«Nabaga, labais Sam!» Nezta klusu sacīja, glāstīdama viņa roku. «Tomēr es esmu slikta, un man nav glābiņa.»
«Vai tev šķiet, ka Tits tevi apprecēs?» Ričs jautāja.
«Nezinu … Bet ja viņš arī gribētu mani ņemt — es neietu pie viņa!» Nezta atbildēja.
«Dīvaini… Nu, tad paklausi Sama lūgumam un izstāsit mums visu patiesību!»
«Tā ir vairāk nekā ļauna,» Nezta iesāka, drūmi lūkodamās savā priekšā. «Es nekad neesmu Liju Titu mīlējusi; tikai ikreiz, kad viņš mani uzlūkoja vai sarunājās ar mani, man kļuva tik dīvaini ap sirdi… Taisnību sakot, pie visa vainīgas vienīgi Grietiņa Leva un Lila Snela — šīs viltīgās kaķes, kas bija greizsirdīgas uz mani. Vienmēr viņas zobojās par mani un apgalvoja, ka Lijs tikai rotaļājoties ar mani. Tas mani kaitināja, un lai pierādītu viņām, ka es nebūt neesmu tāda zoss, es sāku koķetēt ar viņu; bet patiesi: viņš nedrīkstēja man pat pieskarties, nemaz jau nerunājot par skūpstīšanu! … Tad kādu dienu, kad mēs kopā izjājām, Lila pēkšņi aizauļoja un mēs palikām divatā. Un tad viņš nocēla mani no zirga … un ienesa mežā … un tur tad tas notika … Kopš tā brīža es viņu ienīdu un vairījos no tā, bet tiklīdz redzēju, tā atkal atrados tā varā. Tikai Lilas kāzu dienā es sapratu, kāds nelietis viņš ir un galīgi atraisījos no viņa, bet tad bija jau par vēlu …»
Pleifords, kas arvien vēl atradās viņai līdzās uz ceļiem, pēkšņi apskāva Neztu un pievilka to sev klāt.
«Nē, Nezta, nav par vēlu!» viņš apņēmīgi sacīja. «Mana nabaga, apmulsusī meitene, — es tomēr turos pie tevis, un pārējiem mums taču par to nav jāstāsta.»
«Sam, tu tomēr gribi mani precēt, neskatoties uz visu?» viņa neticīgi, bet pilna jaunu cerību, iesaucās.
«Protams, gribu! Tagad mēs iesim mājās un svinēsim kāzas, kā jau bija nolemts.»
«Nē, nē!» viņa elsoja, pēkšņi atkal ļaudamās izmisumam.
«Man šķita, ka tu vēl mīli mani?» Sams maigi jautāja.
«Jā, jā, es tevi mīlu, bet… bet… es neiedrošinos!»
«Kā tā — neiedrošinies?» Ričs sašutis iesaucās. «Ja jau Sams savā mīlā ir tik bezgalīgi augstsirdīgs, kas tev vēl ko vilcināties? Nevienam nekas nav jāzina — Kepijs un es, mēs turēsim muti.»
Nezta nespēja izturēt brāļa pārmetošo skatienu, kā palīdzību meklēdama, viņa pievērsās Tenneram, kuram viņas bēdas plosīja sirdi.
«Aizved taču mani prom no šejienes, Kepij!» viņa lūdzās. «Noslēp mani kaut kur! Viņš … viņš mani tik neizsakāmi sāpina!»
«Nē, māsiņ, to es nedaru,» Ričs pēkšņi sacīja savā parastajā, maigajā balsī.
«Rič!» viņa iekliedzās.
«Nāc, māsiņ, nomierinies … Sam, palīdzi taču viņai piecelties. Un nu klausieties: jūs ejiet mājup! Nezta netīšām iekritusi strautā. Jums abiem — Samam un Kepijam — nejauši gadījies iet garām. Protams, viņa briesmīgi nobijusies, jo viņa taču vēl tagad trīc, bet kāzas tādēļ nav jāatliek … Vai dzirdēji, Sam?»
«Paldies Dievam, neesmu kurls!» Pleifords īgni atbildēja, cenzdamies noslēpt savu uztraukumu.
«Vai arī tu dzirdēji, Kep?» Ričs turpināja jautāt.
«Protams, mans zēn, — nu, mēs rīkosimies tieši tā, kā tu gribi,» vecais mednieks atbildēja, palīdzēdams Pleifor- dam atbalstīt meiteni.
«Nezta, es nepiedalīšos tavu kāzu svinībās,» Ričs turpināja. Viņa vārdos izskanēja kaut kas noslēdzošs, tie izklausījās kā ardievas uz mūžu. Kaut arī Nezta ilgodamās izstiepa pret viņu rokas, viņš nepieskārās tām un arī nenoskūpstīja viņu. «No visas sirds novēlu tev laimi — un tu, neraugoties uz visu, tomēr vēl būsi laimīga ar Samu, ja vien būsi laba pret viņu.»
