Ūdens bija diezgan dziļš, un straujajos viļņos peldēja zīdkoka lapas. Kepijs pārgāja strautu pa braslu, ļāva vispirms nodzerties lopiem, tad noņēma platmali, nogūlās uz vēdera un dzēra lieliem malkiem. Cik atspirdzinošs bija šis vēsais, dzidrais sniegūdens, kas putodams bija gāzies lejup no granīta klintīm; cik ļoti tas atsvaidzināja — sevišķi, ja bija mēnešiem ilgi klejots izkaltušā tuksnesī.
Aiz brasla ceļš gabalu veda gar krastu, tad atkal cēlās mazliet augšup līdz trim sarkaneglēm un sūnām apaugušā baļķu nama. Suņi riedami pieteica Tennera ierašanos — katrā ziņā ne visai laipnā kārtā. Tikai kad bija to pazinuši, viņi nomierinājās, un barvedis — liels, brūns suns — pat laipni paluncināja asti. Tad pēkšņi atskanēja skaļas bērnu klaigas — divas mazas meitenītes, gaišajiem matiem plandot, metās pretī nācējam.
«Urā, krusttēvs Kepijs klāt!» viņas kā vienā balsī sauca un tik vētraini apskāva mīļoto draugu, ka tam gandrīz aizrāvās elpa.
«Ir jau labi, ir jau labi, Meskala un Manzanita! Arī es ļoti priecājos, redzot jūs… Cik lielas jūs izaugušas!»
«Tu jau arī biji tik ilgi prom!» viena no viņām, kuru Tenners noturēja par Meskalu, sacīja.
«Mēs jau bažījāmies, ka tu nemaz vairs nepārnāksi,» Manzanita piebilda.
Ja Kepijs nemaldījās, dvīņu māsām nu jau vajadzēja būt sešus gadus vecām. Viņš vienmēr bija lepojies, ka spēj tās atšķirt un pateikt, kura ir Meskala, un kura — Manzanita, bet šodien viņš nebija gluži pārliecināts par to. Viņas izskatījās pārāk līdzīgas ar savām starojošajām, zilajām acīm, saviem apaļajiem, saulē iedegušajiem vaigiem un pilnīgajām, sārtajām lūpām. Vai tad viņa skatiens vairs nebija tik ass kā senāk, vai arī to tikai uz brīdi bija aptumšojis atkalredzēšanās prieks?
«Bet, bērniņi, jums taču bija jāzina, ka es pārnākšu!» viņš pārmetoši sacīja.
«Māte jau vienmēr to teica,» viena atbildēja.
«Un Ričs mūs vienmēr izsmēja un apgalvoja, ka svešumā tu nemaz nevarētu izciest aiz ilgām pēc kalniem,» otrā piebilda.
«Tur Ričam varbūt taisnība … Nu, un kā klājas pie jums?»
«Māte vesela un mēs pārējie arī… Neztas nav mājās; viņa aizgāja viesos, bet vēl šodien būs atpakaļ. Nē, kā tā priecāsies! … Un Ričs ar Samu ir medībās.»
«Kas ir Sams?» Kepijs izbrīnā jautāja, jo zināja, ka Ričs parasti mēdza medīt viens.
«Sams Pleifors, kas šopavasar apmetās tur tālāk, augšup pa strautu. Ričs ļoti bieži ir kopā ar viņu, un mēs visi to gluži labi ieredzam. Ak, krusttēv Kepij, un Neztu viņš šausmīgi mīl!»
«Tā, tā. Tas gan nav brīnums … Nu, un vai arī Nezta viņu mīl?»
«Māte saka jā, bet Ričs saka nē,» Meskala atbildēja.
«Un ko Nezta pati saka?» Kepijs apjautājās, nojauzdams ļaunu.
«Tu taču pazīsti Neztu — viņa nesaka nekā, bet tikai atmet galvu atpakaļ,» Manzanita pārgudri atbildēja.
«Bet viņa mīl Samu!» Meskala svarīgi paziņoja. «Mēs taču pašas redzējām, kā viņa ļāva tam sevi noskūpstīt.»
«Tas bija jau pirms veselas mūžības, Manzija!» otra māsa atbildēja un Kepijs pamanīja, ka tiešām viņas bija sajaucis un Meskalu noturējis par Manzanitu. «Tev jāzina, krusttēv, ka pašreiz Lijs Tits milzīgi lakstojas ap viņu!»
«Ak, nē — Lijs Tits?» vecais mednieks neticīgi jautāja.
«Jā, zināms!» Meskala nopietni atbildēja. «Taisnību sakot, tas bija noslēpums, bet Ričs viņu reiz pieķēra ar Neztu. Tas nenovedīšot pie laba, viņš toreiz teica un māte sacīja, ka Nezta esot galīgi traka.»
«Tā, tā … Nu, tās nu gan ir jaunas ziņas!» Tenners domīgi piezīmēja, lūkodamies uz namu. «Kur tad mans draugs Toms? To es cerēju satikt pirmo.»
Meskalas zilās acis pildījās asarām, Manzanita novērsa seju. Vecajam medniekam kāda salta roka sažņaudza sirdi, kad Meskala beidzot klusu sacīja: