Nē, Takeram patika sarunāties. Lai gan lielāko tiesu nesaprazdama, par ko viņš vispār runā, Eda Lū tik un tā prata novērtēt šādu izturēšanos.
Un viņš neskopojās ar dāvanām. Smaržas, ziedu pušķi. Reiz pēc pamatīga ķīviņa Eda Lū teju vai spaiņus pieraudāja un tika pie īsta zīda naktskrekla.
Kad viņi būs apprecējušies, viņai būs pilna atvilktne ar tādiem, ja vien viņa pati to vēlēsies. Un viņai piederēs arī American Express kredītkarte.
Pilnmēness dāvāja pietiekami daudz gaismas, tālab Eda Lū nemaz neieslēdza lukturīti – nevēlējās sabojāt noskaņojumu. Viņa uzbužināja garos, blondos matus, bet pēc tam nostiepa uz leju savu jau tā mazītiņo krekliņu, lai pilnīgās krūtis būtu labāk saskatāmas. Miniatūrās sārtās īsbikses mazliet griezās kājstarpē, taču Eda Lū sprieda, ka radāmā efekta dēļ to ir vērts pieciest.
”Ja es savas kārtis izspēlēšu pareizi, Takers jau pavisam drīz mani atbrīvos no šīm biksēm.” Jau iedomājoties vien par kaut ko tādu, viņa kļuva mikla. Neviens to neprata darīt tā, kā to darīja Takers. Un reizēm, kad tas notika, Eda Lū pat aizmirsa domāt par viņa naudu. Un šonakt viņa vēlējās sajust Takeru sevī. Ne jau tikai tāpēc, ka ārā nodarboties ar kaut ko tādu bija īpaši uzbudinoši, bet arī tāpēc, ka bija īstais laiks. ”Ja paveiksies, tad mans apgalvojums par grūtniecību kļūs par patiesību ātrāk, nekā pienāks rīts.”
Viņa gāja caur gaļīgajām lapām, vīnstīgām, mitruma smaržas, sausserža aromāta un sava parfīma ieskauta. Mēnessgaisma veidoja kustīgus attēlus viņai pie kājām. Kā jau laukos dzimušu un laukos augušu meiteni, Edu Lū nebiedēja naksnīgās skaņas – varžu plunkšķināšanās un kurkstēšana, purvāja zāļu čaukstēšana, cikāžu metāliskā dziesma vai pūču spokainā ūjināšana.
Eda Lū pamanīja dzeltenu spīdumu. Tās droši vien bija kāda jenota vai lapsas acis. Tās pazuda, kad viņa piegāja tuvāk. Zālē iepīkstējās kāda sīka radība, kas nupat bija kļuvusi par medījumu. Eda Lū nāves kliedzieniem nepievērsa lielāku uzmanību kā Ņujorkas iedzīvotājs sirēnu gaudošanai.
Gan pūcēm, gan lapsām šī bija piemērota vieta naksnīgām medībām. Viņa bija pārāk pragmatiska, lai arī sevi pieskaitītu pie potenciālajiem upuriem.
Soļi uz mīkstās zemes un purva zālēm bija gandrīz nedzirdami. Viņu apspīdēja sudrabaina mēnessgaisma, padarot ādu, kuru viņa ar gandīz reliģisku dedzību kopa, līdzīgu cēlam marmoram. Viņa smaidīja, pārliecināta par savu uzvaru, un viņas seja likās īpaši skaista.
– Taker? – viņa ierunājās mazas meitenītes balsī, kādu izmantoja, kad vēlējās pielabināties. – Piedod, ka esmu nokavējusies, mīļais.
Pie dīķa Eda Lū apstājās. Lai gan naktī spēdama redzēt tikpat labi kā kaķis, viņa nemanīja neko, izņemot ūdeni, akmeņus un bagātīgu augu klājienu. Viņa savilka lūpas, izbojājot skaistumu sejā. Eda Lū tīšām bija ieradusies ar nokavēšanos, jo vēlējās likt Takeram pasvīst desmit vai piecpadsmit minūtes.
Eda Lū īgni nopūtās un apsēdās uz kritušā koka stumbra, kur tikai pirms dažām stundām bija sēdējis Takers. Taču Takera klātbūtni viņa nejuta. Bija tikai aizkaitinājums par to, ka viņa kā muļķe atskrējusi, tiklīdz viņš pamājis ar pirkstu. Turklāt viņš to nebija izdarījis personīgi, bet ar īsas zīmītes palīdzību.
”Pusnaktī tiekamies pie Maknēru dīķa. Mēs visu nokārtosim. Es vēlos kādu brīdi pabūt ar tevi divatā.”
”Vai tad tas nav tieši Takera garā?” prātoja Eda Lū. ”Viņš liek man atmaigt, sastāsta, cik ļoti vēlas pabūt ar mani divatā, bet pēc tam sadusmo, jo nespēj ierasties laikā.”
Viņa nolēma, ka gaidīs piecas minūtes. ”Es atvēlēšu Takeram tieši tik daudz, pēc tam taisnā ceļā braukšu augšup pa ceļu, iekšā pa tiem skaistajiem vārtiem un apstāšos pie lielās mājas. Es jau nu parādīšu Takeram Longstrītam, ka tā vis nedrīkst rotaļāties ar manām jūtām.”
