– Tiešām?
Bērks tikko manāmi pamāja ar galvu. Viņam nepatika doma par to, ka pilsētā ieradīsies federāļi, pārņems viņa darbu, šķībi raudzīsies viņā ar savām lielpilsētnieku acīm un uzskatīs viņu par neaptēstu lauķi, kurš pat aizmigušu dzērāju nespēj kamerā ieslēgt.
– Es atcerējos Frānsiju un sāku bažīties, – Takers turpināja.
– Labi, es apvaicāšos cilvēkiem. – Bērks piecēlās, vēlēdamies izdarīt to ātri. – Kā jau tu teici, viņa droši vien ir pie kādas draudzenes un nolēmusi tur palikt, lai pamudinātu tevi izteikt bildinājumu.
– Nuja. – Atvieglots par to, ka savu smagumu uzkrāvis Bērka pleciem, Takers piecēlās un kliboja uz durvju pusi. – Paziņo man rezultātus.
– Noteikti. Tas būs pirmais darbs. – Bērks izgāja ārā kopā ar Takeru un veltīja savai pilsētai ilgu, pētošu skatienu. Te viņš bija dzimis un uzaudzis, te viņa bērni skraidīja pa ielām un sieva gāja iepirkties. Te viņš varēja sveicināt ikvienu – ikviens viņu pazina un atzina.
– Pavei tik! – Takers īsi nopūtās un noraudzījās, kā Kerolaina Veiverlija izkāpj no sava BMW un dodas uz Lāšona veikala pusi. – Kā vēsa ūdens malks. Vīrieti pārņem slāpes, jau lūkojoties vien uz viņu.
– Īditas Maknēras radiniece?
– Jā. Iepriekšējā dienā es saskrējos ar viņu. Runā kā tāda hercogiene, un viņai ir vislielākās zaļās acis, kādas vien tu būsi redzējis.
Pamanījis raksturīgās pazīmes, Bērks iesmējās. – Tev, dēliņ, nepatikšanu jau tāpat pietiek.
– Tā ir vājība. – Mazliet pieklibodams, Takers gāja uz automašīnu, bet tad pādomāja un devās pāri ielai. – Man ienāca prātā, ka jāaiziet un jānopērk kāda paciņa cigarešu.
Bērka smaids pazuda, kad viņš pagriezās pret īres namu. Arī viņš atcerējās Frānsiju. Skaidrs, ka Eda Lū būtu palikusi tuvumā, lai turpinātu izdarīt spiedienu uz Takeru un panāktu bildinājumu. No apziņas, ka viņa tā nav darījusi, Bērkam mutē parādījās sāja garša.
”Es esmu iekārtojusies pavisam labi,” Kerolaina domāja, soļodama pāri saules izdedzinātam zālājam uz koku pusi. Pēcpusdienā Lāšona veikalā sastaptās sievietes bija izrādījušas lielāku interesi par viņu, nekā viņa pieradusi, taču viņas izturējās arī silti un draudzīgi. Bija patīkami apzināties, ka tad, ja kļūst vientuļi, viņa var aizbraukt uz pilsētu un baudīt citu cilvēku sabiedrību.
Viņai iepatikās Sūzija Trūsdeila, kura bija iegriezusies veikalā nopirkt apsveikuma kartīti savai Načezā dzīvojošajai māsai dzimšanas dienā un uzkavējās divdesmit minūtes.
Protams, bija ienācis arī tas Longstrīts. Viņš flirtēja ar sievietēm un apbūra visas ar savu dienvidnieka šarmu. Tumšās brilles uz acīm nespēja noslēpt nesena kautiņa liecības. Vaicātam par to, viņam tika dāvāta visu veikalā esošo sieviešu līdzjūtība.
”Tādiem tipiem tas vienmēr izdodas,” Kerolaina sprieda. ”Ja Luisam gadījās ieaudzis nags, sievietes bija gatavas ziedot savas asinis viņa labā. Paldies Dievam, ka es sarāvu attiecības ar Luisu, ka man vispār nav nekādu attiecību ar vīriešiem un ar visu to, kas ar viņiem saistās. Man nožēlojami viegli izdevās atvairīt Takera gludās laipnības.”
Viņa mazliet pasmaidīja, kad atcerējās, ka Takers pie viņas vērsās ar uzrunu ”mis Kerolaina”. Viņa bija visai pārliecināta, ka aiz tumšajiem stikliem viņa acis tobrīd bija smējušās.
Kerolaina ienira zem sūnām, kas nokarājās no koku zariem. Viņai bija žēl Takera roku, kas likās patiešām skaistas – ar gariem pirkstiem un platām plaukstām. Un savainotajiem pirkstu kauliņiem bija nobrāzta āda. Bija skumji uz to skatīties. Kerolaina nikni aizgainīja šo līdzjūtību. Mirklī, kad viņš izkliboja no veikala, sievietes kā bites sāka zumēt par viņu un kādu Edu Lū.
Dziļi ieelpojusi tveices un dzīvīgā zaļuma smaržu, Kerolaina pie sevis pasmaidīja.
