«Protams, tā būs vislabāk. Kungs Dievs, Kep, es tik ļoti priecājos, ka tu atkal esi šeit. Nezta tevi mīl — varbūt tev viņa paklausīs … Starp citu, man žēl arī nabaga Sama! Visa Šelbija smejas par viņu; viņš, protams, to zina un tādēļ nerādās tur. Bet viens ir tiesa: viņš izturējās brīnišķīgi! Neviena ļauna vārda viņš neteica Neztai, kaut šī lieta tam sasodīti ķeras pie sirds.»
«To varu iedomāties. Arī man tas ir ļoti sāpīgi. Taisnību sakot, tas viss tik maz atgādina Neztu — kas tad īsti apsēdis to meiteni?»
«Man šķiet, ka mūsu ģimenē ir ļauna iedzimtība, kas izpaužas šādā Neztas rīcībā. Starp citu, arī es esmu mantojis savu daļu no tās, kā ar šausmām esmu pārliecinājies … Bet vistrakākais tomēr ir tas, ka māte klaji nostājas Neztas pusē! Liekas, ka viņa lepojas ar savas meitas panākumiem,, it kā tie atgādinātu viņai pašas jaunību. Protams, es nelabprāt runāju par to, un jau tā esmu teicis pārāk daudz.»
«Kā tev šķiet, vai šis Lijs Tits galu galā varbūt tikai lielās?»
«Tas būtu iespējams,» Ričs dzīvi atbildēja, «jo šajā ziņā viņš vienmēr bijis liels, un kādas meitenes labo slavu tas nekad nav pratis cienīt. Bet ja tā arī būtu tikai tukša lielība — man, kā brālim, šī lieta tomēr ir sasodīti nepatīkama.»
«Katrā ziņā mums viņa lielībai jādara gals, tāpat kā Neztas vieglprātīgajai rīcībai.»
«Protams, tas mums jādara, vecais zēn!» Ričs atbildēja. «Ja mums izdosies vest Neztu pie prāta — lieta ar to būs izbeigta.»
«Tur nevar būt nekāda «ja» — pats par sevi saprotams, ka mums tas izdosies! Un vai tevi vēl kaut kas nospiež?»
«Nē, viss pārējais iet tā, ka labāk nevar pat vēlēties. Mums jau ir vairāk kā divi simti vēršu, tā ka nākošajā gadā mums — Samam un man — būs jāpieņem papildspēki. Ganības šeit lieliskas, tā kā pat vissausākajā gada laikā lopiem netrūkst barības; no lopu zagļiem mēs gandrīz nemaz neesam cietuši, — vārdu sakot: dažu gadu laikā mēs varētu kļūt bagāti ļaudis. Ja vien Nezta gribētu kļūt prātīga, mēs visi varētu dzīvot jauki, varētu sūtīt dvīnītes skolā un viss būtu labi.»
«Nu, redzi, tad taču ir arī iepriecinošas ziņas — ja vien meitene nepārvelk krustu visiem mūsu plāniem. Bet tam es neticu, untuma dēļ Nezta taču negribēs sabojāt visas ģimenes nākotni; šajā ziņā es viņu pazīstu pārāk labi. Gan redzēsi: kad es nopietni izrunāšos ar viņu, lieta iegūs pilnīgi jaunu izskatu!»
«Katrā ziņā tu novēli man no sirds milzīgu smagumu,» Emss pieceldamies sacīja, un viņa drūmā seja mazliet noskaidrojās. «Nu es iešu. Ja Nezta neatnāk pie tevis — uzmeklē, lūdzu, viņu pats. Un ja tev neizdosies atrunāt viņu no Lilas Snelas kāzām — mēs ķersimies pie šīs lietas visi kopīgiem spēkiem.»
«Par to varēsim runāt vēlāk,» Tenners apdomīgi piezīmēja.
