Džo sajūsmā tik cieši saspieda viņas pasniegto roku, ka Estere tikai ar pūlēm savaldīja sāpju kliedzienu. Laipni uzsmaidījusi krietnajam pavāram, viņa izgāja no istabas, lai uzmeklētu Fredu.
Viņš jau gaidīja to, drūmi saraucis uzacis.
«Tev gan sasodīti daudz kas runājams ar šo pavāru!» viņš īgni norūca.
«Katrā ziņā, Fred, viņš jau arī ir man daudz vairāk brālis kā tu!»
Freds sarāvās un pietvīka.
«Tev mēle šodien asa kā nazis, māsiņ,» viņš piespiesti smiedamies sacīja.
«Atmet šo toni, Fred. Es jau tā neesmu visai labi noskaņota pret tevi.»
Viņš kļuva nopietns.
«Klausies, Ester: man katrā ziņā nepieciešama nauda …»
Jaunā meitene skarbi iesmējās.
«Ko tu saki!»
«Vai tev varbūt nav vēl mazliet no savas kabatnau- das?»
«Ir gan, bet to es paturēšu sev! No manis tu vairs nedabūsi dzeršanai un spēlei ne dolāra.»
«Bet man taču katrā ziņā jāsamaksā, ko esmu palicis parādā.»
«Kam?»
«Tas taču nevar tevi interesēt.»
«Tu vienkārši kaunies man teikt šī cilvēka vārdu. Bet es jau pati to zinu!»
«Tā? Un kas tas būtu?» Freds izaicinoši iesmējās.
«Baršs Hensl…»
Freds zibens ātrumā aizspieda ar roku viņas muti un ievilka to līdzi dzīvojamā istabā. Estere sašutusi izraisījās no brāļa rokām.
«Ko gan tu iedrošinies?» viņa iesaucās.
«Tur bija kāds cilvēks, viņš stāvēja tieši aiz tevis,» Freds atbildēja. «Tas droši vien bija tas pats tēviņš, kuru Džo pieņēmis pie sevis.»
«Es neviena neredzēju,» Estere salti sacīja. «Izej taču un pārliecinies pats, kas tas tāds bija.»
«Tu taču dosi man naudu, Ester, vai nav tiesa?» viņš lūdzoši jautāja.
«Cik tev vajag?»
«Trīssimt dolāru.»
«Žēlīgais Dievs! Pat ja gribētu, es nevaru tev tik daudz dot,» Estere atbildēja un iegāja savā istabā, aizvērdama aiz sevis durvis.
Apsēdusies uz gultas malas, viņa sāka pārdomāt. Kad brīdi vēlāk viņa atgriezās dzīvojamā istabā, tur bija tikai Ģertrūde.
«Ģerta, vai neesi redzējusi Fredu?»
«Jā, vēl nupat viņš šeit sēdēja, atbalstījis galvu rokās, kad es iejautājos, vai viņš nav iemīlējies, viņš tikai uzmeta man niknu skatu un izskrēja ārā.»
«Un kur palikuši puikas?»
«Bobs ar kādu liela auguma, svešu kovboju aizgāja pie strauta. Drīz viņiem piebiedrojās arī Džo.»
Estere izgāja ārā, cerēdama kaut notālēm pavērties dīvainajā svešiniekā, bet viņa vietā iepriecināta ieraudzīja tēvu, kas tuvojās namam. Viņa skriešus metās tam pretī, bet ieraugot tēva seju, viņas prieks pārvērtās dziļā nemierā.
«Jau mājās, tēvs?» viņa iesaucās. «Cik ļoti es priecājos!»
«Labdien, meit,» viņš atbildēja un, sirsnīgi noskūpstījis Esteri, iedeva tai vienu no daudzajiem saiņiem, kas tam bija rokās. «Tas tev un mazajiem… Hallo, Ģerta!» viņš apsveica jaunāko meitu, kas arī bija izskrējusi tam pretī. «Kur tad zēni?»
