Tam vajadzēja mainīt viņas viedokli, mazināt saspīlējumu. Taču Kerolaina neticēja, ka viņš nav bīstams. Viņa balss plūda līdzeni, vārdus viņš izrunāja ar to gari stiepto intonāciju, kura bija tik viegli atdarināma un parodējama. Lai gan vīrieša acīs bija lasāms smaids, tajās vīdēja arī tik pāri plūstoša seksualitāte, ka viņa bija gatava uzreiz bēgt, ja vien viņš kaut mazliet paliektos uz priekšu.
– Kas jūs esat?
– Takers Longstrīts, kundze. Es dzīvoju tikai mazliet tālāk pa šo pašu ceļu un patlaban esmu ielauzies svešā īpašumā. – Atkal jau viņš uzzibināja to smaidu, kas apliecināja, ka ne par ko nav jāraizējas. – Piedodiet, ja jūs nobiedēju. Mis Īdita neiebilda, ja es atnācu šurp un pasēdēju, tālab neiegriezos mājā, lai palūgtu atļauju. Jūs esat Kerolaina Veiverlija?
– Jā. – Kerolainai pašas atbilde šķita rupja – pretēji šejieniešu labajām manierēm. Lai nedaudz gaisinātu šo iespaidu, viņa pasmaidīja, tomēr joprojām palikdama mazliet salta un uzmanīga. – Jūs mani iztrūcinājāt, mister Longstrīt.
– Ak, sauciet mani vienkārši par Takeru. – Viņš smaidot nopētīja Kerolainu. ”Mazliet par tievu,” viņš sprieda. Taču viņas seja bija tikpat bāla un eleganta kā tai kamejai, kuru viņa māte nēsāja, iekarinātu melnā samta lentītē. Parasti Takeram labāk patika, ja sievietēm ir gari mati, taču viņas slaikajam kaklam un milzīgajām acīm īsais griezums itin labi piestāvēja. Takers sabāza īkšķus kabatās. – Mēs galu galā esam kaimiņi. Un šeit, Inosensā, mēs esam noskaņoti uz draudzēšanos.
”Šis cilvēks spētu apburt ikvienu,” nodomāja Kerolaina. Viņa jau pazina vienu līdzīgu. Vai vārdi tika izteikti gari stieptā dienvidnieku manierē vai spāņu ritmos, tie bija un palika nāvējoši.
Viņa pamāja ar galvu.
”Karaliski,” viņš secināja.
– Es tikai apskatīju īpašumu, – viņa turpināja, – un nebiju gaidījusi, ka te kādu sastapšu.
– Šī ir jauka vieta. Vai iekārtojāties bez sarežģījumiem? Ja jums kaut kas nepieciešams, atliek vien skaļāk pasaukt.
– Es novērtēju šo piedāvājumu, taču domāju, ka pati tikšu galā. Šeit es esmu tikai kādu stundu.
– Zinu. Es pabraucu jums garām, kad devos uz pilsētu.
Kerolaina jau grasījās pieklājīgi atbildēt kaut ko, bet piepeši viņas acis samiedzās. – Sarkans Porsche?
Šoreiz viņa smaids bija lēns, plats un pilnīgi iznīcinošs. – Īsts jaukumiņš, vai ne?
Skatienam kvēlojot, Kerolaina pagāja uz priekšu. – Bezatbildīgais idiot! Jūs laikam braucāt ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā!
No trauslas un piemīlīgas būtnes viņa piepeši bija pārvērtusies satriecošā skaistulē. Vaigos uzplauka dusmu sārtās rozes. Takers joprojām turēja īkšķus bikšu kabatās. Viņš vienmēr uzskatīja, ka sievietes niknumu, ja no tā nav iespējams izbēgt, labāk ir izbaudīt.
– Nē. Cik atceros, tuvojos tikai astoņdesmit. Ja ceļš ir labs un taisns, šī mašīna attīsta pat simts jūdžu stundā, bet…
– Jūs gandrīz sasitāt manu mašīnu.
Izskatījās, ka Takers apsver šādu iespējamību, bet pēc brīža viņš papurināja galvu. – Nē. Man bija ļoti daudz laika, lai jūs apbrauktu. Lai gan no jūsu skatpunkta varēja likties, ka esmu tuvāk. Es nudien nožēloju, ka vienā un tajā pašā dienā jūs nobiedēju jau divas reizes. – Taču zeltainā mirga viņa acīs nekādā ziņā neliecināja par atvainošanos. – Parasti es cenšos uz skaistām sievietēm atstāt citādu iespaidu.
Ja Kerolainas mātei bija izdevies kaut ko iepotēt meitas prātā, tad noteikti varēja pieminēt lepnumu un pašcieņu. Viņa piebremzēja savu vēlmi izgrūst kaut ko aizvainojošu un noteica: – Jums vispār nevajadzēja atrasties uz šā ceļa. Nāksies ziņot par jums policijai.
Šāds jenkija izteikts aizvainojums Takeru uzjautrināja. – Nu ko, kundze, tas ir pavisam viegli izdarāms. Tikai ir jāaizbrauc uz pilsētu un jāvaicā pēc Bērka Trūsdeila. Viņš ir šerifs.
