Pagalam izklaidīgi viņa pamanīja, ka ir pazaudējusi vienu kurpi. No pāra pirms dažiem mēnešiem Parīzē iegādātu zempapēžu laiviņu tumši zilā un baltā krāsā. Ar stiklainu skatienu viņa nopētīja savu kailo, dubļaino un zālēm aplipušo pēdu. Savilkusi seju koncentrētā izteiksmē, viņa noāva arī atlikušo kurpi. Nezin kāpēc likās svarīgi, lai abas kājas būtu vienādi basas – kāds taču varēja nospriest, ka viņa ir galīgi zaudējusi prātu, ja sēž uz lieveņa ar vienu apautu kāju. Kamēr dīķī peld mironis…
Kad kuņģis savilkās čokurā, draudēdams izgrūst ārā pat iedzerto ūdeni, Kerolaina iespieda galvu starp ceļgaliem. Cik ļoti viņai nepatika tāds nelabums! Viņa šo sajūtu ienīda ar kaismi, kāda iespējama vien cilvēkam, kurš tikai nesen atkopies pēc ilgas slimošanas. Tas neciešamais vārgums, drebēšana un nespēja neko kontrolēt…
Kerolaina sažņaudza pirkstus dūrēs un ar visu spēku pūlējās koncentrēties, lai tiktu projām no bīstamās robežas. ”Kādas man ir tiesības justies slimai, sabiedētai un vārgai? Es taču esmu dzīva, vai ne? Dzīva, vesela un atrodos drošībā. Bet tā nabaga sieviete…”
Viņa turēja galvu noliektu, līdz kuņģis nomierinājās un no ausīm pazuda trulā dūkoņa.
Izdzirdējusi, ka pa pievedceļu brauc automašīna, Kerolaina paslēja galvu augšup. Pielikusi vārgo roku pie pieres, viņa vēroja, kā cauri bagātīgajam zaļumam laužas noputējis universālis.
”Vajadzētu apgriezt tās vīnstīgas,” Kerolaina iedomājās. Bija labi dzirdams, kā tās skrāpējas gar automašīnu, kuras krāsa jau tāpat bija diezgan apbružāta. ”Šķūnī noteikti vajadzētu būt kādām grieznēm. Tāds darbs būtu jāpaveic no paša rīta, kamēr dienas tveice nav pieņēmusies spēkā.”
Kerolaina truli vēroja, kā universālis apstājas blakus šerifa patruļmašīnai. No kabīnes izkāpa muskuļots vīrietis ar sarkanu kaklasaiti. Viņam mugurā bija balts krekls ar īsām piedurknēm, galvā – balta cepure. Varēja manīt, ka biezos, gludos, spīdīgos matus vīrietis nokrāsojis tik melnus kā ogles. Āda zem zoda un acīm bija nokarena, itin kā reiz klājusies pāri pilnasinīgai miesai, bet smaguma iespaidā noslīgusi uz leju.
Platās, melnās bikses turējās ar koši sarkanu bikšturu palīdzību, bet kājās bija spožas, melnas saišu kurpes, kādas Kerolainai parasti asociējās ar piederību militārām struktūrām. Panēsātā ādas soma norādīja uz viņa profesiju.
– Jūs noteikti esat mis Kerolaina. – Jebkurā citā laikā vai vietā šā cilvēka augstā balss būtu likusi viņai pasmaidīt. Tās dēļ viņš pārdabiski līdzinājās lietotu automašīnu tirgonim, ko tikai iepriekšējā vakarā Kerolaina bija redzējusi televīzijā. – Es esmu doktors Šeiss, – vīrietis stādījās priekšā, uzlicis vienu kāju uz kāpņu apakšējā pakāpiena. – Es rūpējos par jūsu vecvecākiem gandrīz divdesmit piecus gadus.
Kerolaina uzmanīgi pamāja ar galvu. – Kā jums klājas?
– Labāk nemaz nevar būt. – Asais ārsta skatiens pārslīdēja Kerolainas sejai un tūdaļ atpazina šoku. – Man piezvanīja Bērks. Sacīja, ka viņš dodas uz šejieni. – Šeiss izņēma baltu nēzdogu un nosusināja kaklu un seju. Lai gan spēdams kustēties arī strauji, kad tas bija nepieciešams, viņš gāja lēni un viegliem soļiem, kā īstam ārstam pieklājas, kad jātuvojas slimniekam. Tomēr tā nebija tikai profesijas diktēta īpašība. Tas bija arī veids, kā viņš vislabprātāk strādāja. – Karsts kā peklē šodien, vai ne?
– Jā.
– Kāpēc gan mēs nevarētu ieiet mājā, kur noteikti ir vēsāks?
– Nē, es domāju… – Viņa bezpalīdzīgi paraudzījās uz sargājošo koku rindu. – Man vajadzētu pagaidīt. Šerifs iegāja tur, lai paskatītos… Es metu akmeņus ūdenī. Es varēju redzēt tikai viņas seju…
Ārsts apsēdās blakus Kerolainai un saņēma viņas roku savējā. Arī pēc četrdesmit darba gadiem medicīnā viņa pirksti joprojām bija veikli. Viņš pārbaudīja Kerolainas pulsu. – Kādu seju, dārgā?
