«Izgulējies, es sapratu, ko esmu izdarījis: Meklins nu varēja uzstāties pret mani un apliecināt, ka arī es esmu zaglis… Sākumā gribēju nošauties, bet man pietrūka drosmes; tad apņēmos nošaut Meklinu, bet tas bija aizgājis satikties ar Benardu un pārējo bandu, bet ceļā nokļuvis Emsa rokās, kas piespiedis to izstāstīt visu patiesību … Protams, to visu es uzzināju tikai vēlāk .. . Be- nards atjāja kopā ar diviem puišiem. Redzot, ka tur ir tikai pussimts lopu, viņš sāka plosīties un lādēties. Pa to laiku jau bija satumsis. Mēs pieci vīri nosēdāmies būdas priekšā un sākām spēlēt kārtis. Te pēkšņi no būdas stūra iznāca Emss ar paceltu revolveri rokā dzīdams sev pa priekšu Meklinu. Es ierāvu galvu plecos un uzmaucu platmali dziļāk uz pieres. Meklins tikko turējās kājās. Emss vēlreiz ietrieca tam ar revolvera rokturi pa galvu, tā ka tas saļima zemē. Tad viņš pievērsās Hensleram un uzkliedza tam:
«Jūsu spēle nu ir galā, Hensler, — Meklins man izstāstīja.
«Pie velna, kas tad jūs tāds esat?» Benards ierēcās.
«Mans vārds ir Emss.»
«Arizonas Lauva!» Benards izsaucās.
«Jā gan, un jūs laikam esat Klevs Benards?»
Benards pat neiedrošinājās atbildēt. Bet šis idiots Henslers tvēra pēc revolvera . .. Nu, un tad lieta norisinājās sasodīti ātri. Emss izšāva — un Henslers novēlās zemē ar caurumu pierē. Tad norībēja vēl daži šāvieni un pēdējais no tiem ķēra mani. Pazinis mani, Emss uzrāva mani kājās un pieslēja pie sienas. Biju pārliecināts, ka viņš mani nošaus . .. Tikai pamazām sāku saprast, kas noticis. Henslers bija miris, arī Benards šķita beigts, kāds cits kliegdams vārtījās zemē, ceturtais pašreiz nogāzās kā maiss, bet Meklins vaidēdams rāpoja ap būdas durvīm … Arī Emss bija ievainots plecā. Man vajadzēja viņu pārsiet un turklāt viņš man pateica kaut ko tādu, ka es to neaizmirsīšu līdz pat nāvei… Tad mēs izgājām uz ce|a un Emss lika Džedam ar ratiem braukt atpakaļ uz būdu. Meklins bija aizbēdzis. Benardu, kas vēl izrādījās dzīvs, mēs iecēlās ratos un aizvedām uz Jampu, kur Emss paskaidroja, ka Henslers un Benards esot piespieduši mani piedalīties lopu zādzībā mana tēva rančo, un ka vecās būdas tuvumā esot notikusi cīņa… Vēlāk noskaidrojās, ka Benards gan paliks dzīvs, bet pilnīgi nekad neatveseļo- sies. Viņš, protams, tiks ievietots cietumā …»
«No kura Emss tevi izglābis, dēls!» Helzteds iesaucās.
«Jā, tēvs, viņš izglāba mūsu vārdu no negoda,» Freds pazemīgi atbildēja. «Bet es taču neesmu bijis zaglis! Dieva dēļ, tēvs, nedomā taču tā par mani!»
«Protams, to es nedomāju … Vai šī mācība nu reiz izveidos no tevis vīru?»
«Noteikti, tēvs! Emss izdziedējis mani uz visiem laikiem!»
Estere klusu izzagās savā istabā, lai sakārtotu domas. Tikai, kad bija jau satumsis, viņa atkal iznāca, lai priekšnamā uzglūnētu Emsam, kaut tas bija kopā ar Džo.
Viņa nezināja, par ko Emss runāja ar to, un viņā bija tikai viena vienīga vēlēšanās — apskaut to un cieši piekļauties tam.
