«To jau es nojautu,» Helztids aizžņaugtā balsī sacīja. «Un kas tālāk?»
«Vairāk nekas. Bet man šķiet, Emsam jau ir savas domas šajā lietā, jo vēlāk viņš sasodīti vērīgi uzlūkoja Fredu … Un tad — jūsu abi kovboji, kas tūlīt pēc izskaidrošanās ar jums ienāca virtuvē. Zināms, viņi bija ļoti uztraukti, bet tas vēl neattaisno visu to, ko viņi tur samuldēja. No Meklina es vispār nekad nesmu turējis lielu lietu. Kad viņi bija aizgājuši, Emss sacīja man: «Džo, šis Mek- lins ir blēdis — vai esi to jau novērojis?» Un tad es viņam atbildēju, ka domāju tāpat.»
«Meklins? Vai tas var būt? Viņā gan ir kaut kas tāds, kas modina neuzticību pret to … Un kā ar Stīvensu?»
«Tas jau ir sarežģītāks jautājums! Emss domā, ka tas esot vai nu ļoti viltīgs vai arī godīgs cilvēks … Bet nu es atsūtīšu jums viņu pašu.»
«Labi, Džo, tikai nelieciet man ilgi gaidīt.»
Kebels aizsteidzās un Helztids iegāja savā istabā.
Estere nolika darbu uz galda. Viņai bija jādomā par visu, ko tā nupat bija dzirdējusi.
«Ja Emss paliks šeit, viņš izglābs tēvu,» viņa vairākas reizes sevī atkārtoja, it kā gribētu cieši iegaumēt šo teikumu. Tātad viss atkarīgs vienīgi no Emsa palikšanas vai nepalikšanas.
Kad Estere beidzot piecēlās, viņa jau bija tikusi pilnīgi skaidrībā par savām attiecībām pret nākamo Treblso- mas glābēju.
«Ja tēvam neizdosies — es pratīšu viņu pārliecināt,» viņa sacīja sev. «Protams, mans sirdsmiers tādā gadījumā būs uz visiem laikiem pazaudēts.»
Viņa piecēlās un, nostājusies spogu|a priekšā, sakārtoja matus.
15
Esterei vairs neatlika daudz laika pārdomām. Kolīdz viņa spogulī bija pārliecinājusies, ka viņas āriene ir kārtībā, dzīvojamā istabā jau atskanēja soļi.
Helztids aprāva savu apsveikumu pusvārdā, kad atvērās durvis un istabā ienāca Estere.
«Skat', Esteres jaunkundze!» Džo iesaucās, uzlūkodams viņu.
Estere smaidīama tuvojās viņam.
«Nepūlieties stādīt man priekšā jūsu draugu,» viņa sacīja. «Mēs jau esam pazīstami.»
Viņa sniedza Emsam roku.
«Labdien, Emsa kungs,» viņa laipni turpināja, ārēji pilnīgi mierīga. «Es gan nevaru jūs vairs pazīt, tomēr esmu pārliecināta, ka jūs tas esat.»
Tiešām, šajā cilvēkā būtu bijis grūti pazīt vakarējo netīro, līdz nāvei novārgušo jātnieku.
«Priecājos, ka šodien varu parādīties jums pieklājīgākā izskatā,» Emss mierīgi atbildēja. «Starp citu, ja jūsu vārdi domāti kā kompliments — varu ar vismierīgāko sirdsapziņu atbildēt jums ar to pašu.»
«Pateicos jums, Emsa kungs, — mana piezīme tiešām bija domāta kā kompliments,» viņa smaidīdama sacīja, tad piegāja pie tēva, kas ar neslēptu lepnumu, uzlūkoja viņu.
«Meitiņ, tu jau izskaties gluži apburoša,» viņš beidzot sacīja. «Bet mēs taču neesam šurp nākuši dejot.»
«To es zinu,» Estere atbildēja, noskūpstīdama viņu. «Bet tu taču atļausi arī man ņemt dalību jūsu kara apspriedē — vai nav tiesa, tēvs?»
