Viņš kaut ko nomurmināja un centās aizgainīt roku, kas purināja viņa plecu. Piepešā kustība atmodināja spējas sāpes. Viņš izgrūda lāstu un atvēra acis.
– Jēziņ! Vai patiešām cilvēks nedrīkst baudīt ne mirkli miera? – Viņš, plakstus mirkšķinādams, skatījās uz Bērku. Ēnas jau bija izstiepušās garākas, un Takera pirmā doma bija par to, ka Dela vēl nav viņu saukusi vakariņās. Otra doma, pagriežoties un pieceļoties sēdus, bija par to, ka tas pat ir labi, jo nežēlīgi sāp vēders. – Vai atceries, kā brāļi Boniji uzbruka mums Spūkholovā?
Bērks bija sabāzis rokas kabatās. – Jā.
– Tolaik mēs bijām daudz jaunāki. – Takers pakustināja uztūkušās pirkstu locītavas. – Nespēju atcerēties, ka tolaik atkopšanās no sāpēm būtu tikpat mokoša. Kāpēc gan tu nevarētu ieiet mājā un sadabūt mums abiem pa alum?
– Es esmu ieradies darba darīšanās, Taker. Man ar tevi jārunā.
– Sarunas vedas labāk, ja pie rokas ir alus. – Kad Takers ieskatījās Bērkam sejā, smaids pagaisa. – Kas ir?
– Kaut kas slikts. Kaut kas ļoti, ļoti slikts.
Takers uzreiz visu saprata. – Runa ir par Edu Lū, vai ne? – Pirms vēl Bērks paguva kaut ko atbildēt, Takers bija piecēlies un lieliem soļiem staigāja apkārt, pirkstus matos iegrūdis. – Jēziņ. Dievs žēlīgais…
– Takij…
– Ļauj man mirkli attapties. Nolādēts… – Nelabuma un dusmu mākts, Takers trieca dūri pret koku. – Vai esi pārliecināts?
– Pilnīgi. Viss tāpat kā Arnetes un Frānsijas gadījumā.
– Augstais Dievs! – Takers piespieda pieri raupjajai koka mizai un pūlējās aizgainīt prom iztēlē uzradušos ainu. ”Es nemīlēju Edu Lū, man viņa vairs nemaz nepatika, tomēr es viņai pieskāros, izgaršoju viņu, ieguvu…” Takeru pārņēma gruzdošas sēras ne vien par Edu Lū, bet arī par bērnu, kuru viņš pat nebija vēlējies.
– Tev jāapsēžas.
– Nē. – Takers aizgriezās no koka. Viņa sejas izteiksme bija mainījusies, parādījās tas smagais, draudīgais skatiens, kādu tikai dažiem bija ļauts ieraudzīt. – Kur jūs viņu atradāt?
– Maknēru dīķī. Tikai pirms pāris stundām.
– Mazāk nekā jūdzes attālumā no šejienes. – Viņš iedomājās par savu māsu, par Delu, par drošības gādāšanu. Un tad viņš iedomājās arī par Kerolainu. – Viņa… Kerolaina… Viņai nevajadzētu palikt tur vienai pašai.
– Patlaban pie viņas ir Džosija. Un Kārls. – Bērks ar delnu paberzēja seju. – Džosija pierunāja Kerolainu iedzert mazliet mis Īditas ābolu brendija. Tieši Kerolaina atrada līķi.
– Ārprāts. – Takers atkal apsēdās šūpuļtīklā un saņēma seju rokās. – Pie joda, ko mēs tagad iesāksim, Bērk? Kas, ellē, te vispār notiek, ko?
– Man jāuzdod daži jautājumi, Takij. Un vispirms es pateikšu, ka biju pie Ostina. Man vajadzēja viņam to pateikt. – Viņš paņēma cigareti. – Tev jāpiesargās, dēliņ.
Arī Takers paņēma cigareti. – Vai tiešām viņš uzskata, ka es esmu tā nodarījis pāri Edai Lū? Dieva dēļ! – Takers aizdedzināja sērkociņu un skatījās, kā liesmiņa tuvojas viņa pirkstiem. – Vai tiešām tu tici… – Takers nometa sērkociņu zemē un pielēca kājās. – Nolādēts, Bērk! Tu taču mani pazīsti.
Bērks nožēloja, ka nav paņēmis piedāvāto alu vai jebko citu, kas noskalotu pretīgo garšu mutē. Takers bija viņa draugs, gandrīz kā paša brālis. Un nu viņš kļuvis par galveno aizdomās turamo. – Tas, ka es tevi pazīstu, nekādi nav saistīts ar šo lietu.
Piepeši Takers sajuta spēcīgu panikas sitienu pakrūtē. Neviena dūre tā nebūtu spējīga viņam iebelzt. – Nolādēts.
– Tas ir mans darbs, Taker. Man ir savi pienākumi. – Nelabuma nomākts, viņš paņēma piezīmju grāmatiņu. – Tikai pirms dažām dienām jums ar Edu Lū bija visai publiska saķeršanās. Apmēram kopš tā laika viņu vairs neviens nav redzējis.