Skaņa, kas bija tik klusa kā čuksts, lika Edai Lū pagriezties. Viņa sagatavojās cītīgi mirkšķināt skropstas. Sitiens pa galvaskausa pamatni nogāza Edu Lū zemē.
Vaidi skanēja apslāpēti. Eda Lū dzirdēja tos savā galvā, bet likās, ka galva ar akmeni ir pārsista uz pusēm. Viņa pūlējās to pasliet uz augšu, taču tas ļoti sāpēja! Tik ļoti sāpēja… Eda Lū vēlējās pielikt rokas pie galvas, lai mazinātu sāpes. Kad viņa mēģināja to darīt, atklājās, ka tās ir cieši sasietas viņai aiz muguras.
Sāpēm cauri izšāvās pirmās baiļu trīsas. Eda Lū plati atvēra acis un mēģināja saukt palīgā, taču mute bija aizbāzta. Viņa varēja sajust auduma garšu un odekolonu, ar ko tas iesmaržots. Acis neprātīgi izvalbījusi, Eda Lū pūlējās atbrīvot rokas.
Viņa bija gluži kaila. Mugura un dibens balstījās pret koku, un, viņai pūloties izgrozīties, miza skrāpēja ādu. Viņa ar rokām un kājām bija piesieta pie mūžzaļā ozola. Kājas bija meistarīgi izvietotas tā, lai atrastos V formā. Prātā uzplaiksnīja dažādas izvarošanas ainas.
– Eda Lū. Eda Lū. – Balss bija zema un piesmakusi, tā līdzinājās skaņai, kas rodas, kad ar metāla gabalu skrāpē akmeni. Pārbiedētās Edas Lū acis teju vai izvēlās no dobuļiem, pūloties saskatīt skaņas avotu. Taču viņa redzēja vienīgi ūdeni un bagātīgu lapu biežņu. Viņa mēģināja kliegt, taču aizrijās mutes aizbāžņa dēļ. – Es tevi vēroju un domāju par to, cik gan ilgs laiks paies, lai mēs varētu šādi būt kopā. Būt kailai, mēnessgaismas apspīdētai… Tas taču ir tik romantiski, vai ne? Un mēs esam tikai divatā. Tu un es. Tikai mēs. Tad nu nodosimies seksam.
Baiļu sastindzinātā Eda Lū pamanīja no tumšajām ēnām izslīdam cilvēka stāvu. Kailo ādu apspīdēja mēness. Biedējošā mirklī viņa pamanīja arī uzzibsnījam mirdzumu uz gara, kaila asmens.
Bailes un šaušalas pārņēma Edu Lū. Viņa saprata, kas notiks. Kuņģis sažņaudzās, un viņa sajuta skāņu vēmekļu garšu mutē. Stāvs tuvojās. Āda bija nosvīdusi un mēnessgaismā spīdēja. Tas oda pēc vājprāta. To ietvēra vājprāta aura.
Lūgumus un lūgšanas apslāpēja vīkšķis Edas Lū mutē. Sīkas asiņu straumītes tecēja pār muguru un kājām, viņai izmisīgi pūloties atbrīvoties no gūsta. Svešas rokas viņu spieda un žņaudza. Un sveša mute. Kvēlošas, karstas asaras lija pār Edas Lū vaigiem, kad šī mute alkaini pieplaka viņas kailajām, neaizsargātajām krūtīm.
No sviedriem slidenais svešais augums kļāvās viņai klāt, darot ko tādu, kam viņa nespēja noticēt. Viņa nevaldāmi raudāja, augums nodrebēja ik reizi, kad svešā, mitrā mute pieskārās viņai, kad uzbruka derdzīgie pirksti, kad viņa sajuta gludo naža asmeni.
Viņa zināja, kas noticis ar Frānsiju un Arneti, viņa zināja, ka dzīves pēdējos mirkļos abas izjutušas tādas pašas trulas šausmas, tādu pašu pretīgumu.
– Tu taču to gribi. Tu alksti pēc tā, – čukstēja svešā balss, pārmācot dūkoņu Edas Lū galvā. – Palaistuve. – Nazis pavērsās un iedūrās Edai Lū rokā. Viņa gandrīz nejuta sāpes. Kad svešā mute alkaini pieplaka griezuma vietai, Eda Lū iegrima pusnemaņā. – Nē, nē, tā vis nebūs. – Rotaļīgs pliķis sejā atmodināja Edu Lū. – Palaistuves darba laikā nedrīkst aizmigt. – Tad sekoja īsi smiekli. Asinis bija nokrāsojušas smaidošās lūpas. Edas Lū glāžainās acis atvērās un pievērsās viņam. – Labāk. Tā jau ir labāk. Es gribu, lai tu skaties. Vai esi gatava?
– Lūdzu, lūdzu, lūdzu! – Edai Lū prātā skanēja pašas balss. – Nenogalini mani. Es nevienam neteikšu, es nevienam neteikšu, es neteikšu…
– Nē! – piesmakusī balss kļuva skaļāka. Eda Lū saoda pati savas bailes un savas asinis, kad šī seja pieliecās pie viņas. No acīm staroja vājprāts, un šīs acis viņa labi pazina. – Tu neesi tā vērta, lai tevi izdrāztu.