«Tikai vienu es vēl gribētu zināt,» viņa beidzot, pēc mulsa klusuma brīža sacīja.
«Varu jau iedomāties, kas tas ir,» Emss atbildēja savā mierīgajā, labsirdīgajā balsī, ko viņa tik ļoti mīlēja tajā. «Protams, es uzreiz pazinu Fredu un tikai izlikos, ka esmu to noturējis par vienu no Benarda ļaudīm, jo gribēju izmantot šo izdevību, lai uz mūžu izdziedētu viņu no vieglprātības … Tas taču bija tas, ko jūs gribējāt man jautāt?»
* * *
Oktobrī uznāca naktssalnas un iestājās vēsas dienas.
Svētdiena, kad Freds pārveda Helzteda rančo Betiju Vudu un klaji paziņoja par savu saderināšanos, kļuva arī Esterei liktenīga.
Pie pusdienu galda Helzteds svinīgi paziņoja, ka Emss beidzot esot pieņēmis viņa priekšlikumu un kopš šī brīža skaitoties par pilntiesīgu rančo līdzīpašnieku.
* * *
Estere pilnīgi piekrita Džo, ka Emss nekad nenāks uz domām, ka arī viņa to mīl, ja viņa pati to tam nepateiks. Viņa nolēma ņemt šo lietu savās rokās.
Kādā svētdienas pēcpusdienā Estere veikli iekārtoja tā, ka palika dzīvojamā istabā viena ar Emsu.
Uzmanīgi piezagusies tam no mugurpuses, viņa pēkšņi aizspieda tam ar rokām acis.
«Vai protat labi minēt?» viņa jautāja.
«Diemžēl, nē. Kas tā ir par rotaļu?»
«Tā saucas: «Ko jūs darītu, ja? …»»
«Tas laikam ir apmēram tāpat kā «aklā govs».»
«Jā, apmēram.»
«Un kas man jādara?»
«Pagaidām tikai jābūt aklam,» viņa smiedamās atbildēja. «Tātad iedomājieties, ka jūs esat pavisam bikls, kautrs un neko nesaprotošs kovbojs …»
«Dieva dēļ, tik jocīgs augs es taču vēl savā mūžā neesmu bijis!» Emss viņu pārtrauca.
«Es taču jau teicu, ka jums tas tikai jāiedomājas… Tātad pavisam bikls kovbojs, kam nekad vēl nav bijis… mīļākās. Viņš dzīvojis smagu, vientuļu dzīvi, klejojis pasaulē starp ļauniem cilvēkiem, kuri domā tikai par cīņām un asinīm, un turklāt viņam nav laika atlicis meklēt un atrast sev sievu …»
Viņa lēnām atlieca atpakaļ tā galvu, tā kā tā tagad piekļāvās viņas krūtīm.
«Vai jūs klausāties un iegaumējat rotaļas noteikumus?» viņa jautāja.
«Protams, ka klausos, jo jūs taču to gribat,» viņš mulsi atbildēja. «Man tomēr jāatzīst, ka tā ir visai ērmota rotaļa.»
«Jums tā šķiet? … Mana loma tajā ir vēl daudz grūtāka kā jūsējā, jo man jātēlo pavisam nekautra meitene, kas ļoti iemīlējusies biklajā kovbojā. Viņš, protams, to nenojauš … Rotaļas gaita nu ir tā, ka nekautrā meitene piezogas kovbojam no mugurpuses un rokām aizsedz tā acis, un noglāsta viņam vaigu, un noskūpsta to uz auss, un jautā viņam« Ko jūs darītu, ja es? .. .»»
«Ko tad?» viņš notrīcēdams čukstēja.
«Ja es tagad teiktu: «Rič Ems, es mīlu tevi no visas, visas sirds,» kā es to tagad daru?»
«Ester, ja tā ir rotaļa, tad tā ir nežēlīga rotaļa,» viņš rūgti sacīja.