«Rič!» Nezta iekliedzās.
Bet viņš jau soļoja prom, ne reizi neatskatīdamies.
«Jūs taču esat Tenners?» nepazīstamais jautāja, kad tie bija sasnieguši sarkanegles.
«Jā, tas es esmu,» Kepijs drūmi atbildēja un no viņa balss bija saprotams, ka vismīļāk viņš būtu sevi noliedzis.
«Un kur ir jaunais Pleifords?»
«Tas ar savu jauno sievu aizgāja uz savu zemes gabalu, viņi vakar apprecējās.»
«Ļoti iepriecinoši… Bet tas, kas man jums sakāms, nebūs nekas iepriecinošs. Mēģiniet pēc iespējas saudzīgāk par to paziņot ģimenei.»
«Tā, tā … Nu, kas tad tas ir?»
«Emss vakarvakarā nošāva Liju Titu un Džefu Strin- geru un smagi ievainoja Slainku Titu; pēdējais, liekas, tomēr izdzīvos.»
«Titu … un Stringeru? …» Tenners ar pūlēm izdvesa. «Tā katrā ziņā ir ļoti ļauna vēsts… Kā tad tas noticis?»
«To zina vienīgi tie ļaudis, kas bijuši tur klāt,» jātnieks atbildēja, slaucīdams sviedrus no pieres.
«Vai tad jūs tur bijāt?»
«Protams — pavisam tuvu!»
«Un kā pilsēta lūkojas uz šo lietu?»
«Lielākā dala, zināms, tur muti, kā tas šeit Tonto apgabalā parasts, tomēr nav grūti nojaust vispārējo noskaņojumu. Selbijai tā vai tā steidzami bija vajadzīgs jauns šerifs; Lijs Tits nebija lādiņa pulvera vērts — tātad arī ar viņu nekas liels nav zaudēts; nu, un arī Slainka Tita atveseļošanās dēļ netiks raidīts visai daudz lūgšanu.»
«Bet viņš tomēr paliks dzīvs?»
«Zināms, viņam gan būs ilgi jānoguļ un tas varbūt nekad netiks vaļā no ievainojuma sekām, tomēr viņa dārgā dzīvība paliks mums saglabāta.»
«Un kā ir… ar jauno Emsu?» Tenners apjautājās. Acīmredzot viņam nebija viegli uzdot šo jautājumu.
«Tam ne mats nav no galvas nokritis! Tas puisis šauj tā, kā neesmu redzējis šaujam jau kopš gadiem.»
«Paldies Dievam! … Lūdzu, izstāstiet man visu, tad varēsim aiziet uz manu būdu un iedzert kādu malku.»
«Vai nevaram darīt to tūlīt? Es varu stāstīt arī ejot… Tātad vakarvakarā, īsi pirms tumsas iestāšanās, es satikos ar Riču Emsu, un tad viņš bija skaidrs kā tiesnesis. Pēc šaušanās gan izskatījās, ka viņš būtu kādu iemetis, bet tā kā neviens nav redzējis viņu dzeram, tad tam būtu vajadzējis turēt pudeli kabatā, ko mēs tomēr stipri apšaubām. Kādā krogā viņš bija paēdis vakariņas un tad viens pats klejojis pa pilsētu. Džeds Lens bija redzējis viņu piecas minūtes pirms sadursmes, un arī tad viņš vēl bijis pilnīgi skaidrs … Nu, es pašreiz sēdēju pie Ternera un sarunājos ar veco Skotu. Te pēkšņi ienāk Emss. Tā bija jocīga lieta. Pirmajā acumirklī man šķita, ka vīrs pilns kā mākonis; seja tam bija bāla kā mironim, bet varu zvērēt, ka nekad nevienam piedzērušam neesmu redzējis tik skaidru skatu, kāds bija Emsam. Viņš redzēja, kā abi Titi ar Stringeru un vēl diviem svešiem — tie bija kovboji — spēlēja kārtis. Spēlēts tika uz lielām summām, un ap galdu stāvēja vesels pūlis un nolūkojās. Tagad esmu pārliecināts, ka Emss jau iepriekš bija noteikti zinājis, kur atradīs tos ļaudis. Brīdi sarunājies ar dažiem paziņām, viņš piegāja tieši pie galda un sāka izteikt visādas dzēlīgas piezīmes, kurām spēlētāji tomēr nepievērsa uzmanību. Tad viņš gribēja piedalīties spēlē, bet tika noraidīts. Nu viņš izlikās, it kā šis noraidījums būtu to smagi aizskāris. Bija skaidri redzams, ka viņš meklē ķildu.