«Ko jūs sakāt! Tad taču iznāk, ka man ir labas ganības, kaut es visu laiku esmu uzskatījis tās par visai vājām?»
«Pat ļoti labas! Ja vien jūs pareizi iesāksiet, piecu gadu laikā šī ieleja jūs padarīs par bagātu cilvēku, un pēc desmit gadiem jūsu bagātība jau būs divkāršojusies.»
«Ja Džo Kebels nebūtu man pateicis, kas jūs esat, es tagad tiešām sāktu skaļi smieties,» Helztids neticīgi piezīmēja.
«To jūs arī varat darīt — tikai citā nozīmē!»
«Taisni otrādi, es varētu kaukt… Iedomājieties: kopš sniegs nokusis, es esmu pazaudējis jau vairāk nekā divus simtus vēršu, kas bija saēdušies kādu indīgu nezāli, no kuras tie uzpampa un neglābjami nobeidzās. Pagājušajā gadā zaudējumi bija pat vēl lielāki.»
«Tie bijuši «bruņinieku pieši» .. . Un neviens no jūsu kovbojiem nav pratis šo nelaimi novērst?»
«Bruņinieku pieši? Kas tad tie tādi?»
«Es zinu, tēvs,» Estere iejaucās sarunā. «Tās ir vienas no tām puķēm, kuras es sevišķi mīlu.»
«Jums taisnība, Helztida jaunkundz,» Emss apstiprināja. «Lai cik skaistas šīs puķes arī neizskatās, lopiem tās ir visstiprākā inde… Tie laiki nu gan jau pagājuši, jo tagad ir zināms, kā cīnīties pret šo nelaimi. Apēdot šo augu, lopa zarnās attīstās kāda gāze, un ja viņam nekavējoties nepārdur vēderu, lai gāze varētu izplūst, lopi nobeidzas.»
«Pārdurt vēderu?» Helztids galīgi pārsteigts jautāja.
«Jā, protams. Tiek ņemts garš, tievs instruments un ar to vienkārši iedur slimajam lopam vēderā. Šādā veidā, ja vien palīdzība nenāk pārāk vēlu, tiek izglābti visi, jo pēc šāda dūriena dzīvnieki atkal loti drīz atspirgst. Bez tam daži kovboji vienā vasarā var izravēt visus bruņinieku piešus.»
«Bruņinieku pieši, ha, ha, ha!» Helztids smējās. «Patiesi, Estere, ja šeit nebūtu tevis, es tagad sekotu Džo priekšzīmei!»
Viņš tomēr nelādējās. Aizsmēķējis jaunu cigāru, viņš sacīja:
«Pie velna, es nu gan esmu krietns lopkopis!»
«Jums nevajag šo lietu ņemt tik ļoti pie sirds,» Emss pamācīja.
«Man šķiet, jūs tiešām esat tāds vīrs, kāds man vajadzīgs,» Helztids atbildēja. «Varbūt es vēl varētu reiz tikt uz kājām … Bet pusi no saviem lopiem — vairāk kā piecsimt galvu, no tām simts vienā vienīgā nedēļā, kā redzams no Meklina ziņojuma — es esmu pazaudējis zagļu dēļ. To es, protams, nevaru izturēt; vēl viena šāda zādzība un es esmu pazudis!»
«Es dzirdēju jūsu kovbojus runājam par to,» Emss mierīgi piezīmēja, «un ieguvu ciešu pārliecību, ka šajā gadījumā nav rīkojušies laupītāji.»
«Laupītāji? Vai tad tas ir kaut kas cits nekā lopu zagļi?»
