Ričs Emss sēdēja uz sola un lūkojās uz grīdu, kur tas kārtīgā rindā bija sakrāvis savas dāvanas: 44. kalibra Vinčestera šauteni, visjaunākā parauga Kolta revolveri,
veselu kaudzi kārbiņu ar patronām abiem ieročiem, mednieku nazi un rokas cirvi, pāri brīnišķīgu, apsudrabotu, meksikāņu piešu, melnas ādas patronjostu ar sudraba sprādzēm un revolvera maksti, kuru rotāja liels sudraba burts «E».
«Tu, neiespējamais izšķērdētāji» Ričs beidzot sacīja, mulsi rīdams kaut ko, kas šķita iespiedies tam kaklā. «Tu esi mūsu dēj izdevis visu savu peļņu!»
«Ak, nebūt!» Tenners vairīdamies atbildēja. «Arī pats sev es nopirku jaunu apbruņojumu, iegādājos vēl divus ēzeļus, pāri seglu un veselu kaudzi pārtikas produktu.»
«Kādēļ tad tu vismaz nenogaidīji ar visiem šiem jaukumiem līdz Ziemsvētkiem?» Emss jautāja.
Tenneram bija jāiekož mēlē, lai neizpļāpātu, ka Ziemsvētku dāvanām viņa būdā glabājas vēl otrs, vismaz tikpat liels sainis. Viņš pasteidzās atbildēt:
«Tavs draugs pirmīt ļoti pareizi izteicās: kas ātri dod, tas dod divkārtīgi!»
«Ko tu par to saki, Sam, ka viņš mūs tā izlutina?» Ričs pievērsās Pleifordam.
«Ja man būtu miljons, es labprāt atdotu to, lai vēlreiz redzētu Neztu priecīgu, kāda tā pirmīt bija!» Sams sajūsmināts atbildēja.
«Arī es to darītu … Nabaga meitene tik maz redz no dzīves.»
«Nu, kungi, es nu atkal sākšu kāpt mājup!» Tenners sacīja. «Esmu pamatīgi noguris, un arī savu prieku esmu piedzīvojis.»
«Kā — tu gribi aiziet, pirms mēs vēl esam paguvuši tev pateikties?» Ričs gluži nelaimīgs jautāja.
«Ir jau labi, puisīt, manu daļu pateicības jau esmu piedzinis!» Tenners smiedamies atbildēja.
Ričs cieši spieda vecajam medniekam roku.
«Tu jau zini, kā es to domāju, Kep!» viņš sirsnīgi teica.
Novēlējis draugiem labu nakti, Tenners devās ceļā. Viņš bija cerējis, ka Nezta ārā to sagaidīs, bet viņa nerādījās. Bez šaubām, viņa bija vēl vairāk saviļņota kā Ričs. Cik dīvaini viņa bija iekliegušies! Tas, ka viņš nespēja saprast Neztas dīvaino izturēšanos, nevarēja mazināt viņa prieku par to, ka bija uzdāvinājis viņai tieši tādas lietas, pēc kurām viņa jau sen bija ilgojusies. Neztas, tāpat kā visas Emsu ģimenes liktenis, nebija viegls, kaut arī dzīve, vismaz pēc Riča domām, nekur nevarēja būt jaukāka kā šeit, Tonto apgabalā. Viņas tēvs bija dzimis krietnā ģimenē, vienā no dienvidu pilsētām, droši vien Teksasā, un kādreiz bija redzējis arī labākas dienas. Tenners bija pārliecināts, ka Emss dienvidos bijis iejaukts kādā asiņainā dēkā, un tādēļ izceļojis. Tomēr viņam nebija izdevies izbēgt savam liktenim, jo viņš, kaut nebija personīgi piedalījies slavenajā Tonto karā, tomēr bija kritis tam par upuri. Viņa noslepkavošana tika saistīta sakarā ar Titu ģimeni, kaut šīs baumas — tāpat kā daudzas citas šajā tuksnešainajā apvidū — nekad nebija apstiprinājušās.
Mednieks domās iegrimis soļoja vēsajā naktī. Skarbais vējš lika tam ciešāk aizpogāt svārkus. Pie melnzilajām debesīm dzidri mirdzēja zvaigznes, strauts klusu murminādams tecēja starp saviem klinšainajiem krastiem; Kritušā Zirga pakalna virsotnē bars vilku izgāja medībās.
Jo ilgāk Tenners domāja par saviem draugiem, jo vairāk viņš juta, ka ar tiem kaut kas nav kārtībā. Kas viņu vienmēr bija visciešāk saistījis pie Emsu ģimenes — tā bija Emsu ģimenes sirsnīgā mīlestība, kādu tie juta viens pret otru. Vai varbūt mazā Toma nāve un Neztas pielūdzēja iejaukšanās tagad bija kaut ko izmainījusi?
Viņš bija spiests pārtraukt šīs pārdomas, jo ceļš pāri klintīm bija tik tumšs, ka Kepijam, sevišķi vēl pēc pusgada ilgas prombūtnes, bija jāiet ļoti lēnām un uzmanīgi. Beidzot viņš tomēr sasniedza savu būdu un, neiededzis pat uguni, apgūlās.
Ilgi viņš nespēja aizmigt, kas parasti nekad negadījās. Viņš dzirdēja, kā egles, kas nokarājās pār viņa būdu, sitās pret tās jumtu. Vējš žēli gaudoja klinšu iedobumos, saviem vaidiem modinādams Tennera nomāktajā sirdī īsti rudenīgas sajūtas …
Pretēji paradumam, viņš atmodās diezgan vēlu, un kad viņš ar spaini devās uz tuvējo avotu, zālē mirdzēja sarma, kamēr^ielejas rietumu malu jau zeltīja saules stari. Mazo peļķi zem burbuļojošā avota sedza plāna ledus kārta un zemē bija redzamas zvēru pēdas. Ejot atpakaļ uz būdu, Tenners dzirdēja ielejā rībam skarbus, ne visai skaļus šāvienus. Acīmredzot, tur Ričs Emss izmēģināja savu jauno šauteni. Kepijs gaidīja, ka Ričs drīz atnāks pie viņa; tomēr viņš jau bija pagatavojis un paēdis azaidu, nomazgājis un novietojis plauktā traukus un pašreiz sācis izkravāt atvestos pārtikas krājumus, kad beidzot izdzirda vieglos, pazīstamos soļus.
Emss ienāca, pilns jaunības un dzīvesprieka, tomēr šorīt tas nelikās visai līksms.
«Labdien, Kep! Nu, lūdzu — aplūko to» viņš iesaucās, turēdams tam pie deguna savu veco sombrero.
Tenners redzēja platmales dibenā trīs ložu caurumus.
«Ļoti labi — ja vien neesi šāvis no pārāk maza attāluma.»
«Smieklīgi tuvu — vislielākais piecdesmit pēdu.»
«Nu, tā kaut ko!» Tenners novilka.
Nolicis platmali uz galda, viņš uzspieda uz caurumiem sudraba dolāra gabalu, kas pilnīgi nosedza visus trīs caurumus.
«Ja tu būtu šāvis no simts soļu liela attāluma — es teiktu: pavisam lieliski!»
«Tādā attālumā es no šautenes nevaru trāpīt pat šķūņa durvīs,» Ričs smiedamies atbildēja. «Es dažas reizes pamēģināju, bet vai nu esmu aizmirsis šaut, vai arī šautene ņem par augstu — kam es drīzāk ticu. Šos te caurumus es izšāvu platmalei ar manu jauno Koltu. Tie bija pirmie trīs šāvieni un es turklāt domāju par Liju Titu.»