«Tātad tu esi piekrāpis savu veco draugu, kas īstenībā to nemaz nav pelnījis?» Emss pārmetoši sacīja.
«Jā, Rič, to es esmu izdarījis!» Džo dedzīgi atbildēja. «Bet lietai ir vēl otra puse. Redzi, Ems, nu tu jau četrpadsmit gadu tā klīsti pasaulē. Vai tad tev arvien vēl nepietiek … nu, tu jau zini, ko es gribu teikt.»
«Nepietiek? O, protams! Un ja es tikai reizi varētu redzēt Tonto un Neztu un viņas dēlu, es labprāt būtu ar mieru apmesties kaut kur uz visiem laikiem.»
Viņš piegāja pie loga un sāka lūkoties ārā. Estere uzmanīgi novēroja viņu. Nezta? viņa domāja. Acīmredzot tur vajadzēja kaut kam slēpties.
Pēkšņi viņa pamanīja, ka Džo māj tai ar galvu. Viņa tūlīt saprata un, piegājusi pie Emsa, uzlika savu trīcošo roku tam uz elkoņa.
«Es gribētu vēlreiz jautāt jums: vai jūs tomēr nepaliktu šeit?» viņa klusu jautāja.
Viņš pievērsa tai seju.
«Es lai paliktu šeit Treblsomā?» viņš smaidīdams jautāja.
«Ja, lai glābtu mus,» Estere droši atbildēja. «Protams, ja vien neesat jau saistīts kaut kur citur.»
«Es nekur neesmu saistīts, Esteres jaunkundz.»
«Bet šī… Nezta?» viņa uztraukta stostījās. «Jūs tik dīvainā balsī izrunājāt viņas vārdu.»
«Nezta ir mana dvīņu māsa, kuru neesmu redzējis jau gandrīz četrpadsmit gadu. Kad pirms diviem gadiem saņēmu no viņas pēdējo vēstuli, viņai klājās labi un tā bija laimīga.»
«Jūsu dvīņu māsa? Kā es priecājos par to! … Tad palieciet taču, lūdzu, pie mums! Kaut pazīstu jūs tikai īsu brīdi, es tomēr jūtu, ka drīkstu jums uzticēties.»
«Nezinu, vai esmu to pelnījis, bērns, — es …»
«Es vairs neesmu bērns!» viņa pārtrauca to.
Emss uzlūkoja to. Nē, viņa tiešām vairs nebija bērns …
«Diemžēl,» viņš sacīja. «Es vēlētos, kaut jūs vēl būtu Ronalda gados… Sakiet, kādus laupītāju stāstus šis smieklīgais Džo jums sastāstījis par mani?»
«Viņš apgalvoja, ka jūs esot bikls un bēgot no ikvienas glītas meitenes,» viņa atbildēja. «Tādēļ es apģērbos, cik labi vien spēdama, lai redzētu, kas notiks.»
«Nu, un ko jūs redzējāt?»
«To, ka no manis jūs nebēgat! Tātad es esmu pavisam neglīta, un jūs mierīgi varat šeit palikt.»
«Sātans — tā nodot mani!» Emss iesaucās. «Nu es tiešām gribētu palikt šeit, bet… šī lieta tomēr diezgan bīstama, Esteres jaunkundz!»
«Ak, jūs domājat — lopu zagļu dēļ?» viņa ātri jautāja.
«Jā, protams — kaut tos es biju gandrīz aizmirsis.» Viņš brīdi klusēdams lūkojās ārā, tad lēnām sacīja: «Man šķiet, es tomēr palikšu, Esteres jaunkundz… kaut jūs arī zināt, ka esmu Arizonas Lauva.»
«Kā lai pateicos jums par to?» Estere uztraukta iesaucās.
Septembra vidus bija atnesis brīnišķīgas, vecu sievu vasaras dienas.
Jau tas apstāklis, ka Estere nu drīkstēja viena pastaigāties apkārtnē, liecināja, ka Helzteda rančo daudz kas bija mainījies.
Sasniegusi mazo ošu birztalu neliela pakalna virsotnē, Estere nosēdās zālē un nolika cepuri, saplūktās puķes un tālskatu sev līdzās zemē.
Viņai pēkšņi uzmācās jautājums: kā un kad īsti viņa bija iemīlējusies Arizonas Lauvā?
Kā — tas drīz vien bija noskaidrots: viņa taču bija sieviete, un ikvienai sievietei vajadzēja iemīlēties tādā cilvēkā, kāds bija Ričs Emss. Turpretī otrais jautājums bija daudz sarežģītāks.
Tikai vēlā pēcpusdienā Estere gāja atpakaļ uz mājām.
16
Strauta krastā, netālu no nama, Estere satika Džo, kam pēcpusdienā mēdza atlikt dažas brīvas stundas, kuras tas mīlēja pavadīt svaigā gaisā, visbiežāk kopā ar abiem zēniem.
«Patiesi, es vairs nezinu, kas ir skaistāks — jūs, vai jūsu puķes!» viņš apsveica jauno meiteni.
«Vecais glaimotāji» viņa smiedamās teica. «Varu iedomāties, cik traks jūs senāk esat bijis pēc meitenēm!»
«Taisni otrādi — es vienmēr esmu bijis ļoti rāms zēns.»
«Tam lai tic, kas grib! .. . Cik mīļāko tad jums ir bijis?»
«Tikai viena vienīgā — un to es apprecēju, kad mēs bijām astoņpadsmit gadus veci. Bērnu mums nebija, bet laimīgi mēs tomēr bijām, kamēr viņa nomira. Viņas nāvi es nekad neesmu varējis aizmirst.»
«Atvainojiet, Džo, ka es pirmīt pajokoju,» Estere nožēlodama sacīja.
«Nekas .. . Vai labi izstaigājāties?»
«Brīnišķīgi! Man tur augšā ir maza birztaliņa, no kurienes es varu pārredzēt visu, pati paliekot nepamanīta.»
«Vai tikai jūs nemaldāties? Es zinu vairākus pārus vanaga acu, kas jūs tur redzējušas.»
«Viens no šiem pāriem bijis jūsu, bet kam tad pieder
otrs?» viņa jautāja, kaut pati to labi zināja. «Vai tēvam?» «Nē.»
«Fredam? … Ģertrūdei? … Puisēniem?»
«Trīskārt nē!»
«Nu, tad es nevaru uzminēt.»
«Otrais pāris pieder vissmagāk ar mīlu saslimušajam puisim, kādu jebkad esmu redzējis!»
«Tiešām? … Nabaga cilvēks!» Estere liekulīgi nopūtās.
«Nāciet, apsēdīsimies mazliet tur uz tā lielā akmens,» Džo pēkšņi nopietni sacīja.
«Bet ir taču jau tik vēls — man vēl jāpārģērbjas pirms vakariņām,» Estere vilcinādamās iebilda.
«Šovakar jums nav jāpārģērbjas — pie galda būs vienīgi jūsu tēvs un bērni.»
«Tā? Bet Freds taču solījās būt šodien atpakaļ?» viņa jautāja, nojauzdama ko ļaunu.
«Nē, viņš šodien neatgriezīsies … Jūs taču zināt, ka sestdien viņš aizjāja pie Vudiem, lai pavadītu tur dažas dienas, jo viņš ir iemīlējies Betijā Vudā. Bet šodien jaunais Vuds jāja šeit garām un pastāstīja, ka Freds uzkavējies pie viņiem tikai dažas stundas … bet toties viņš atkal redzēts kopā ar Hensleru.»