Čārlijs O’Hāra gārdzoši iesmējās. Viņu bija nomocījusi plaušu emfizēma, un viņš rēķināja, ka būs aizgājis no šīs pasaules vēl pirms nākamās vasaras iestāšanās, tāpēc izbaudīja visus dzīves dāvātos jokus. – Ostins Hetingers? – Kad Takers piekrītot piešķieba galvu, O’Hāra atkal iegārdzās jautrībā. – Nelāgs tips. Reiz es redzēju, kā viņš uzbrūk Tobijam Mārčam. Tā kā Tobijs bija melnais zēns, neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību. Tas laikam bija sešdesmit devītajā gadā. Salauza Tobijam ribas un sašķaidīja seju.
– Sešdesmit astotajā, – Bonija izteikumu precizēja viņa sirdsdraugs, jo šādos stāstos precizitātei bija liela nozīme. – Tajā vasarā mēs dabūjām jaunu traktoru, tāpēc es atceros. Ostins apgalvoja, ka Tobijs no viņa šķūņa nozadzis virves gabalu. Tikai tās bija pilnīgas muļķības. Tobijs bija labs zēns un nekad neņēma to, kas viņam nepieder. Tiklīdz salauztās ribas sadzija, viņš kopā ar mani strādāja lauku saimniecībā. Un nekad neradīja ne mazākās nepatikšanas.
– Ostins ir ļauns. – Kūnss atkal nospļāvās – vai nu nepieciešamības spiests, vai arī tāpēc, lai pastiprinātu sacītā iespaidu. – Un no Korejas atgriezās vēl ļaunāks. Viņš tā arī nepiedeva tavai mammai, ka viņa izgāja pie vīra, kamēr pats karoja ar šķībacainajiem. Viņš bija nopietni noskatījis mis Medelainu, kaut gan Dievam zināms, ka viņa nekad Ostinam nepievērsa nekādu uzmanību, lai arī viņš visādi centās. – Vecā vīra sejā parādījās bezzobains smaids. – Un tagad viņš būs tavs sievastēvs, ko?
– Tikai ne šajā dzīvē. Jūs te nepārpūlieties.
Vecie vīri atzinīgi pasmējās, Takers pagriezās un atvēra Bērka biroja durvis.
Šerifa birojs bija kā tveicīga kaste, kurā atradās no armijas krājumiem pāri palicis metāla galds, divi grozāmie krēsli, apskrambāts koka šūpuļkrēsls, ieroču skapis, kura atslēgas Bērks glabāja smagā ķēdē pie bikšu jostas, un mirdzošs, jauns kafijas automāts – dāvana no Bērka sievas Ziemassvvētkos. Uz grīdas rindojās daudzi balti punktiņi, kas tur bija radušies, kad pēdējo reizi tika nokrāsotas sienas.
Aiz biroja telpas atradās skapja lieluma tualete, bet aiz tās – šaura noliktavas telpa, kurā vietas pietika vien tam, lai ieliktu saliekamo gultu. Tā tika lietota gadījumos, kad Bērkam vai viņa vietniekam augu nakti vajadzēja uzmanīt kādu ieslodzīto. Biežāk gan to izmantoja, kad kādam vīram mājās radās problēmas un bija neieciešams dot dzīvesbiedrei laiku, lai nomierinātos.
Atlika vien pabrīnīties, kā gan Bērks – reiz turīga plantatora dēls – varēja te justies laimīgs, izrakstīdams soda kvītis par ātruma pārsniegšanu, izšķirdams kaušļus un pieskatīdams dzērājus.
Taču likās, ka Bērks jūtas gana piepildīts šajā dzīvē. Gluži tāpat, kā viņš juta piepildījumu arī gandrīz septiņpadsmit gadu ilgajā laulībā ar sievieti, kuru bija padarījis grūtu, kad abi vēl mācījās vidusskolā. Viņš ar vieglumu nēsāja savu šerifa žetonu un bija visnotaļ pieklājīgs, lai Inosensā nezaudētu popularitāti, jo iedzīvotājiem nebūt nepatika, ja viņus pamācīja, ko nedrīkst darīt.
Takers ieraudzīja, ka Bērks ir pārliecies pār rakstāmgaldu un lasa dokumentus. Viņam virs galvas griezās ventilators, jaukdams kopā sastāvējušos un cigarešu dūmu pilno gaisu un tveicīgo karstumu.
– Bērk.
– Sveiks, Takij. Ko tu… – Viņš aprāvās, pamanījis Takera uztūkušo seju. – Svētā Dievmāte! Kas tevi tā piekāvis?
– Ostins. – Takers savieba seju grimasē, un šī kustība sagādāja viņam ne mazums netīkamu sajūtu.
Bērks pasmaidīja. – Un kā izskatās viņš?
– Dela sacīja, ka ļaunāk. Es nemaz nepamanīju, jo biju pārāk aizņemts ar to, lai nosargātu savas iekšas un tās paliktu tur, kur tām jābūt.
– Viņa droši vien negribēja aizskart tavas jūtas.
