Mati bija paslēpti zem cepures. Nevarētu sacīt, ka Ostins būtu plikgalvis. Katru mēnesi viņš devās pie friziera, kurš viņam īsi, teju līdz ādai, apcirpa iesirmos matus. Takers reizēm iedomājās, ka tā viņš laikam rīkojas, atcerēdamies tos četrus gadus, ko bija nodienējis armijā. Semper Fi. ”Uzticams mūžam.” Tas bija tikai viens no izteikumiem, ko viņš uztetovējis sev uz rokām. Blakus bija arī Amerikas karogs – tam nu bija lemts plīvot pāri Ostina spēcīgajiem muskuļiem.
Cilvēks, kurš nekavētos katram paskaidrot, ka ir īstens kristietis, nekad nenolaistos līdz tādām frivolitātēm kā uztetovētām dejojošām meitenēm. Viņš uz grantētā ceļa izspļāva labu tiesu alus Red Indian, atstādams tur netīkami dzeltenu peļķi. Viņam mugurā bija kombinezons un piesvīdis darba krekls – to Ostins pat šādā tveicē bija cieši aizpogājis līdz pat zodam –, taču apģērbs nenoslēpa viņa platās, spēcīgās vērša krūtis.
Atklājās, ka Ostins nav paņēmis rokā nevienu no bisēm, kuras atradās viņa automašīnā. Takers cerēja, ka šī zīme uztverama kā labas gribas žests.
– Ostin. – Viņš nokāpa vienu pakāpienu zemāk, tādējādi izrādīdams nelielu draudzīgumu.
– Longstrīt. – Ostina balss līdzinājās skaņai, kas rodas, kad ar sarūsējušu naglu švīkā betonu. – Kur, pie velna, palikusi mana meita?
Tā kā šādu jautājumu Takers nekādi nebija gaidījis, viņš tikai pieklājīgi samirkšķināja plakstus. – Kā, lūdzu?
– Bezdievīgais, miesaskārīgais mēsls! Kur, pie velna, ir mana Eda Lū?
Tāds raksturojums mazliet pārsniedza gaidīto. – Kopš aizvakardienas, kad sastapāmies kafejnīcā, es neesmu Edu Lū redzējis. – Neļaudams Ostinam neko teikt, viņš pastiepa roku uz priekšu. Apkārtnes ietekmīgākās ģimenes pārstāvim tomēr bija kāds vārds sakāms. – Tu, Ostin, vari niknoties, cik vien tīk, un es sagaidu, ka tās būs patiešām varenas dusmas. Bet fakts ir tāds, ka es gulēju ar tavu meitu. – Viņš lēnām ievilka dūmu. – Tu droši vien labi saproti, ko es darīju, kad tas notika, un man nešķiet, ka tev tas ļoti patiktu. Un domāju, ka es nevaru tevi vainot par to.
Ostina lūpas pavilkās nostāk no dzeltenajiem, nelīdzenajiem zobiem. Šo izteiksmi arī kļūdas pēc neviens nesauktu par smaidu. – Vajadzēja novilkt tev ādu pār acīm jau pirmajā reizē, kad manīju, ka tu snaiksties ap viņu.
– Var jau būt. Taču, vērojot Edas izturēšanos šos divdesmit un vairāk gadus, var sacīt, ka izvēlējās viņa pati. – Takers atkal ievilka dūmu, nopētīja izsmēķi un tad aizsvieda to projām. – Lieta tāda, Ostin, ka viss jau ir padarīts. Kā nu ir, tā ir.
– Tev viegli runāt, kad esi manas meitas vēderā iesējis to bandubērnu.
– Ar viņas visai labprātīgu piedalīšanos, – Takers noteica, sabāzdams rokas kabatās. – Es parūpēšos, lai viņai gaidību laikā nekā netrūktu un arī vēlāk nebūtu jāraizējas par manu atbalstu bērna audzināšanā.
– Liela muldēšana. – Ostins nospļāvās. – Maza muldēšana. Tu allaž esi pratis bārstīt vārdus, Taker. Taču tagad mazliet paklausies. Es pats par visu parūpēšos un gribu, lai mana meitene tūdaļ nāk ārā.
Takers mazliet iepleta acis. – Tu domā, ka Eda Lū ir šeit? Bet viņas te nav.
– Melis! Meitu mednieks! – Viņa čerkstošā balss cēlās un krita gluži kā evaņģēlistam ar slimu kaklu. – Tava dvēsele ir melna no grēkiem.
– Nevaru to apstrīdēt, – Takers atteica tik piekāpīgi, cik vien spēja. – Un tomēr Edas Lū šeit nav. Man nav nekādu iemeslu par to melot, turklāt tu pats vari to pārbaudīt. Taču es tev saku, ka neesmu viņu redzējis un arī neko dzirdējis par viņu neesmu kopš dienas, kad viņa nāca klajā ar savu diženo paziņojumu.
Ostins apsvēra domu par ielaušanos mājā un apsvēra arī to, par cik lielu muļķi viņš sevi, tā rīkojoties, padarītu. Un viņam negribējās izrādīties par muļķi Longstrītu acīs. – Viņas nav te un nav arī nekur pilsētā. Es tev, riebekli, pateikšu, ko par to domāju. Tu viņai liki doties uz vienu no tām slepkavnieciskajām klīnikām, lai atbrīvotos no problēmas.
