– Viņi ir… – Kerolaina paraudzījās uz kokiem un smagi norija siekalas. – Tur jau nāk šerifs.
Džosija mazliet pamainīja pozīciju, nedaudz pagriezās un iztaisnoja plecus. Nekautrīgais smaids, ko viņa veltīja Bērkam, pagaisa, kad viņa ieraudzīja šerifa acis. Džosijas balss tomēr joprojām saglabāja možumu. – Ei, Bērk, es esmu greizsirdīga! Pie mums Svītvoterā tu tikpat kā nekad nerādies, bet, paskat, te tu esi klāt.
– Darba pienākumi, Džosij.
– Nu, nu.
– Mis Veiverlij, man ar jums jārunā. Vai varam ieiet iekšā?
– Protams.
Kad viņš devās uz priekšu, Džosija satvēra viņa roku. Ķircinošā izteiksme bija pazudusi no viņas sejas. – Bērk?
– Pašlaik es nevaru ar tevi runāt. – Bērks apzinājās, ka vajadzētu likt Džosijai doties projām, taču iedomājās, ka vēlāk, kad viņš būs beidzis sarunu ar Kerolainu, viņai varētu būt nepieciešama kādas sievietes klātbūtne. – Vai tu vari pagaidīt? Varbūt pat palikt kādu brīdi kopā ar Kerolainu?
Džosijas roka nodrebēja. – Cik ļauni viss ir?
– Tik ļauni, cik vien var būt. Varbūt aizej uz virtuvi un pagatavo mums kaut ko vēsu. Es būšu pateicīgs, ja tu tur paliksi līdz brīdim, kad tevi pasaukšu.
Kerolaina apsēdināja Bērku priekšējā viesistabā uz svītrota dīvāna. Priecīgi tikšķēja mazais pulkstenis ar dzeguzi. Kerolaina sajuta gaisā aromātu no mēbeļu pulēšanas līdzekļa, ar kuru no rīta bija spodrinājusi kafijas gadiņu. Jautās arī viņas sviedru smārds.
– Mis Veiverlija, man patiešām ir ļoti žēl, ka jāiztaujā jūs tieši tagad, kad noteikti esat ļoti satraukta. Tomēr būs labāk, ja visu paveiksim ātri.
– Es saprotu. – ”Kā gan es to varētu saprast?” viņa izmisīgi nodomāja. ”Nekad iepriekš taču es vēl nebiju atradusi mirušu cilvēku.” – Vai jūs zināt… Vai jūs zināt, kas viņa ir?
– Jā, kundze.
– Jūsu vietnieks… Džonsons? – Kerolainas plauksta bija piespiesta kaklam, un viņa to berzēja, kā vēlēdamās palīdzēt vārdiem izkļūt brīvībā. – Viņš teica, ka tā sieviete nav noslīkusi.
– Taisnība, kundze. – Bērks no kabatas izņēma piezīmju grāmatiņu un pildspalvu. – Diemžēl ir jāpavēsta, ka viņa nonāvēta.
Kerolaina tikai pamāja ar galvu. Viņa nejutās satriekta. Daļēji viņa jau bija to zinājusi brīdī, kad ieskatījās platajās, nedzīvajās acīs. – Kas man tagad jādara?
– Izstāstiet man visu, ko redzējāt un ko dzirdējāt pēdējo četrdesmit astoņu stundu laikā.
– Bet nekā stāstāma jau nav, patiešām. Es tikko esmu ieradusies un mēģināju iekārtoties, salikt visu pa vietām…
– Saprotu. – Viņš pastūma cepuri augstāk un ar apakšdelmu noslaucīja sviedrus no pieres. – Pamēģiniet atsaukt atmiņā nakti. Varbūt jūs dzirdējāt, ka jūsu pievedceļā iegriežas kāda mašīna? Vai dzirdējāt kaut ko tādu, kas jums likās neierasts?
– Nē… Tā kā esmu pieradusi pie pilsētas trokšņiem, tad šeit man visas skaņas pagaidām liekas svešādas. – Kerolainas drebošā roka pārslīdēja matiem. Viņa sacīja sev, ka nu jau drīz viss atkal būs labi, jo viņi ir nonākuši līdz jautājumu un atbilžu daļai, likuma un kārtības sargāšanas mehānismi ir iedarbināti. – Klusums izklausās ļoti skaļš, ja saprotat, ko es vēlējos pateikt. Putni un kukaiņi. Pūces… – Kerolaina apklusa, un piepeši vēl pēdējās sārtuma paliekas pagaisa no viņas sejas. – Iepriekšējā naktī… pirmajā, ko pavadīju šeit… Mans Dievs…
– Nesteidzieties, kundze.
– Man likās, ka dzirdu sievietes kliedzienu. Tas mani pamodināja. Es nobijos. Un tad es atcerējos, kur atrodos. Atcerējos par pūcēm. Par spalgi klaigājošajām pūcēm. – Viņa aizvēra acis, vainas apziņas pārņemta. – Es atgriezos gultā. Tā varēja būt viņa, kas sauca pēc palīdzības. Bet es vienkārši aizgāju atkal gulēt…
– Vai arī tā patiešām bija pūce. Ja arī kliedza tā sieviete, mis Veiverlija, jūs viņai nekādi nevarējāt palīdzēt. Vai pateiksiet, cik bija pulkstenis, kad jūs pamodināja šis kliedziens?
