Viņš bija redzējis arī citādu nāvi. Tēvs izdarīja pašnāvību, kad tika zaudēta viņu ferma. Visticamāk, šī nelaime bija atvedusi Bērku pie tās, ar ko viņš sastapās tagad. Arī bez fermas palikušam, viņam vajadzēja uzturēt sievu un divus mazus bērnus, tāpēc viņš pieteicās darbā par pilsētas šerifa vietnieku un vēlāk jau kļuva par šerifu. Bagāta vīra dēls, kuram bija riebusies tēva nāves bezjēdzība un šīs zemes nežēlība, kas bija kļuvusi par tās iemeslu… Viņš bija izvēlējies izmantot savu talantu, lai nodrošinātu likumību un kārtību.
Taču pat tas, ka viņš redzējis savu tēvu pakārušos pie šķūņa griestiem, dzirdējis virves čīkstošo rīvēšanos gar sijas baļķi… pat tas nebija viņu sagatavojis tam, ko nācās skatīt Maknēru dīķī.
Pārāk skaidri vēl viņa acu priekšā stāvēja aina, kurā viņi ar pūlēm izvelk mirušās augumu no ūdens un izceļ krastā.
”Savādi, bet man nekad nebija patikusi Eda Lū,” viņš domāja, nervozi smēķēdams. ”Šai sievietē jautās kaut kas rupjš, un viņas skatienā vīdēja viltība, kas aizgainīja jebkādu līdzjūtību, kura varēja rasties, jo viņu bija piemeklējusi neveiksme piedzimt par Ostina Hetingera meitu.”
Bērks atcerējās kādus tāltālus Ziemassvētkus un to, kā Eda Lū izskatījās toreiz, kad viņi ar Sūziju sastapa meiteni pilsētā. Tolaik viņai nevarēja būt vairāk par desmit gadiem, peļu pelēkie mati slīga pāri mugurai, ielāpiem klātā kleitiņas mala sānos bija pārāk savilkusies uz augšu, bet priekšpusē nokarājās. Viņa bija piespiedusi degunu pie Lāšona veikala skatloga, un acis bija ilgpilni piekaltas lellei ar zilu pelerīni uz pleciem un mirdzošu akmentiņu tiāru matos.
Tolaik viņa bija tikai maza meitene, kurai ļoti gribējās, lai Ziemassvētku vecītis patiešām eksistētu. Bet viņa jau skaidri zināja, ka patiesība ir citāda.
Saklausījis krūmos čaboņu, Bērks pagrieza galvu. – Doktor. – To sacīdams, viņš izpūta prāvu dūmu strūklu. – Jēziņ.
Šeiss uzlika smagu roku Bērkam uz pleca, mazliet paspieda un tad devās pie mirušās. Viņam nāve nebija svešiniece. Un viņš jau sen bija sapratis, ka nāve izvēlas ne tikai vecīšus. Viņš spēja samierināties, ja nāve aizrāva līdzi jaunus cilvēkus, kas bijuši smagi slimi vai cietuši nelaimes gadījumā. Taču šāda cilvēciskas būtnes kropļošana, šāda mežonīga postīšana – tā nekādi nebija pieņemama.
Viņš uzmanīgi pacēla vienu ļengano roku un apskatīja jēlo delnas locītavu. Tādas pašas sāpju zīmes bija redzamas arī pie mirušās potītēm. Šis skats viņam sagādāja pat vēl skaudrākas izjūtas nekā raudzīšanās uz nežēlīgajām grieztajām brūcēm mirušās sievietes augumā. Šie sapluinītās ādas riņķi liecināja par bezcerību.
– Eda Lū bija viena no pirmajiem bērniem, kurus es pieņēmu dzemdībās pēc atgriešanās Inosensā. – Dziļi nopūties, viņš izdarīja to, kas Bērkam pirmīt nebija pa spēkam. Viņš pieliecās un aizspieda Edai Lū acis. – Bērnu guldīšana zemes klēpī vecākiem ir smags pārbaudījums. Dieva vārdā… Tas ir smagi arī ārstiem.
– Tas nelietis viņu ir pamatīgi apstrādājis, – Bērks ar grūtībām izdabūja vārdus pār lūpām. – Tāpat kā abas pārējās. – Viņš norija rūgtu dusmu kamolu un paņēma fotokameru. Būs nepieciešams lielāks daudzums fotogrāfiju, turklāt viņam vajadzēja ar kaut ko nodarboties līdz koronera ierašanās brīdim. – Viņa ir bijusi piesieta pie tā koka. Uz tā ir sakaltušas asinis. Un uz viņas muguras var redzēt noberzumus, kas radušies, ādai rīvējoties pret koka mizu. Ir izmantota veļas aukla. Tās daļas joprojām vēl ir tur. – Viņš atkal nolaida fotokameru, un acīs dega niknas liesmas. – Ko, pie velna, viņa te vispār darīja? Viņas mašīna ir pilsētā.