Pēc tam mednieks ilgu laiku rīkojās pa savu būdu un tās priekšā, ik brīdi palūkodamies, vai nenāk Nezta. Daži no Emsu suņiem gan atskrēja viņu apsveikt un atjaunot veco draudzību, bet Nezta nerādījās. Tennera paļāvība zuda arvien vairāk un vairāk, viņš kļuva ar katru brīdi nemierīgāks, un beidzot apņēmās pats uzmeklēt jauno meiteni.
Pusdienas saule raidīja ielejā savus siltos starus, kamēr augstienēs gaiss likās dzidrs un salts. Gaisā bija jūtama rudens smarža; ozolu stumbri nogāzēs mirdzēja tē- raudpelēki, it kā tie būtu mitri. Mednieks ejot pa paradumam novēroja ikvienu briedi un ikvienu meža gaili. Kādā ēnainā gravā viņš apstājās, lai atpūstos un pārdomātu, tad lēnām soļoja tālāk un beidzot ilgu laiku nosēdēja uz kāda koka stumbra strauta malā, tā kā bija jau diezgan vēla pēcpusdiena, kad tas sasniedza Emsu namu.
Meskala un Manzanita bija slimas, jo bija saēdušās pārāk daudz saldumu.
«Kaut taču es jau agrāk būtu atņēmusi šiem sivēniem konfektes!» Emsa kundze pabeidza savu stāstu.
Meskala gultā locījās vēdersāpēs, kamēr Manzanita kā pierijusies čūska nekustīga gulēja saulītē.
«Patiesi, Kepij, jums nevajadzētu mūs tik ļoti lutināt!» Emsa kundze piezīmēja.
«Ak, ko — reizi vai divas reizes gadā — jums taču jānovēl man šis prieks, jūs mazliet palutināt!» vecais smiedamies sacīja. «Kur tad nozudusi Nezta?»
«Visu priekšpusdienu viņa lēkāja šeit namā kā tauriņš,» Emsa kundze atbildēja. «Te viņa čivināja kā cīrulītis, te jau nākamajā mirklī bija atkal noskumusi. Nu viņa ir kaut kur ārā — droši vien atradīsiet to sapņojam zem kāda koka.»
«Kas tad īsti meitenei noticis?»
«Kas viņai lai notiktu? Nekas! Tikai jūs vīrieši nevarat mūs, sievietes, saprast.»
«Tas var gan būt, bet es vismaz mēģinu to darīt. Arī Ričs un Sams Pleifords cenšas saprast.»
«Tātad Ričs jau runājis ar jums?» viņa skarbi jautāja.
«Jā, zēns mazliet noraizējies Neztas dēļ, un es jūtu, ka viņam ir iemesls bažām.»
«Nav noliedzams, ka viņš un Sams mīl Neztu; tikai, diemžēl viņi nav pietiekami gudri, lai liktu meiteni mierā. Nezta pašreiz pārdzīvo smagu laiku, jo šī ir viņas pirmā mīlestība. Viņa vienkārši pārāk vēlu iesākusi. Kad es biju sešpadsmit gadus veca, man jau bija vesels pusducis aiz muguras!»
«Ak tā — nu es saprotu!» Kepijs sacīja, kaut nesaprata pilnīgi nekā. «Tātad lieta grozās ap mīlas dēku?»
«Protams! Viņa ir iemīlējusies divos jaunos vīriešos, vismaz cik man zināms, — varbūt ka tur ir kas vairāk. Vienā pusē stāv šis Sams Pleifords — krietns, labsirdīgs un smalkjūtīgs, bet tomēr ļoti neglīts zēns; un otrā pusē Lijs Tits — skaists velna puisis, tomēr nekādā ziņā ne labs, un noteikti brutāls attiecībās pret sievietēm. Tad nu es mēģinu pārliecināt Riču un Samu, lai pilnīgi atstāj Neztu mierā. Sams nu pamazām atzinis, ka mans padoms labs, bet Ričs ir stūrgalvīgs, kā jau visi Emsi.»