Izskatījās, ka glumais misters Longstrīts iekļuvis nepatikšanās. Viņa draudzene bija stāvoklī un kliegšus pieprasīja precības. Un, spriežot pēc vietējām tenkām, viņas tēvs bija no tiem, kas ir vairāk nekā gatavi pielādēt ieroci acumirklī.
Tuvumā jautās ūdens. Kerolaina ar pirkstu noglāstīja kādu koka zaru. ”Ak kungs, cik gan tālu tagad atradās Filadelfija! Kā gan es varēju zināt, ka klausīšanās mēļošanā par vietējā brunču mednieka gaitām izrādīsies tik nomierinoša un izklaidējoša?”
Pusstundu ilgā uzkavēšanās pilsētā Kerolainai bija ļoti patikusi. Sievietes runāja par bērniem, ēdienu receptēm, vīriešiem un seksu. Viņa mazliet iesmējās. Ziemeļos vai dienvidos sievietes, kopā sanākušas, runāja galvenokārt par seksu. Taču Inosensā viņas bija ļoti atklātas un brīvi apsprieda, kurš ar ko pārgulējis, bet kurš ne.
”Laikam jau vainojama tveice,” Kerolaina nosprieda un apsēdās uz nogāztā koka, lai paklausītos tuvējā vakara skaņās.
Viņa priecājās, ka ieradusies Inosensā. Ar katru aizejošo dienu viņa jutās veselāka. Rimtums, nežēlīgā saule, kas izsvilina visu enerģiju no cilvēka, ūdens nesamākslotais skaistums, ko apēno sūnām apauguši koki… Kerolaina bija pat sākusi pierast pie nakts trokšņiem un dziļi melnās lauku apvidus tumsas.
Iepriekšējā naktī viņa bija nogulējusi astoņas stundas no vietas. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā. Un pamodusies bez ierasti mokošajām galvassāpēm. Tas patiešām palīdzēja. Vienatne, mazpilsētas rāmais dzīves ritms un laucinieciskie rituāli.
Saknes, kuras viņai nekad agrāk nebija ļauts laist zemē un kuru eksistenci māte nikni noliedza, bija sākušas stiepties dziļumā. Nekas un neviens tās vairs no turienes neizraus.
”Es pat varētu iemēģināt roku makšķerēšanā.” Šī doma sasmīdināja, un Kerolaina ieprātojās par to, vai viņai vēl joprojām garšotu sams. Viņa sagrozījās un pacēla oli, ko iemeta ūdenī. Tas tik jauki noplunkšķēja, ka viņa ķērās pie nākamā un vēl nākamā, vērodama, kā veidojas apļi uz ūdens. Krastā viņa pamanīja plakanu akmeni un piecēlās, lai to paceltu. Būtu jautri to aizmest, lai tas palēkdamies virzītos uz priekšu pa ūdeni. Arī tie bija seni, pusaizmirsti notikumi. Vectēvs bija te stāvējis, tieši tajā vietā, un mēģinājis viņai iemācīt, kā panākt, lai akmens it kā aizslīd pāri ūdens virsmai.
Atmiņu sildīta, Kerolaina noliecās un satvēra akmeni. Savādi, bet viņai bija tāda sajūta, ka tiek vērota. Cieši pētīta. Pār muguru pārskrēja pirmās baiļu trīsas, un ar acs kaktiņu viņa pamanīja kaut ko baltu.
Kerolaina pagriezās un sastinga. Pat kliedziens kaklā sasala stindzinošā ledū.
Jā, viņu patiešām kāds vēroja. Tikai šā vērotāja acis vairs neko neredzēja. Bija tikai seja, kas spīdēja ārā no tumšā ūdens. Sejai apkārt bija biedējoši savijies blondu matu klājiens, kas aizķēries veca koka saknēs.
Aizrāvās elpa, pār lūpām plūda vien vārgi, baiļpilni šņuksti, kamēr Kerolaina nedrošā gaitā kāpās atpakaļ. Taču viņa nespēja novērst acis no tās sejas, nespēja neskatīties uz to, kā ūdens ieskauj zodu, kā saules stari duras tukšajās, mirušajās acīs.
Viņa aizklāja seju ar rokām, aizgainot šo ainu, un tikai tad izlauzās kliedziens, kurš atbalsojās purvājā un tumšajā ūdenī, izbiedēdama putnus, kas bija sasēduši koku zaros.
CETURTA NODAĻA
Nelabums gandrīz bija pārgājis. Skāņā garša ik pa laikam vēl uzvilnīja, bet ar piespiešanos Kerolaina jau spēja iedzert mazliet remdena ūdens. Viņa iemalkoja vēl, dziļi ieelpoja un gaidīja, kad no kokiem iznāks Bērks Trūsdeils.
Viņš nemudināja Kerolainu doties viņam līdzi. Neapšaubāmi – paraudzījies viņai sejā, šerifs saprata, ka viņa nespēs pieveikt ne desmit soļu. Pat sēžot uz savas mājas lieveņa augšējā pakāpiena, kad rokas jau gandrīz vairs netrīcēja, Kerolaina īsti nebija pārliecināta, kā tikusi atpakaļ no dīķa uz mājām.