Zēni aizskrēja, bet Estere nopūzdamās no jauna iegrima darbā …
Šajā priekšpusdienā notika arī vēl citas ievērojamas lietas. Estere dzirdēja, ka Helztida kovboji esot pārjājuši un tiem bijusi ilga saruna ar viņas tēvu tā istabā.
Beidzot atskrēja Ģertrūde un ziņoja māsai, ka pusdienu zvans jau nozvanījis otro reizi. Kad Estere iegāja ēdamistabā, pie galda, viņai par lielu vilšanos, sēdēja vienīgi ģimenes locekļi.
«Kur tad Emsa kungs?» viņa jautāja pavāram.
«Viņš vēlāk ēdīs kopā ar kovbojiem un mani,» Džo paskaidroja.
Estere viegli pietvīka un pievērsās tēvam:
«Vai esi jau apsveicis Emsa kungu?» viņa jautāja.
«Nē, bērns, man vēl nav bijis laika. Man bija maza izskaidrošanās ar tavu brāli, un tad vēl arī ar Stīvensu un Meklinu.»
Tie bija abi Helztida kovboji.
«Neņem tik ļoti to pie sirds, tēvs!» Estere sacīja. «Es jūtu, ka galu galā viss vēl būs labi!»
«Tā — tev tā šķiet?» tēvs pārsteigts jautāja, uzmezdams viņai pateicīgu skatienu.
Pieceļoties no galda, viņš sacīja Džo:
«Tātad vēlāk, kad būsiet paēduši, atvediet pie manis savu draugu.»
Pie galda Freds nebija runājis ne vārda, un visu laiku nebija pacēlis acu no sava šķīvja. Palikusi viena ar brāli, Estere jautāja tam:
«Kas tad īsti noticis starp tēvu un tevi?»
«Ak, vienmēr tā pati vecā lieta,» viņš īgni norūca.
«Tam es neticu … Vai tad viņš jau zina par tavu parādu …»
Freds brīdinoši pamāja ar galvu uz virtuves durvīm un izgāja ārā. Estere sekoja tam.
«Ja tēvs kaut ko arī zina, tad viņš to neizrāda,» Freds sacīja. «Bet ari bez visa tā, viņš pamatīgi izmazgāja man galvu.»
«Vai šorīt tu- runāji ar šo Bāršu Hensleru?» Estere jautāja.
«Jā … Viņš pat piedraudēja man. Bet ko lai daru? Ļaunākais vēl tas, ka es jau iepriekš zināju, ka viņš spēlē negodīgi. Bet kolīdz esmu iedzēris dažas glāzītes, man jau šķiet, ka mani neviens nevar apvest ap stūri.»
«Jā, mīļais Fred, pamazām tu, liekas, sāc nākt pie prāta, bet tad jau viss vēl nav zudis.»
Viņš aizskrēja neatbildējis. Estere iegāja savā istabā un atkal nosēdās pie darba. Durvis viņa gluži neapzināti bija atstājusi tikai pievērtas un drīz vien dzirdēja tēvu un Fredu ienākam dzīvojamā istabā.
«Katrā ziņā tas bija lieki, tēvs, ka tu nostrostēji mani kovboju un arī vēl šī svešinieka klātbūtnē,» Freds diezgan izaicinoši sacīja.
«Kas par to?» Helztids salti atbildēja. «Vai tad tu esi daudz bažījies par manām jūtām? … Bet nu ir par vēlu runāt par to. Lūdzu, atstāj tagad mani vienu. Mans stāvoklis ir tik kļūmīgs, ka man tas jāapspriež ar vīriem!»
Freda šļūcošie soļi tik gaiši liecināja par tā dziļo izmi- kumu, ka Esterei kļuva viņa žēl.
Te ēdamistabā ieskrēja Džo.
«Saimniek,» viņš aizelsies sacīja, «es atnācu agrāk, jo gribu jums kaut ko jautāt.»
«Runājiet vien, Džo,» Helztids atbildēja.
