«Bet tā taču nav rotaļa — tu, mīļais, muļķa zēn! Tā ir patiesība — īsta, tīra patiesība!»
Emss pietrūkās kājās un pievilka viņu sev klāt. Ilgi viņi stāvēja, cieši apskāvušies, aizmirsuši laiku un visu ap sevi — līdz pēkšņi viņus iztraucēja Ronalda griezīgā balss, kas gluži pārbijies kliedza durvīs:
«Bob, nāc ātri — Arizonas Lauva grib aprīt Esteri!»
Bobs atsteidzās un nostājās līdzās brālim.
«Muļķi!» viņš pārliecinoši noteica. «Miljons pērkonu, kā es priecājos — jau sen bija laiks tam notikt!»
Un viņš gavilēdams metās prom, lai pastāstītu arī citiem priecīgo ziņu.
Vakarā, kad citi ģimenes locekļi un saime jau sen gulēja, bet mēness lēja pār Treblsomas ieleju savu sidraboto gaismu, Emss turēja Esteri rokās un stāstīja tai par Neztu.
«Redzi — tava rotaļa šodien pēcpusdienā un šī vēstule mani bagātīgi atalgo par visu, ko esmu pārcietis,» viņš nobeidza savu stāstu. «Ja mēs drīz apprecēsimies, tad varēsim apmeklēt Neztu.»
«Un vienīgi tādēļ mums drīz jāprecas?» viņa jautāja, izlikdamās sašutusi.
«Nē taču, Estere, protams, ne jau tādēļ vien … Tikai neļaunojies, ka nācu klajā ar tik nekaunīgu priekšlikumu!»
«Tu, mīļais, muļķa zēn!» viņa iesaucās, noskūpstīdama to. «Vai tiešām domā, ka es gribu vēl ilgi gaidīt?»
«Brīnišķīgi!» Emss priekā starodams iesaucās. «Turklāt oktobris taču ir visjaukākais mēnesis Tonto apgabalā!»
Estere smējās — un tad viņam bija jāstāsta tai par dzīvi Tonto.
Cik citāds taču tur bija viss, nekā šeit Treblsomas ielejā. Estere garā redzēja milzīgās, robainās kalnu muguras, melnās kalnu grēdas, ko citu no citas šķīra salas ielejas; redzēja dzintarkrāsas Tonto upi un drūmo dīķi, kur nelaimīgā Nezta reiz bija gribējusi noslīcināties. Viņa redzēja visu šo mežonīgi skaisto, kalnaino apvidu, kuru Emss reiz bija atstājis, lai kļūtu Arizonas Lauva un — Esteres dzīves laime.
* * *
Otrā dienā kāds jātnieks, kuru Tenners nepazina, atnesa tam ziņas par Riču. Svešais atjāja uz putām pārklāta zirga un Emsu nama priekšā izlēca no segliem.
«Labdien!» viņš apsveica veco mednieku. «Lūdzu, panāciet šurp, man ar jums jārunā.»
Emsa kundze, kas kopā ar Kepiju stāvēja durvju priekšā, jau no pirmā acu uzmetiena svešajam, nojauta, ap ko lieta grozās. Viņa ātri iegāja atpakaļ namā, aizvezdama sev līdzi arī ziņkārīgās dvīnītes.