«Protams, starpība ir milzīga. Kur strādājis lopu laupītājs, jūs nekad neizdibināsiet, kas bijis vainīgais; turpretī parastais lopu zaglis viegli nodod sevi, ja pilsētā tas dzer kopā ar jūsu kovbojiem un …»
«Jā, un ar manu dēlu!» Helztids tumši pietvīcis pārtrauca viņu. «Zaglis, par kuru šeit varētu būt runa, saucas Klevs Benards, un viņa palīgs ir Baršs Henslers, kas dzīvo Jampā. Ciktāl viņi jau samaitājuši Fredu, manu dēlu, nezinu, bet tas, ko esmu par viņu dzirdējis, ir pilnīgi pietiekoši, lai sagādātu man sasodītas bažas.»
«Šorīt es redzēju jūsu dēlu uz ceļa sarunājamies ar kādu cilvēku, kurā Džo, pēc mana apraksta, pazina šo Hensleru,» Emss sacīja. »Vēlāk novēroju viņu, kad tas pagalmā nervozi staigāja turp un šurp, gaidot māsu. Kad iznāca Esteres jaunkundze, man gribot negribot bija jānoklausās sarunā, kas droši vien nebija domāta svešām ausīm, starp citu arī par kādu prāvāku naudas summu, ko jūsu dēls esot parādā kādam. No visa dzirdētā es nācu pie slēdziena, ka Freds gan ir vieglprātīgs puisis, bet iekšēji tomēr godīgs cilvēks. Protams, viņš stingrāk jāsaņem rokās, un ja gribat, es labprāt parunāšos ar viņu. Tālāko paveiks Džo — vai nav tiesa, Džo?»
«Pats par sevi saprotams — uz mani tu vari droši paļauties,» Džo apgalvoja.
«Mans Dievs, Ems, jūs tiešām noveļat man milzīgu smagumu no sirds; sirsnīgi pateicos jums par to!» Helztids sajūsmināts iesaucās.
Estere pietrūkās kājās. .
«Arī es pateicos jums, Emsa kungs,» viņa sacīja. «Tikai neatstājiet mūs nelaimē …»
Viņa pēkšņi aprāvās un apklusa.
«Uztraukumam vēl nav iemesla,» Emss atbildēja, tad smaidīdams turpināja: «Ļaunākais visā lietā ir tas, ka mans labais Džo iemācījis jūsu zēniem veselu kaudzi niknu lamu vārdu …»
«Bet, cilvēk, tos taču viņi nebūs iemācījušies no manis!» Džo Kebels dedzīgi protestēja.
«Bet arī šajā lietā var līdzēt,» Emss turpināja, nepievērsdams vērību Džo iebildumiem. «Ja audzināšanu iesāksim no Boba, Ronijs pats no sevis atmetīs neglīto ieradumu.»
«Tātad jūs paliksiet un palīdzēsiet mums šajā lietā, Emsa kungs?» Estere jautāja, pati pārsteigta par savu nepiespiesto toni.
«Vienu mirkli, meit!» Helztids iesaucās. «Pirmais, kas Emsam jādara — jāatbrīvo mani no šiem lopu zagļiem!»
«Protams, tie ir vēl ļaunāki kā bruņinieku pieši,» Emss smaidīdams piekrita.
Helztids piecēlās un, piegājis pie Emsa, strauji satvēra tā roku.
«Jā, ja mēs strādāsim kopā, no manis kādreiz varbūt vēl iznāks gluži lietojams rančers … Es taču drīkstu cerēt, ka jūs paliksiet pie mums Treblsomā?»
«Jūs pārāk zemu vērtējat pats sevi… Es labprāt reiz parunāšos Jampā ar šiem Benarda un Henslera kungiem, bet tad es jums vairs nebūšu vajadzīgs. Ar bruņinieku piešiem jūs paši tiksiet galā, jo vairāk tādēļ, ka šeit taču paliek Džo, kas …»
«Atļauj, biedri,» Kebels viņu pārtrauca. «Es šeit vispār neskaitos līdzi. Visu, ko esmu varējis darīt, es esmu darījis: Esteres jaunkundzei un Helztida kungam es teicu, ka visas rūpes viņiem tiks noņemtas, ja vien tiem izdosies tevi pierunāt palikt šeit.»