«Toms miris.»
«Tas taču nav iespējams!» Kepijs šausmās iekliedzās.
«Tomēr … Tas notika jūnijā … Viņš nokrita no klints. Riča un Neztas tieši nebija mājās, tādēļ nevarējām atvest ārstu, un tad viņš nomira.»
«Žēlīgais Dievs! Cik ļoti man žēl viņa!» mednieks uztraukts iesaucās.
«Mums visiem tas bija briesmīgi sāpīgi, un Ričam tas gandrīz salauza sirdi.»
Šajā acumirklī pa baļķu nama durvīm iznāca abu mazo māte, purinādama miltu putekļus no savām spēcīgajām, iedegušajām rokām. Viņa vēl nebija pilnus četrdesmit gadus veca, un izskatījās ļoti glīta ar saviem gaišajiem matiem; tā bija liela, stipra, īsta ienācēja sieviete, kuru pēdējais Tonto karš bija padarījis par atraitni.
«Tas taču krusttēvs Kepijs!» viņa iepriecināta iesaucās. «Es jau visu laiku brīnījos, ar ko dvīnīši tur tik ilgi pļāpā … Labdien, vecais zēn — jūs esat mums tikpat mīļš viesis kā pavasara puķes!»
«Liels paldies, Emsa kundze! Cik labi jūs izskatāties!» Kepijs atbildēja, kratīdams tās roku. «Es vienmēr priecājos, kad esmu atkal šeit — cilvēks taču vismaz zina, kur ir viņa vieta … Šī lieta ar Tomu man šausmīgi ķeras pie sirds.»
«Mums nebūtu bijis tik briesmīgi, ja viņš tūlīt būtu bijis beigts,» viņa skumji atbildēja. «Bet visšausmīgākā ir apziņa, ka viņš varbūt būtu izdzīvojis, ja mēs būtu varējuši atvest ārstu.»
«Jā, jā . .. Bet nu es labāk iešu tālāk. Es šo to atvedu jums visiem; to atstāšu šeit, ātri aiziešu uz savu būdu un, kad būšu nokrāvis saiņus, atkal atnākšu.»
«Tad paēdiet kopā ar mums vakariņas. Līdz tam laikam Ričs jau būs atpakaļ, varbūt arī Nezta.»
«Par šīm vakariņām es jau sen kopš priecājos!» Kepijs atbildēja, noņēma vienam ēzelim no muguras kravu un ienesa to priekšnamā. Dvīnītes ilgu un gaidu pilnām acīm sekoja ikvienai viņa kustībai.
«Un nu iegaumē, Meskala!» viņš sacīja, ar pirkstu piedraudēdams vienai no meitenītēm. «Ja tu iedrošināsies …»
«Bet es taču esmu Manzija, krusttēv Kepij!» mazā smaidīdama pārtrauca to.
«Tā — tu tā esi?» Tenners šaubīdamies jautāja.
«Redzi, kas no tā iznāk, ja esi tik ilgi projām — nu tu vairs nevari pat atšķirt mūs vienu no otras,» Meskala uzjautrināta sacīja.
«Nu — gan jau atkal iemācīšos to … Lai nu kā, bet jūs abas nedrīkstat iet pie saiņa un to atvērt, kamēr es nebūšu atnācis atpakaļ!»
«Vai tad tu ilgi būsi projām?» dvīnītes bēdājās.
«Nē — visilgākais vienu stundu. Tātad apsoliet man tik ilgi gaidīt. Es jau kopš sešiem mēnešiem priecājos par brīdi, kad varēšu novērot jūsu sejas, atverot saini.»
«Protams, mēs tev to apsolām — bet par to tev jāpasteidzas!»
Arī Emsa kundze atzinās, ka tai būs grūti atturēties no kārdinājuma jau iepriekš aplūkot dāvanas, un lūdza viņu nekavēties pārāk ilgi.