Uzšķīlis vēl vienu sērkociņu, Takers aizdedzināja cigareti, ievilka un izpūta dūmu. – Un tagad tu nolasīsi manas tiesības un saslēgsi mani rokudzelžos? Vai tā?
Bērks savilka pirkstus dūrē. – Nolādēts, Taker. Es divas stundas skatījos uz to, ko kāds nodarījis Edai Lū. Nav īstais laiks man kaut ko pārmest.
Takers pastiepa roku ar delnu uz augšu, tomēr šajā žestā bija pārāk daudz sarkasma, lai to uztvertu par mierizlīguma zīmi. – Nu taču, Bērk. Uz priekšu! Dari savu sasodīto darbu!
– Man jāzina, vai pēc tam, kad aizgāji no kafejnīcas, tu vēl satiki Edu Lū. Vai vēlāk jūs runājāties?
– Vai tad tikai šajā pēcpusdienā es nebiju iegriezies tavā birojā un pastāstījis tev, ka ne?
– Kur tu devies pēc tam, kad izgāji no kafejnīcas?
– Es aizbraucu… – Viņš apklusa un nobālēja. – Dievs žēlīgais! Es aizbraucu uz Maknēru dīķi. – Viņš lika cigareti pie lūpām un tad apstājās. Viņa dzeltenbrūnās acis uzdzalkstīja dziestošās dienas gaismā. – Bet tu jau to zināji, vai ne?
– Jā. Taču labi, ka tu pats man to pasacīji.
– Ej ellē!
– Tagad paklausies. – Bērks satvēra Takeru aiz krekla krūtežas. – Man nepatīk tas, ko man nākas darīt. Taču tas ir nieks, vistīrākais nieks salīdzinājumā ar to, ko pasāks FIB, kad ieradīsies. Mums te ir trīs sagraizītas sievietes, kas uzšķērstas gluži kā tādi no ūdens izvilkti sami. Eda Lū tev publiski draudēja un tikai divas dienas pēc tam tika atrasta mirusi. Man ir liecinieks, kurš tevi redzējis nozieguma vietā tajā dienā, varbūt tikai dažas stundas pirms slepkavības.
Baiļu asā, dzelošā mēle nolaizīja Takera kuņģi. – Tu labi zini, ka pie Maknēru dīķa es esmu bijis tūkstošiem reižu. Un arī tu esi tur bijis. – Viņš atgrūda Bērka rokas. – Un tas, ka es biju pārskaities uz Edu Lū, nepadara mani par slepkavu. Kā tad Arnete un Frānsija?
Bērka sejā iegūla savāda izteiksme. – Tu reiz biji tuvās attiecībās ar viņām. Ar visām trijām.
Nu jau tās vairs nebija dusmas, tas bija tikai visaptverošs satricinājums. – Jēzus, Bērk! – Takeram nācās apsēsties. Viņš to darīja lēnām, ļoti lēnām. – Nav iespējams, ka tu tam tici. Gluži vienkārši nav iespējams.
– Tas, kam es ticu, nekādi nav saistīts ar jautājumiem, kuri man jāuzdod. Man ir jāzina, kur tu biji aizpagājušajā naktī.
– Mēs abi spēlējām kārtis, un Takeram nācās novilkt kreklu, jo viņš zaudēja. – Pie abiem pienāca Džosija. Viņas vaigi bija bāli, taču acīs mirdzēja uguns. – Tu nopratini manu brāli, Bērk. Kāpēc? Tu mani pārsteidz. – Viņa nostājās starp abiem un uzlika roku Takeram uz pleca.
– Džosij, es pildu savu pienākumu.
– Tad arī pildi! Kāpēc gan tu nemeklē to, kurš sievietes ienīst, bet uzklūpi Takeram, kurš ir aizrautīgs viņu cienītājs?
Takers uzlika plaukstu māsas rokai. – Biju domājis, ka tu paliksi pie Kerolainas.
– Pie viņas atbrauca Sūzija un Mārvela. – Viņa paraustīja plecus. – Likās, ka tur vienuviet būs pārāk daudz sieviešu. Turklāt viņa pašlaik jau jūtas gluži normāli. Tev tagad vajadzētu steigties uz mājām, Bērk, lai tavi puikas tur visu neizārda.
Bērks izlikās nedzirdam Džosijas ierosinājumu un nemanām dusmīgās liesmiņas viņas acīs. – Tātad jūs ar Takeru spēlējāt kārtis.
– Tas šajā valstī netiek uzskatīts ne par grēku, ne noziegumu, vai ne? – Viņa izņēma Takeram no pirkstiem cigareti un ievilka dūmu. – Mēs sēdējām līdz diviem naktī. Varbūt līdz pustrijiem. Takers bija mazliet iereibis, un es laimēju trīsdesmit astoņus dolārus.
– Tas ir labi. – Bērka balsī ieskanējās patiess atvieglojums. – Man patiešām žēl, ka vajadzēja to vaicāt. Kad ieradīsies federāļi, tev nāksies runāt arī ar viņiem. Iedomājos, ka ar mani iesākt būs vieglāk.
– Tā nebija. – Takers atkal piecēlās kājās. – Ko viņi iesāks ar Edu Lū?