– Mēs ar Edu Lū neesam neko sarunājuši. Ja viņa patiešām ir izdarījusi kaut ko tādu, tad tas ir bijis tikai viņas pašas lēmums.
Takers bija aizmirsis, cik strauji spēj kustēties šis lielais vīrs. Pirms vēl pēdējais vārds bija izskanējis no Takera mutes, Ostins metās uz priekšu, satvēra viņu aiz krekla un viegli nocēla no kāpnēm.
– Tu te tagad neizrunājies par manu meitu! Iekams sasējās ar tevi, viņa bija krietna kristiete. Tu tikai paskaties uz sevi! Slinka, miesaskārīga cūka, kas dzīvo lielajā, smalkajā mājā kopā ar savu plenci brāli un palaistuvi māsu. – Neganto vārdu nestās siekalas iesitās Takeram sejā. Ostina vaigus niknums bija izraibinājis ar sarkaniem plankumiem. – Tu sapūsi ellē, visi jūs! Tieši tāpat kā tavs grēcinieks tēvs.
Parasti Takers mēdza visu risināt sarunu ceļā, izmantojot šarmu, bet, ja citādi nevarēja, tad deva kājām ziņu, lai izvairītos no konfrontācijas. Taču bija arī reizes, kad, par spīti centieniem novērst konfliktu, viņa lepnums un dusmas tomēr uzvarēja. Takers trieca ar dūri Ostinam vēderā un pārsteidza veco vīru tik ļoti, ka viņš atslābināja tvērienu. – Tagad tu paklausies manī, svētulīgais izdzimteni! Tev ir darīšana ar mani, nevis manu ģimeni. Tikai ar mani. Es jau vienreiz tev sacīju, ka rīkošos pareizi attiecībā pret Edu Lū, un to pašu atkārtošu atkal. Bet ja tev likās, ka es biju pirmais, kurš tavu meitu nolika guļus, tad tu esi trakāks, nekā biju domājis. – Takers bija aizkaitināts un zināja, ka vajadzētu savaldīties. Taču apkaunojums un aizkaitinājums pārmāca piesardzību. – Un nedomā, ka slinks ir tas pats, kas muļķis! Es sasodīti labi zinu, ko viņa grasās darīt. Ja jūs abi iedomājaties, ka kliegšana un draudi piespiedīs mani doties pie altāra, tad iesaku kārtīgi padomāt vēlreiz.
Noraustījās muskuļi Ostina zodā. – Ak tad viņa tev ir gana laba, lai pārgulētu, bet ne tik laba, lai precētos.
– Tas ir pietiekams izskaidrojums.
Takers bija pietiekami veikls, lai izvairītos no pirmā sitiena, taču otrreiz tas vairs neizdevās. Ostina milzīgā dūre ietriecās viņam vēderā, laupīdama elpu un likdama saliekties uz priekšu. Sekoja vairāki zvēlieni pa seju un kaklu, kas mazināja izredzes aizstāvēties.
Mutē parādījās asiņu garša. ”Manu asiņu!” Takers saniknots secināja. Pirkstu kauliņos nejautās sāpes, kad dūre iebelza Ostinam pa žokli, taču sitiena spēks atbalsojās visā rokā.
Un sajūta bija laba. Patiešām laba.
Daļa Takera apziņas darbojās pilnīgi skaidri. Vajadzēja noturēties kājās. Viņš nekādi nevarēja pārspēt Ostinu auguma ziņā vai stiprumā. Bija jāizmanto veiklība un ātrums. Ja viņš tiktu notriekts zemē un tomēr spētu piecelties, tad viņa kauli noteikti būtu lauzti un sejas vietā būtu asiņaina masa.
Viens sitiens trāpīja Takeram kaut kur zem auss, un viņš izdzirdēja eņģeļu dziedāšanu.
Dūres trāpīja pa kauliem. Straumēm lija asinis un sviedri. Saķeroties abiem sejā vīdēja dzīvnieciska izteiksme, zobi bija atņirgti. Takers atskārta, ka cīnās ne vien par savu lepnumu, bet arī par dzīvību. Ostinam acīs mirdzēja savāda uguns, kas liecināja daudz vairāk par naidīgi ņurdētajiem vārdiem un lāstiem. To redzot, Takers sajuta kaut kur kuņģī saritināmies panikas čūsku.
Ļaunākās nojautas sāka piepildīties, kad Ostins, galvu noliecis, gluži kā buldozers metās viņam virsū un izgrūda triumfa pilnu kliedzienu, tiklīdz Takera kājas paslīdēja uz grants un viņš atmuguriski iegāzās peonijās.
Takeram aizcirtās elpa. Viņš varēja saklausīt vien nožēlojamus gārdzienus, gaisam laužoties lejup uz plaušām. Lai gan joprojām kūsādams dusmās, Takers juta arī bailes. Kad viņš mēģināja pieslieties kājās, Ostina smagais ķermenis uzkrita viņam virsū. Viena milzīgā roka sāka žņaugt viņa rīkli, otra dauzīja nieres.