«Manzija un Meskala, nomazgājieties un sakārtojiet matus!» Emsa kundze no virtuves sauca.
Nezta jau bija nozudusi.
«Nu, kā šeit ir — vai daudz medījumu pēdu?» Tenners ieinteresēts apjautājās Ričam.
«Es katrā ziņā neatceros, ka jebkad būtu tik daudz redzējis,» tas apmierināts atbildēja. «Tēvs man reiz stāstīja par tikpat svētītu rudeni, bet tas bija pirms, vismaz, desmit gadiem — vēl ilgi pirms kara.»
«Tas jau ļoti iepriecinoši… Kādas pēdas tad ir visvairāk?»
«Visdažādākās — bebru, nercu, lapsu. Ja tu noķertu visus, kas tur mudž, tu varētu viens pats apgādāt visas Amerikas kažokādu tirgotavas. Kādas pašlaik ir cenas?»
«Ļoti augstas… Nu, tad jau mēs šo to nopelnīsim — jo vairāk tādēļ, ka rudens šogad solās būt ļoti garš.»
«Katrā ziņā; līdz šim pat vēl nav bijis sniega, atskaitot pašās augstākajās vietās. Lāču, briežu un meža gaiļu tik daudz, ka jājot gandrīz jāmin tiem virsū.»
«Tad jau zvēriem šeit barības vajag būt papilnam, jo citādi tie taču būtu izvēlējušies citu vietu?»
«Tas jau ir vislieliskākais, Kepij! Ar zīlēm mežā nosēta visa zeme; ogu bez gala — arī meža vīnogu, un priežu un pīniju čiekuru pietiek gadiem; šogad mums bieži lija … Un cik daudz medus — to tu nevari iedomāties! Varu derēt, ka zinu vismaz simts koku ar bitēm! Bet mēs gaidījām tevi, jo zinām, cik kārs tu esi uz saldumiem.»
«Ha, ha, ha — it kā arī tu nebūtu tāds pats kārumnieks! Un kā ar jums, Pleiforda kungs, vai jums garšo mūsu Tonto medus?»
«Es? Taisnību sakot, es esmu tikpat kārs uz medu kā lācis!»
«Nu, par to man prieks … Katrā ziņā tās ir ļoti labas vēstis, ko tu tur stāsti. Jūs abi šoziem taču medīsiet kopā ar mani?»
«Un kā vēl!» Ričs apstiprināja.
«Ar vislielāko prieku!» Pleifords piebilda. «Ar saviem darbiem es jau esmu galā — pat malkas krājums man jau sagādāts visai ziemai.»
Māte iesauca Riču virtuvē.
«Nāc, zēn, ienes ēdienu, citādi es pusi izliešu zemē.»
Ričs pietrūkās kājās un vairākas reizes skraidīja ar kūpošām bļodām turp un šurp starp virtuvi un istabu, turklāt ikreiz pameta Kepijam Tenneram ar acīm, vērsdams tā uzmanību uz Neztu, kas tagad, pārģērbusies baltā tērpā, izskatījās apburoša, bet mazliet izklaidīga. Sams Pleifords nenovērsa no viņas skatienu, kurā bija lasāma dievināšana.
«Kepij, jūs sēdieties savā vecajā krēslā!» Emsa kundze sacīja, ar laipnu smaidu aicinādama viņu sēsties sev līdzās. Tad norisinājās nikna cīņa starp abām dvīnītēm, kas kā viesulis iedrāzās istabā un gribēja katrā ziņā iegūt sev vietu līdzās Tenneram. Kā pēdējā pie galda apsēdās Nezta, acīmredzot, ne visai sajūsmināta par Pleiforda klātbūtni.
Mēmā rotaļa starp šiem abiem, kas sākumā bija mednieku tikai uzjautrinājusi, pamazām sāka modināt viņā ziņkāri un nemieru. Neztai nekad vēl nebija bijis neviena pielūdzēja, kas būtu sagājies ar tās ģimeni. Tonto apgabalā meitenes sešpadsmit gadu vecumā parasti jau bija apprecējušās, vai vismaz saderinājušās — turpretī Nezta Emsa, neraugoties uz saviem astoņpadsmit gadiem, vēl bija brīva un, cik Kepijam bija zināms, arī iekšēji vēl nebija saistīta. Šajā ziņā viņš tagad gan bija mazliet nesaprašanā, jo viņa bija dīvainā kārtā pārvērtusies un tas darīja to vēl pievilcīgāku.
Pie galda netika runāts. Visi — arī vecais mednieks — veltīja visu uzmanību tikai ēdieniem, kas šoreiz tika notiesāti apbrīnojami ātri. Kad galds bija novākts, tika
ienesta arī virtuves spuldze, lai būtu vairāk gaismas. Ričs iemeta kamīnā vēl dažas pagales malkas.
«Tā, un nu sēdieties visi atkal pie galda — Ziemsvētku vecītis tūlīt ieradīsies!» Tenners sacīja un, dvīnīšu gaviļu pavadīts, izgāja priekšnamā, atstādams durvis vaļā.
Uz šo acumirkli viņš jau tik ilgi bija priecājies. Lai iespaids būtu pārsteidzošāks, viņš gribēja ienest visus saiņus un vīstoklīšus reizē. Tomēr viņš nebija apsvēris, ka visas šīs daudzās mantas vaļējā veidā būs daudz grūtāk panesamas, nekā sasietas vienā aizsainī. Viņš nevien grīļojās zem dāvanu smaguma, bet kāpjot pāri slieksnim, pat paklupa un zaudēja līdzsvaru.
«Visi deviņi!» Ričs Emss smiedamies iesaucās, jo Kepijs ar visām dāvanām tik smagi nogāzās uz grīdas, ka viss nams notrīcēja.
2
Mirkli vēlāk viss atkal bija kārtībā un Kepijs Tenners laimē starodams, varēja novērot, kādu prieku tas bija sagādājis visiem ģimenes locekļiem. Ne velti viņš jau iepriekš bija iegaumējis, kas ikvienam visvairāk vajadzīgs un pēc kā tas jau sen ilgojies.
Sākumā Meskala un Manzanita bija gluži mēmas. Emsa kundzei bija asaras acīs, un viņa kā nemaņā uzlūkoja Tenneru. Nezta bija pavisam samulsusi par vecā drauga devīgumu, un pie katra vīstoklīša atraisīšanas, iegavilējās. Viņas pēdējā dāvana bija liela, plakana kartona kārba, kas tālajā ceļā bija mazliet cietusi, bet kuras saturs, par laimi, tomēr bija palicis nebojāts. Izvēloties rotas un greznumlietas, Tenners Preskotā bija aicinājis palīgā kādu veiklu, jaunu meiteni — to viņš tomēr ar gudru ziņu noklusēja. Tieši otrādi — viņš smaidīdams izlikās, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, ka viņam šādās lietās ir plaši piedzīvojumi un apbrīnojama gaume. Nezta bija tā aizkustināta, ka pirmajā mirklī nespēja izrunāt ne vārda. Sajūsmināta viņa apvija rokas Tennera kaklam un šī mēmā pateicība vecajam medniekam bija vislabākais atalgojums. Beidzot viņa sāka raudāt un ar visām dāvanām aizskrēja uz savu istabu.