«Lieta tā,» pavārs nopietni turpināja, «vai jūs pietiekami uzticaties man, lai atļautu man iejaukties jūsu ģimenes lietās, vai arī.. .»
«Protams, es uzticos jums, Džo. Ja es jau agrāk būtu jums paklausījis …»
Viņš aprāva teikumu.
«Liels paldies, saimniek! Tā kā jūs man uzticaties, es gribēju galvot jums par šo Emsu un …»
«Man pietiek ar to, ka viņš ir jūsu draugs!»
«Lieliski! Šis Emss ir īstais vīrs, kas varētu izravēt šīs nezāles Treblsomā ar visām saknēm!»
«Tā? Kas tad viņš īsti ir par cilvēku?» Helztids mazliet neticīgi jautāja.
«Vajadzētu pārāk daudz laika, lai to izskaidrotu. Bet ja jums ar to pietiek, teikšu īsi un skaidri: viņš ir visno- lādētākais tēviņš, kādu jebkad esmu redzējis, un tas kaut ko nozīmē! Ja jums izdodas pierunāt Emsu palikt šeit, jūs uzreiz būsiet brīvs no visām rūpēm!»
«Tas taču ir neiespējami Kā gan viens vienīgs cilvēks varētu to izdarīt?»
«Viņš to spēj!»
«Bet, mīļais Džo, es esmu nabags, gandrīz pilnīgi izpostīts — kaut šis cilvēks arī paveiktu to, es pat nevarētu viņu atalgot.
«Pie velna! Kas tad šeit runā par atalgojumu?» Džo iesaucās tādā tonī, kādā Estere nekad vēl nebija dzirdējusi to runājam. «Pašreizējos apstākļos Emss nepieņemtu no jums pat parastās kovboja algas! Pat starp mums, Rietumu vīriem, Arizonas Lauva ir izņēmums!»
«Kas? … Tavs draugs ir Arizonas Lauva?»
«Katrā ziņā!» Džo lepni atbildēja.
«Jā, cilvēk, kādēļ tad jūs jau tūlīt to neteicāt? Par viņu arī es esmu dzirdējis!»
«Nu, tādēļ! Tad jau jūs arī zināsiet, kā tas mēdz rīkoties ar lopu zagļiem un citiem neliešiem! Tikai viena nelaime ir šajā lietā, un tā — atvainojiet, ka jums to saku — ir Esteres jaunkundze! Emss ir ļoti bikls pret sievietēm, un Esteres jaunkundze turklāt ir tik sasodīti skaista … Jums jāiztēlo Emsam šī lieta visai spilgtās krāsās: jāsaka, ka jūs ik dienu var nošaut, un ka Esteres jaunkundze tad paliktu viena pasaulē …»
«Jūsu padoms gan ir diezgan jocīgs, Džo, bet es to tomēr pieņemu,» Helztids smiedamies sacīja. «Turklāt
man nemaz nevajadzēs pārspīlēt, jo mans stāvoklis tiešām ir diezgan ļauns.»
«Tādā gadījumā Emss paliks! Saimniek, un ja tad vēl Klevs Benards, Baršs Henslers un tie citi suņi nozags jums kaut vienu vienīgu teļu — lai tad es pats palieku par suni!»
«Jūsu paļāvība tiešām sāk pielipt arī man,» Helztids smaidīdams piezīmēja.
«Jā, Emss ir brīnišķīgs tēviņš un ar viņu jūs piedzīvosiet vēl dažu labu pārsteigumu! Piemēram, šorīt pat. Viņš aizgāja zēniem līdzi pie strauta un, kamēr mazie makšķerēja, mazliet pastaigājās gar strautu. Te viņš ierauga uz ceļa divus jātniekus un jūsu dēlu, kas iet tiem pretī. Redzēdams, ka Freds negrib tikt pamanīts, viņš uzmanīgi pielien tuvāk, lai varētu aplūkot, kas tie īsti ir par puišiem . .. Pēc viņa apraksta, viens no tiem bijis — Baršs Henslers.»