– Nē. Piedodiet. Man nav ne jausmas. Es nepaskatījos pulkstenī.
– Vai jūs uz to vietu ejat bieži?
– Kādas pāris reizes esmu turp aizgājusi. Reiz, kad biju atbraukusi ciemos, vectēvs veda mani tur makšķerēt.
– Es arī tur esmu noķēris vienu otru lielisku samu, – Bērks ikdienišķi piebilda. – Vai jūs smēķējat?
– Nē. – Kerolaina atcerējās par pieklājību un raudzījās pēc pelnutrauka. – Lūdzu, smēķējiet!
Viņš paņēma cigareti, taču domāja par to izsmēķi, ko bija atradis pie nokritušā koka dīķa malā. Arī Eda Lū nesmēķēja. – Vai nemanījāt kādu te apkārt klaiņojam? Pie jums neviens nebija iegriezies?
– Kā jau sacīju, šeit es esmu pavisam neilgi. Atbraukšanas dienā es saskrējos ar kādu. Viņš teica, ka mana vecmāmiņa esot ļāvusi viņam te nākt, lai pavērotu ūdeni.
Bērks pūlējās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi, taču sirds iepukstējās straujāk. – Vai zināt, kurš tas bija?
– Longstrīts. Takers Longstrīts.
Takers atkal zvilnēja šūpuļtīklā, pie uztūkušās acs piespiedis vēsu alus pudeli. Viņš bija saīdzis. Nu jau augums vairs nelikās kā zirgu bara samīdīts. Šķita, ka pirms tam viņš vēl krietnu gabalu vilkts pa zemi. Viņš rūgti nožēloja savu lēmumu stāties pretī Ostinam. Daudz labāks risinājums būtu bijis aizbraukšana uz Grīnvilu vai pat Viksbērgu, lai dažas dieniņas tur nogaidītu. ”Kurš, pie velna, ir sacījis, ka lepnums un godīgums ir tā vērti, lai to dēļ dabūtu ar dūri pa aci?”
Un vēl ļaunāk bija tas, ka Eda Lū kaut kur droši vien smīnēja par visu jezgu, ko pati sacēlusi. Jo vairāk Takers par to domāja, jo pārliecinātāks jutās, ka Ostins viņu iekaustījis bez īsti pamatota iemesla. Eda Lū negrasījās veikt abortu. Takers nedomāja, ka viņa atteikusies no šāda risinājuma kādu morālu vai materiālu apsvērumu dēļ. Nebūdama stāvoklī, viņa nekādi nevarētu ietekmēt Takeru un piespiest viņu apprecēties.
”Viņa vēlējās saistības, kas ilgtu visu mūžu…” Takers nodomāja un jutās gaužām nožēlojami. ”Nevienas saites nav tik ciešas kā ģimenes saites,” viņš sprieda. ”Un manas asinis ir sajaukušās ar Edas Lū asinīm bērnā, ko viņa ir ieņēmusi. Viss labais un sliktais mūsos būs sajaucies kopā, atstājot Dieva, likteņa vai vienkārši laika rokās to, kad taptu zināms, kuras īpašības izrādījušās ilgtspējīgākas.”
Takers iedzēra garu malku un pēc tam atkal piespieda pudeli pie acs. Nebija nekādas jēgas prātot par to, kam nav lemts notikt vēl mēnešiem ilgi. Gudrāk bija apcerēt visvareno tagadni.
Sāpēja visas malas. Ja vien nejustos tik sasodīti muļķīgi, viņš piezvanītu doktoram Šeisam.
Sevi iemidzinot, viņš pārslēdzās uz patīkamākām domām. Kerolaina Veiverlija. Viņa bija tik skaista un pievilcīga kā vēss, brīnumains deserts karstā laikā. Tāds, kas dod veldzi, bet vienlaikus liek alkt vairāk. Takers pasmaidīja, atcerēdamies to augstprātīgo skatienu, kuru Kerolaina pēcpusdienā bija viņam veltījusi Lāšona veikalā. Karalienes skatiens, kas veltīts neaptēstam lauķim.
Šis skatiens uzjundīja Takerā vēlēšanos apskaut Kerolainu jau turpat uz vietas.
Patiesībā viņam nebija nekādu tamlīdzīgu plānu. Viņš uz laiku bija nolēmis turēties tālāk no sievietēm. Un ne jau tikai tālab, ka sāpēja visas auguma maliņas. Arī tāpēc, ka veiksme vairs īsti nestāvēja viņam blakus. Un tomēr domas par Kerolainu bija patīkamas. Takeru valdzināja viņas balss – maiga un mazliet dūmakaina, ļoti atšķirīga no viņas saltās sejas izteiksmes, kas tā vien sauca: ”Nepieskaries man!”
Viņš prātoja, ko gan vajadzētu izdarīt, lai tiktu pie atļaujas viņai pieskarties, un aizsnaudās ar smaidu sejā.
– Takij.