«Nē, nē — es būšu atpakaļ pavisam drīz!» Tenners atbildēja un, uzsaucis ēzeļiem, kas noguruši stāvēja ēnā, devās ceļā.
Klajuma galā līdzenums sašaurinājās līdz šaurai takai, kas zem augstām priedēm, konusveidīgām eglēm un bērziem veda uz mazu līcīti strauta klinšainajā krastā, kur gāzās lejup neliels ūdenskritums. Šeit atradās ieeja kādā dziļā aizā, kur saule ik dienas iespīdēja tikai īsu laiku. Bet līcītim otrā pusē izpletās maza, vientuļi klusa ieleja, bagātīgi noaugusi skuju kokiem, kuru no visām pusēm ieslēdza klintis.
Šeit pacēlās Kepija mazā, no netēstiem baļķiem celtā būdiņa, kurai viņš tagad tuvojās ar dziļas pateicības sajūtu.
«Dievs zina — esmu sirsnīgi priecīgs, ka atkal redzu tevi!» viņš skaļi apsveica to, it kā mazajam namiņam būtu ausis un tas varētu dzirdēt. Pirms trim gadiem viņš viens pats bija to uzcēlis un vienīgi Ričs Emss viņam bija reizēm piepalīdzējis.
Atbrīvojis ēzeļus no smagajām nastām, viņš uzkāra tiem kaklā siksnas ar zvaniņiem, viegli uzsita ar roku ikvienam un līksmi sacīja:
«Nu, ejiet nu, garaušu banda un jūtieties kā mājās! Jūs esat godīgi nopelnījuši pamatīgu atpūtu!»
Būdas durvis stāvēja pusvirus. Kad Kepijs pārsteigts atgrūda tās vaļā, viņam iesitās nāsīs dīvaina, plēsīga zvēra smaka. Vai tad pirms aiziešanas viņš šeit bija atstājis svaigu lāčādu, vai varbūt Ričs Emss viņa prombūtnē bija kādu ienesis?
Viņš palūkojās visapkārt, tomēr ne pie sienām, ne arī uz grīdas nebija redzama neviena āda. Taču viņš ievēroja, ka priežu zaru un skuju kaudzē, kuru tas izmantoja guļasvietai, bija radies dziļš iespiedums. Acīmredzot, šeit bija mitinājies ļoti brašs lācis, jo grīdas putekļos bija skaidri saskatāmas lāča pēdas. Tās liecināja, ka zvēram kreisajai pakaļkājai trūcis vairāku nagu. Nu Kepijs zināja, kas noticis: lācis, kurš bija apmeklējis viņa būdu, pirms kāda laika bija iekritis kādā viņa izliktā slazdā; to zvērs gan bija salauzis, bet pie tam pazaudējis daļu no kājas.
«Kāds nekaunīgs puisis!» vecais mednieks sevī nomurmināja. «Laikam grib vēl izsmiet mani, jo esmu ar mieru derēt — viņš zinājis, ka šī ir mana būda … Brīnos, kā Ričs vēl nav to nošāvis.»
Kepijs ātri izslaucīja būdu un sanesa tajā savus saiņus. Vienu no tiem viņš tūlīt atraisīja, izņēma no tā laternu, sērkociņus, virtuves traukus un darbarīkus un nolika to visu vietā. Tad viņš atritināja savas segas un izklāja tās pār guļasvietu, to iepriekš savedis kārtībā.
«Uguns man šovakar droši vien vairs nebūs vajadzīga — tomēr ir labāk, ja nolieku visu nepieciešamo pie rokas,» viņš sevī sprieda. Bet aplūkojot malkas krājumu, viņš redzēja, ka bija palicis pavisam maz sauso pagaļu, kuras tas bija saskaldījis pagājušā ziemā. Acīmredzot, Ričs Emss savos vientuļajos medību gājienos bieži bija izmantojis viņa būdu naktsmītnei un malku sadedzinājis.