– Es nezinu. – Kad ārsts pieliecās, lai atvērtu somu, Kerolaina sastinga. Mēnešiem ilgā modro ārstu uzraudzība, viņu tievās, asās adatas… Kerolainas nervi bija kā uzvilkti. – Man neko nevajag. Un es neko negribu. – Viņa pielēca kājās. Par spīti pūliņiem apvaldīt trīsas, Kerolainas balss tomēr drebēja. – Man nekas nekaiš. Varbūt mēģināt palīdzēt viņai. Ir taču jābūt kam tādam, ko jūs varat izdarīt viņas labā.
– Visu pēc kārtas, dārgā. – Izrādot labo gribu, viņš aizvēra somu. – Kāpēc jūs nevarētu tagad apsēsties man blakus un izstāstīt visu, kas atgadījies? Lēni un mierīgi. Pēc tam mēs varēsim saprast, kas ir kas.
Kerolaina tomēr neapsēdās, bet spēja pietiekami saņemties, lai vairākas reizes dziļi ieelpotu. Viņa nevēlējās, lai starpgadījums beigtos ar nokļūšanu slimnīcā. Ne jau nu atkal. Tas nebija pieņemami. – Man ļoti žēl. Es laikam patlaban nerunāju pārāk sakarīgi.
– Tas mani nemaz nesatrauc. Vairums cilvēku savas dzīves lielāko daļu cenšas būt sakarīgi, bet pārējie vien vingrina žokļus. Izstāstiet tikai savu redzējumu.
– Es domāju, ka viņa laikam ir noslīkusi, – Kerolaina teica rāmā un piesardzības pilnā balsī. – Dīķī. Es varēju saskatīt vienīgi viņas seju… – Kerolaina apklusa un pūlējās aizgainīt šo skatu no atmiņas, kamēr viņai atkal nav sākusies histērija. – Šķiet, ka viņa ir mirusi.
Pirms vēl doktors Šeiss paguva kaut ko sacīt, no koku audzes iznāca šerifa vietnieks Kārls Džonsons un devās pāri saules izbalinātajam zālienam. Parasti spodrā uniforma bija dubļaina un samirkusi. Tomēr viņš gāja, stalti izslējies, kā pieklājas virsniekam – sešas pēdas un sešas collas garam vīrietim ar stingriem muskuļiem un mirdzošu ādu riekstu krāsā.
Tas bija cilvēks, kurš izbaudīja savu autoritāti un augsti vērtēja spēju būt vadībā un visu kontrolēt. Tobrīd viņš pūlējās saglabāt profesionāļa auru, lai gan vairāk par visu vēlējās atrast nomaļāku vietu, kur atbrīvoties no apēstās maltītes.
– Šeis.
– Kārl.
Abi vīri apmainījās ar informāciju. Doktors klusi nolamājās un atkal nosusināja seju nēzdogā.
– Mis Veiverlija, man nāksies izmantot jūsu telefonu.
– Protams. Vai jūs varat man pateikt, kas… – Jau atkal Kerolainas skatiens pievērsās kokiem, un atmiņā atausa tas, kas atradās aiz tiem. – Vai viņa ir mirusi?
Kārls svārstījās tikai vienu īsu brīdi. Viņš noņēma cepuri, atbrīvojot no tās gūsta melnas sprogas, kas apgrieztas tik īsi un kārtīgi kā tikko nopļauts mauriņš. – Jā, kundze. Šerifs runās ar jums, tiklīdz viņam tas būs iespējams. Doktor?
Noguruma mākts, ārsts pamāja ar galvu un piecēlās.
– Telefons ir priekštelpā, – Kerolaina ierunājās, sākdama iet augšup pa kāpnēm. – Šerifa vietniek…
– Džonsons, kundze. Kārls Džonsons.
– Šerifa vietniek Džonson, vai viņa noslīka?
Kārls, kurš pieturēja sieta durvis, lai ielaistu Kerolainu mājā, veltīja viņai ātru skatienu. – Nē, kundze. Viņa nenoslīka.
Bērks sēdēja uz nogāztā koka, pagriezis muguru līķim. Blakus atradās Polaroid fotokamera. Viņam bija nepieciešams kāds mirklis vienatnē, lai pēc tam atkal atgrieztos savā likumsarga lomā. Mirklis, lai sakopotu domas. Mirklis, lai ļautu kuņģim kaut mazliet nomierināties.
Arī iepriekš viņš bija redzējis nāvi – jau bērnībā, kopā ar tēvu dodoties medībās, bija uzzinājis, kāda tā izskatās un kāda ir tās smarža. Iesākumā viņi bija medījuši prieka pēc. Vēlāk, kad sākās neražas gadi un investīcijas apsīka, nācās nošaut dzīvniekus, lai uz galda būtu maltīte.