– To es tev, Bērk, nevaru pateikt. Es vispār neko daudz nevaru tev pateikt. Viņai no mugurpuses ir iesists pa galvu. – Šeisa roku pieskārieni bija tik maigi, it kā paciente būtu dzīva un varētu tos sajust. – Varbūt viņš sievieti šurp atvedis. Varbūt viņa ieradusies te pati pēc savas gribas un kaut kā sadusmojusi to nelieti.
Pūlēdamies tikt galā ar saspringtajiem nerviem, Bērks pamāja ar galvu. Tieši tāpat kā visi pilsētā, arī viņš zināja, kuru personu Eda Lū bija sadusmojusi.
Kerolaina staigāja pa lieveni. Ja vien pietiktu drosmes, viņa dotos uz purvāju un pieprasītu informāciju. Viņa vairs īsti nezināja, cik ilgi spēs izturēt gaidīšanu, bet arī saprata, ka nespēs aiziet tālāk par koku audzes malu, jo aiz tās…
Pa pievedceļu lēni tuvojās tumšs sedans, kam sekoja balts mikroautobuss. ”Koroners,” Kerolaina sprieda. Kad no braucamā izkāpa vīri ar nestuvēm un melnu bieza materiāla maisu, viņa aizgriezās. ”Tas maiss, garais, melnais maiss… Tas nemaz tik ļoti neatšķiras no tāda, kurā cilvēki saliek nevajadzīgās mantas.” Šis melnais maiss Kerolainai ļoti uzskatāmi atgādināja, ka dīķī atrastais vairs nav dzīvs cilvēks, ka tā ir nevis sieviete, bet gan mirstīgās atliekas, kuras nejutīsies aizskartas un necietīs, ja tās gluži vienkārši ievietos plastikāta maisā un aizgādās projām.
Ciešanas bija dzīvo daļa, un Kerolaina prātoja par to, kas gan apraudās šo sievieti un sērojot mocīsies, mēģinot atbildēt uz neatbildamiem jautājumiem.
Viņas sirds sažņaudzās sāpīgās alkās pēc mūzikas. Viņa vēlējās radīt tik brīnišķīgu mūziku, lai tā ar savas kaisles spēku aiznestu līdzi visu pārējo. Un viņa joprojām to spēja. Paldies Dievam, viņa joprojām to spēja. Tas bija glābiņš. Patvērums, kad nebija vairs, kur slēpties.
Atspiedusie pret balsta stabu, Kerolaina gremdējās mūzikā, spēlējot to savā prātā, piepildot apziņu ar tik bagātīgu melodiju, ka pat nedzirdēja piebraucam vēl vienu automašīnu.
– Sveiki visapkārt! – Džosija uzsauca un aizcirta savas automašīnas durvis. Ēzdama vēl palikušo ķiršu sulas saldējumu, viņa tuvojās mājas lievenim. – Sveicināti! – viņa atkal teica un veltīja draudzīgu, tomēr arī ziņkārīgu smaidu Kerolainai, kura tobrīd pacēla galvu. – Te nu gan valda kņada. – Viņa kāru mēli nolaizīja saldējuma kociņu. – Es braucu uz mājām un pamanīju, ka visas tās mašīnas iegriežas šajā ceļā, un nolēmu apskatīties, kas īsti te notiek.
Kerolaina veltīja viņai tukšu skatienu. Bija tik savādi, gandrīz neķītri vērot kādu tik dzīvespriecīgu un sparīgu, kad nāve vēl kavējās tepat tuvumā. – Atvainojiet, kā, lūdzu?
– Nav nepieciešams atvainoties, mīļā. – Turpinādama smaidīt, Džosija kāpa augšup pa lieveņa kāpnēm. – Es vienkārši esmu ziņkārīga. Tas arī viss. Nespēju izturēt, ka tuvumā kaut kas notiek, bet man par to nav ne jausmas. Džosija Longstrīta. – Viņa pastiepa sveicienam plaukstu. Pirksti joprojām bija mazliet lipīgi no izkusušā saldējuma.
– Kerolaina. Kerolaina Veiverlija. – Sarokojusies ar viešņu, viņa atskārta, cik dziļi iesakņojušās ir pieklājīgas manieres, cik dabiskas un absurdi automātiskas.
– Vai te kaut kas atgadījies? – Džosija nolika saldējuma kociņu uz lieveņa margām. – Es redzēju Bērka automašīnu. Brīnišķīgs cilvēks, vai ne? Vairāk nekā septiņpadsmit gados ne reizi nav krāpis savu sievu. Es nekad neesmu sastapusi nevienu, kurš laulību uztvertu tik nopietni. Bet tā nu tas ir. Un arī doktors Šeiss ir te. – Džosija paraudzījās uz automašīnām pilno pievedceļu. – Personība. Un tie mati kurpju vaska melnumā, saveidoti uz augšu un pieķemmēti piecdesmito gadu rokenrola zvaigznes cienīgā frizūrā… Mazliet atgādina Mikipeli, vai ne?
– Jā. Atvainojos, vai tu gribētu apsēsties?
– Par mani neraizējies. – Džosija izņēma no somiņas cigareti, ko aizdedzināja ar zeltītām gāzes šķiltavām. – Tev te sabraukuši visi, bet es neredzu nevienu pašu.