«Taisieties, kā tiekat ārā, vai es likšu jūs ieslodzīt!» Stringers uzkliedza viņam.
Lieta tā, ka mūsu šerifa kungam neveicās un tas bija pazaudējis jau daudz naudas.
«Pamēģini tikai, nožēlojamais diedelniek!» Emss izaicinoši atcirta.
Stringeram iekšā vārījās, tomēr viņš palika mierīgi sēžot; acīmredzot viņam nebija ne vismazākās patikšanas sasieties ar Emsu.
Nu, labi. Emss brīdi stāvēja un nolūkojās spēlē, un te viņam tiešām arī izdevās notvert Liju Titu blēdībās. Zibens ātrumā viņš satvēra to aiz rokas un parādīja visiem, ka tam tēviņam piedurknē noslēpti divi dūži… Tits pietrūkās kājās un sāka lamāties. Varbūt viņš domāja, ka Emss ir pārāk piedzēries, lai ielaistos nopietnā cīņā. Viņš meta tam sejā visādus lamu vārdus, uz kuriem Emss nepalika atbildi parādā. Ļaudis kļuva uzmanīgi, visapkārt iestājās klusums; tomēr neviens negaidīja vairāk kā mazu, godīgu izkaušanos ar dūrēm …
Slainks Tits atrāva Liju atpakaļ un nosēdināja to krēslā. Lijs no jauna pietrūkās kājās un kļuva arvien niknāks. Abi pretinieki metās viens otram virsū un centās satvert otru, turklāt Emss — esmu pārliecināts, ka tas nenotika bez nodoma — stipri pagrūda Stringeru. Stringers pietrūkās kājās, satvēra revolveri aiz stobra un draudēja:
«Ems, es notriekšu jūs gar zemi un likšu ieslodzīt cietumā, ja jūs tūlīt neiesiet ārā!»
Emss pārliecās pār galdu, zvērojošām acīm lūkojās Stringerā un lamāja to par nolādētu mēslu vaboli. Te Tits no sāniem iesita viņam pa galvu, tā ka viņš sagrīļojās un paklupa uz galda. Skatītāji iekliedzās.
Tits likās galīgi pazaudējis prātu, jo nu tas izrāva revolveri … Nu, un tad lieta gāja visai ātri. Uz grīdas gulēdams, Emss izrāva revolveri… Redzēju tikai uzliesmojam šāvienus — trīs, citu pēc cita. Slainka Tita ierocis izšāva gaisā, pats viņš saļima. Lijs iekliedzās un satvēra vēderu. Stringers nogāzās uz grīdas kā malkas gabals … Jums būtu vajadzējis redzēt, kā skatītāji plosījās, kad briesmas jau bija garām.
Emss kā kaķis uzlēca kājās. Tas piedzēries? Ne vēsts! Ar kūpošu revolveri rokā viņš piegāja pie Tita, kas asiņainām rokām sita ap sevi un kliedza no sāpēm.
«Tu pats labi zini, par ko tev šis sods!» Emss viņam teica, tad palūkojās pēc abiem pārējiem. Slainks likās raustāmies pēdējā agonijā, Stringeram lode bija ieurbušies tieši sirdī. Lijs Tits vēlreiz mēģināja piecelties, tad apklusa un sabruka zemē.
Emss iebāza ieroci atpakaļ makstī un mierīgi, neviena neaizkavēts, izgāja.
5
Jau bija iestājies pavasaris Vomingas ielejā, caur kuru starp augstajiem kalniem Vindrivera līkumodama vēla savus putojošos ūdeņus.
No savām augstajām ligzdām klinšu virsotnēs ērgļi nolūkojās lejup uz tūkstošiem vēršu, kas ganījās ielejā; un ja kāds no viņiem lidinādamies slīdēja pāri ielejai, tas redzēja, ka plašās augstienes, ar zāli noaugušās nogāzes un zaļi vizmojošais ielejas dibens bija no vietas nosēts ganāmpulkiem.
Lopkopju darbs bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, un tādēļ nevien kovbojiem, bet arī profesionāliem zirgu un vēršu zagļiem bija darba pilnas rokas. Augšā, aizām izvagotajos Vindriveras kalnājos, kur izcēlās Lielā Ven- tras upe, vai arī tur, kur Čūsku upe vijās cauri Tetona kalnājiem, Vindriveras banda noturēja savas sanāksmes. Lejā Itajā, plašajā Zaļās upes ielejā, bija iekārtojušas savas galvenās mītnes divas citas bandas, kas dēvējās par «Laupītāju atpūtu» un «Caurumu sienā». Šie noziedznieki izdarīja laupīšanas visā Vindriveras ielejā, sekojot Zaļās upes straumei un Union-Pacifika dzelzceļa stigai. Starp citu, šīm bandām biežāk nācās cīnīties vienai ar otru, nekā ar kovbojiem.
Šajā plašajā apgabalā, kas sniedzās jūdzēm tālu, zāles un ūdens bija papilnam, un tādēļ lopi šeit lieliski auga un vairojās. Mazajiem lopkopjiem tomēr šis nebija piemē- Tots apvidus; svešiniekam, kam nebija zirga, šeit katrā ziņā bija jāiet bojā. Krietni kovboji, protams, tika meklēti, bet tiem īsti neuzticējās, kamēr tie nebija pierādījuši savu godīgumu. Tiešām labiem kovbojiem šeit vietu netrūka.
Rančo bija izkaisīti plašā apvidū, vismaz dienas jā- jiena attālumā cita no citas. Tādēļ arī visā Vindriveras ielejā nepazina žogu.
Kreva Griva ganībām ziemeļos, kalnāja pusē, nebija noteiktu robežu, turpretī dienvidos tās ierobežoja divas Zaļās upes attekas vienā un Vindrivera otrā pusē. Tur, kur abas straumes saplūda vienā, bija visideālākā vieta rančo, un tādēļ arī Keits Karsons, kāda izceļotāju bara vadonis, bija kādreiz apmeties tieši šeit. Tas bija noticis vēl tajās sen pagājušajās dienās, kad visa ieleja vēl bija mudžējusi no mežonīgo bifeļu bariem.