«Ja nemaldos, pie strauta,» Estere atbildēja. «Vai lai pasaucu tos?»
«Nē, tam vēl laika diezgan … Kādi tev šodien sārti vaigi, meitenīt!»
«Tu ved sliktas ziņas, tēvs?»
«Kas gan tev nāk prātā!» viņš māksloti līksmi iesaucās.
«Saki taču man patiesību, tēvs,» Estere nopietni teica. «Esmu taču jau pietiekoši liela, lai palīdzētu nest tavas rūpes.»
«Lai nu kāds paklausās, kā runā mana deviņpadsmit gadus vecā meita!» Helztids smējās. «Ģerta, ņem šos saiņus. Un pasaki Džo, ka rati ir pilni ar pārtikas krājumiem, lai Džeds palīdz viņam tos ienest… Vai kovboji jau atgriezušies no ganībām?»
«Nē, vēl ne.»
«Vai Freds pārnācis?»
«Jā, vakarvakarā.»
«Vai viņš bija piedzēries?»
«Viņš apgalvo, ka nē,» Estere vilcinādamās sacīja, tad piebilda: «Šorīt viņš katrā ziņā bija skaidrā prātā.»
Tēvs vairs nekā nejautāja, bet iegāja savā istabā. Estere sakārtoja saiņus un dažus no tiem ienesa savā istabā. Viņas tēvs vienmēr bija bijis devīgs, bet tik izšķērdīgi viņš nekad vēl nebija iepircies un šis apstāklis sagādāja viņai zināmas bažas.
Pārējās lietas viņa ienesa virtuvē, kur Džeds rīkojās ap milzīgiem pārtikas krājumu saiņiem.
«Kur tad pavārs?» viņš jautāja.
«Pie strauta,» Estere atbildēja. «Kā bija Jampā, Džed?»
«Diezgan labi vieniem, bet ne visai jauki kādai zināmai ļaužu sugai,» kučieris smiedamies atbildēja.
«Kā tā? Vai tad atkal notika šaušanās?»
«Arī tā, tomēr tikai nenozīmīga. Bet es runāju par kāršu spēli Bosomera krogā. Parasti arī es mīlu piedalīties, bet šoreiz sargājos to darīt, jo tur bija gandrīz visa Kleva Benarda banda, un tie puiši kaisīja naudu pilnām saujām.»
«Tas bija ļoti prātīgi, ka jūs nespēlējāt, Džed,» Estere sacīja un atgriezās savā istabā, kur to gaidīja kāds steidzams rokdarbs. Viņas domas darbojās tikpat ātri kā pirksti ar adatu, un tomēr viņas dzirde uztvēra visu, kas norisinājās dzīvojamā istabā, kur Ģertrūde pašreiz teica zēniem:
«Te ir jūsu konfektes … Tev, Ronald, tēvs pārvedis mazu šauteni, bet to tu dabūsi tikai tad, kad būsi atmetis lādēšanos.»
«Svētais bimbam, tādā gadījumā es nekad nedabūšu to sasodīto rīku,» Ronalds sapīcis atbildēja.
«Jā, un arī Bobam tēvs pārvedis veselu kaudzi dažādu rīku makšķerēšanai, bet ar to pašu noteikumu.»
«Rīki? Kas tie par rīkiem?»
«Makšķerāķi un auklas un .. .»
«Un to šis sievišķis sauc par rīkiem! Nu, jā, ko tāds ķēms saprot no šādām lietām?… Nāc, Ronald! Ņem savu saldo ēsmu līdzi, iesim atpakaļ pie Emsa.»
«Vai zini ko? Man ir lieliska ideja! Mēs vienkārši pateiksim Emsam, lai viņš iegūst mums šīs lietas ar varu. Lai es nosprāgstu uz vietas, ja viņš to neizdarīs!»