– Un jūsu brālēns, bez šaubām, – viņa sacīja caur sakostiem zobiem.
– Nē, lai gan viņa jaunākā māsa ir precējusies ar kādu manu brālēnu. – Ja reiz viņa uzskatīja Takeru par dienvidnieku lauķi, tad lai tā arī būtu. – Viņi pārcēlās uz otru upes krastu, uz Ārkanzasu. Mans brālēns no mammas puses. Viņu sauc Billijs Ērls Larū. Viņš un Megija… tā ir Bērka jaunākā māsa… viņi vada vienu no tām noliktavām. Nu, tādu, kurā cilvēki uz mēnesi atstāj glabāšanā mēbeles vai mašīnas, vai ko nu katrs. Abiem klājas gluži labi.
– Priecājos to dzirdēt.
– Jūs runājat kā patiešām laba kaimiņiene. – Takera smaids bija viegls un maigs, tas līdzinājās ūdenim turpat blakus. – Noteikti pasveiciniet no manis Bērku, kad runāsiet ar viņu.
Lai arī Takers bija vairākas collas garāks, Kerolaina tomēr pamanījās paraudzīties uz viņu no augšas. – Šķiet, mēs abi zinām, ka no tā nebūs visai daudz labuma. Un, manuprāt, ir īstais brīdis, lai jūs pazustu no mana īpašuma, mister Longstrīt. Ja vēlēsieties vēl kādu citu reizi sēdēt un vērot ūdeni, lūdzu, atrodiet kādu citu vietu, kur to darīt.
Pagriezusies Kerolaina paspēra divus soļus, kad viņu sasniedza Takera sauciens. Un, sasodīts, viņš zobojās. – Mis Veiverlija? Laipni lūgta Inosensā! Jums būs lieliska diena, vai dzirdat?
Kerolaina turpināja iet. Un Takers, kā jau piesardzīgs cilvēks, nogaidīja, līdz viņa vairs nevarēja to dzirdēt, un tad ļāvās smiekliem.
Ja vien Takers neatrastos līdz pat kaklam plūstošajās smiltīs, viņš ļoti labprāt paķircinātu šo jauko meiteni no ziemeļu štatiem. Un viņa noteikti liktu viņam sajusties labāk.
Eda Lū bija savu panākusi. Padzirdēdama, ka Takers vedis to palaistuvi Krisiju Fuleri uz Grīnvilu pusdienās un uz kino, viņa satrakojās un sarīkoja skandālu, tādēļ baidījās, ka būs visu sabojājusi. Taču izskatījās, ka vismaz vienu reizi neciešamais raksturs ir izdarījis viņai pakalpojumu.
Tā scēna kafejnīcā un tas, ka viņa publiski pazemoja Takeru, puisi pārliecināja tikpat noteikti, kā vērsi pārliecina paraustīšana aiz misiņa riņķa nāsīs.
Protams, viņš pūlējās ar saldu valodu nogludināt asumus un tikt nost no āķa. Takeram Longstrītam bija veiklākā mēle visā apkārtnē. Taču šoreiz viņam neizdosies tikt sveikā cauri. Viņa bija apņēmusies jau pavisam drīz dabūt gredzenu pirkstā un laulības apliecību rokā. ”Kad es ievākšos lielajā mājā, neviens visā Inosensā vairs par mani pašapmierināti nesmīnēs.”
Un viņa, Eda Lū Hetingere, kas izaugusi netīrā lauku saimniecībā, kur pagalmā klukstēja netīras vistas un virtuvē allaž oda pēc cūku taukiem, turpmāk valkās smalkus apģērbus, gulēs mīkstā gultā un baudīs franču šampanieti brokastīs.
Viņai Takers bija mīļš. Patiešām. Taču viņas alku pilnajā sirdī vēl vairāk vietas bija Takera mājai, viņa uzvārdam un bankas kontam. ”Un uz Inosensu es braukšu garā, sārtā Cadillac automobilī. Es vairs nelocīšu muguru pie Lāšona veikala kases, vairs nekrāšu katru grasi, lai varētu palikt īres dzīvoklī un nebūtu jādzīvo mājās, kur tētis mani var gan iekaustīt, gan greizi skatīties uz mani. Eda Lū būs Longstrīta.”
Iegrimusi reibinošajās fantāzijās, Ed Lū apturēja savu sagrabējušo septiņdesmit piektā gada Impala automobili ceļa malā. Viņa nebrīnījās par to, ka Takera zīmītē mudināts ierasties tieši dīķa malā. Viņai tas likās mīļi. Eda Lū bija iemīlējusies – cik nu viņas skopā sirds to ļāva –, jo Takers bija liels romantiķis, nevis tāds rupeklis kā daži no tiem, kas pulcējās pie Makgrīdija un izrādīja nepārprotamu interesi par viņu. Turklāt viņš atšķirībā no vairuma citu vīriešu, ar kuriem Eda Lū bija iesaistījusies kādās attiecībās, necentās vienmēr uzreiz iekļūt viņai biksītēs.