Apzinādamies, ka tā ir patiesība, Takers iekārtojās uz grozāmā krēsla apspūrušā sēdekļa. – Var jau būt. Tomēr es nedomāju, ka visas tās asinis uz mana krekla bija tikai manējās.
Ceru, ka ne.
– Edas Lū dēļ?
– Kā tad. – Takers uzmanīgi pastūma pirkstu zem saulesbrillēm un pieskārās uztūkušajai vietai zem acs. – Viņš uzskata, ka es esmu samaitājis neskartu lilijbaltu jaunavu, kura nekad iepriekš vīrieša locekli nav ne redzējusi.
– Nelāgi.
– Diemžēl. – Takers laikus attapās un neparaustīja plecus. – Lieta tāda, ka viņai ir divdesmit pieci gadi un es gulēju ar viņu, nevis ar viņas tēti.
– Man prieks to dzirdēt.
Takera īsais smaids sāpīgi atsaucās viņa pietūkušajā lūpā. – Edas Lū mammai jāaizver acis un jālūdz Dievs ikreiz, kad Ostins viņu sit. – Prātā uzausa aina ar to, kā šis vīrietis iekausta savu trauslo sievu ar smalkajiem kauliem un baiļpilno skatienu. Tā bija pārāk satraucoša, lai pie tās pakavētos. – Lieta tāda, Bērk, ka es vēlos rīkoties pareizi. – Tad viņš izelpoja un atcerējās, ka braucis uz pilsētu vairāku iemeslu pēc. Un šis bija iesākums, lai runātu par pirmo. – Tev un Sūzijai viss izdevās.
– Jā. – Bērks izņēma vienu Chesterfield cigareti un tad pāri galdam pasvieda paciņu Takeram. – Mēs bijām pārāk jauni un dumji, lai domātu, ka nekas neizdosies. – Viņš noskatījās, kā Takers noplēš cigaretei pašu galiņu. – Es viņu mīlēju, biju pilnīgi un neprātīgi viņā iemīlējies. Un joprojām tāds esmu. – Viņš pasvieda Takeram arī sērkociņu kārbiņu. – Nebija jau viegli. Mārvela ieradās pasaulē gandrīz tajā pašā laikā, kad beidzām vidusskolu. Mēs dzīvojām pie maniem vecākiem divus gadus un tikai pēc tam varējām atļauties kaut ko savu. Tad Sūzija atkal palika stāvoklī. Piedzima Tomijs. – Viņš izpūta dūmus un pašūpoja galvu – Trīs puikas piecos gados.
– Tev vajadzēja turēt bikšu priekšu ciet.
– Un tev tāpat. – Bērks pasmaidīja.
– Jā… – Takers izpūta dūmus caur sakostiem zobiem. – Tiktāl nu esam. Es nemīlu Edu Lū. Ne prātīgi, ne bezprātīgi, ne arī kā citādi. Taču es esmu atbildīgs. Un es nevaru viņu precēt, Bērk. Vienkārši nevaru.
Bērks iekratīja pelnus metāla pelnutraukā, kas reiz bijis zils, taču nu pamatīgi apkvēpis. – Man jāteic, ka tu būtu pilnīgs muļķis, ja viņu precētu. – Viņš atklepojās un tad uzsāka gājienu pa nedrošu pamatu. – Sūzija mans stāsta, ka Eda Lū jau nedēļām ilgi skandē par to, kā dzīvošot lielajā mājā un viņai būšot kalpotāji. Sūzija teic, ka nekad nav īpaši viņu ņēmusi vērā, taču ir tādi, kas ieklausās. Man šķiet, ka tā meitene bija nolēmusi iekārtoties Svītvoterā.
Tas bija gan trieciens Takera lepnumam, gan arī milzīgs atvieglojums. Tātad runa vispār nebija par viņu pašu. Runa bija par Longstrītu uzvārdu. Taču Edai Lū vajadzēja atskārst, ka reiz plāns šā vai tā nāks gaismā.
– Es ierados, lai tev pateiktu, ka man nav izdevies ar Edu Lū sazināties kopš tās dienas, kad viņa sarīkoja to priekšnesumu. Ostins ieradās pie manis, jo nosprieda, ka es slēpju Edu Lū savās mājās. Vai pilsētā viņa ir redzēta?
Bērks lēnām nodzēsa cigareti. – Varu sacīt, ka es neesmu viņu redzējis dienu vai divas.
– Droši vien viņa ir kopā ar kādu draudzeni. – Takeram kaut kas ienāca prātā. – Redzi, kopš mēs atradām Frānsiju…
– Jā… – Bērkam kuņģī kaut kas sažņaudzās.
– Vai ir kāda pavirzīšanās uz priekšu viņas… vai Arnetes lietā?
– Nē. – Viņš apzinājās savu neveiksmi, un kaklu lēnām pārņēma karsts sārtums. – Atbildīgais galvenokārt ir apgabala šerifs. Es strādāju ar tiesu medicīnas ekspertu, un štata puiši palīdzēja, taču nav nekā tāda, kam varētu pa īstam pieķerties. Pagājušajā mēnesī Našvilā bija sagraizīta kāda sieviete. Ja viņi atradīs saistību, mēs aicināsim FIB.