«Tātad Džo tev stāstījis par to?»
«Viņš tikai atbildēja man uz dažiem jautājumiem, un to tu nedrīksti viņam pārmest.»
«Cik ļoti tu pašlaik atgādini savu māti!» Helztids aizkustināts iesaucās. «Nu, labi, Estere, — tu jau esi pieaugusi … Kā ir, Džo, vai kovboji nāks?»
«Nē, kaut es visiem spēkiem centos tos pierunāt. Mek- lins saka, ka esot savu ziņojumu nodevis un vairāk neko
tas nevarot darīt. Stīvenss sākumā vilcinājās, bet tad tomēr pievienojās viņam.»
«Nu, tad iesim manā istabā,» Helztids sacīja un ieveda Esteri lielā, vienkārši, bet ļoti mājīgi iekārtotā telpā.
«Lūdzu, sēdieties, Ems,» viņš uzaicināja. «Protams, arī jūs, Džo.»
Esterei viņš piebīdīja vecu atzveltnes krēslu. Tad tas piegāja pie rakstāmgalda un turpināja:
«Es nevaru runāt, ja nesmēķēju. Vai vēlaties cigāru?»
«Pateicos, es pat nezinātu, ko ar to iesākt,» Emss atbildēja. «Dažreiz ceļā vai ganībās, kad esmu izsalcis, es izsmēķēju cigareti, bet cigāri nekad nav bijuši manā gaumē.»
Viņš stāvēja pie kamīna un bija tik liels, ka ērti varēja atbalstīt elkoni uz tā dzegas. Estere apbrīnodama vēroja viņa smalki veidoto seju, bet ātri novērsa skatu, kolīdz tas pacēla acis uz viņu.
«Džo man stāstīja,» Helztids iesāka, aizsmēķējis cigāru, «ka jūs esot izjājis cauri visai Treblsomai. Kādas ir jūsu domas par manām ganībām?»
«Vai visa šī ieleja ir jūsu īpašums?»
«Jā, pavisam kopā vairāk nekā divi tūkstoši morgenu.»
«Tas ir prāvs īpašums un auglīgs apvidus … Vai tuvumā ir arī vēl citi lopkopji?»
«Nē, mans tuvākais kaimiņš ir Džims Vuds, kura rančo atrodas desmit jūdžu attālumā no šejienes.»
«Tad šis katrā ziņā ir viens no vislabākajiem apvidiem, kādu es jebkad esmu redzējis,» Emss sacīja.
«Kam? Varbūt vienīgi briežiem un stirnām, medniekiem un zvejniekiem, par kādiem reiz laikam kļūs mani puikas, un arī Esterei, kas mīl puķes.»
«Var jau būt, ka tas ir ļoti piemērots arī šādiem radījumiem,» Emss atbildēja, saprotoši uzsmaidīdams Esterei. «Šoreiz es tomēr runāju vienīgi par vēršiem.»
«Uz kā jūs dibināt savus novērojumus?» Helztids jautāja. Acīmredzot viņš bija gaidījis, ka Emss pievienosies viņa uzskatam un atzīs ieleju par nekam nederīgu.
«Meža ugunsgrēki šeit plosījušies pirms četriem vai pieciem gadiem, un …»
«Pirms pieciem,» Helztids viņu pārtrauca. «Tieši gadu pirms tam, kad es nopirku šo ieleju no Blidža, kas bija mēģinājis audzēt šeit aitas .un vēršus. Sākumā Blidžam veicās gluži labi, bet tad meža ugunsgrēks viņu izpostīja, un tādā kārtā es varēju izdevīgi iegūt šo gabalu.»
«Tad jums uzsmaidījusi reta laime, jo pēc ugunsgrēka Blidžam katrā ziņā būtu veicies vēl daudz labāk: tieši pateicoties ugunsgrēkam, zeme šeit kļuvusi noderīga ganībām. Zāle šogad ļoti laba, un tāda tā paliks vēl daudz gadu, kamēr mežs atkal ataugs.»