– Vedīs uz Palmera Bēru namu. Vismaz nakti viņu tur uzglabās; vai līdz brīdim, kad ieradīsies FIB. – Bērks ielika piezīmju grāmatiņu atpakaļ kabatā un parīvēja kurpju zoles pret zemi. – Turies tālāk no Ostina, cik vien ilgi vari.
Ar sāju smaidu sejā Takers izklaidīgi paberzēja cietušās ribas. – Tev par to nav jāraizējas.
Juzdamies savādi nožēlojams, Bērks sāka virzīties uz triju rododendru pusi. – Tad nu es tagad iešu. Izskatīsies labāk, ja tu nākamajā rītā ieradīsies pats, lai uzreiz aprunātos ar federāļiem.
– Skaidrs. – Bērks gāja projām, un Takers gari izelpoja. – Hei! – Kad Bērks pagriezās, Takers viņam dāvāja kaut ko līdzīgu smaidam. – Man joprojām vēl ir tas alus, ja vēlies.
Bērka pleci atslāba. – Es novērtēju tavu piedāvājumu, taču man jādodas uz mājām pie bērniem. Paldies.
– Laikam es neesmu vesela, Taker, – Džosija sacīja un nopūtās. – Es esmu tik nikna uz viņu, cik vien vispār iespējams būt, taču vienalga vēlos iekļūt viņam biksēs.
Īsi iesmējies, Takers piespieda vaigu māsas galvai. – Tas ir tikai reflekss, mīļā. Longstrītu reflekss. – Aplicis roku viņai ap vidukli, Takers vadīja māsu uz mājām. – Nedomā, ka es grasos apsūdzēt tevi melošanā, taču mēs jau nedēļām ilgi neesam spēlējuši kārtis.
– Vai patiešām? – Džosija ar mēli iebikstīja vaiga iekšpusei. – Jā, dienas nemanāmi saplūst cita ar citu. Vai ne? – Viņa nopētīja brāli. – Likās, ka tā būs labāk. Vienkāršāk.
– Var gadīties. – Takers uzmanīgi saņēma plaukstās Džosijas seju. Vajadzības gadījumā viņš prata cilvēka acīs saskatīt patiesību, un tagad bija nepieciešams ielūkoties acīs Džosijai.
– Tu taču nedomā, ka es viņu nogalināju?
– Mīļo stundiņ! Es kopā ar tevi esmu dzīvojusi lielāko sava mūža daļu un zinu, ka tu jūties vainīgs pat tad, ja esi uzminis kādam kukainim. Tev ir pārāk laba sirds arī tad, ja esi sadusmojies. – Viņa noskūpstīja brāli uz abiem vaigiem. – Es zinu, ka tu neesi nevienu nogalinājis. Un, ja tādējādi var visu pasteidzināt, tad nedomāju, ka celsies kāds ļaunums no apgalvojuma par to kāršu spēli. Mēs šad un tad patiešām spēlējam kārtis.
Takers svārstījās. Tas nelikās īsti pareizi. Pēc tam viņš paraustīja plecus. Pareizi vai nepareizi, tā tomēr bija vieglāk nekā atklāt patiesību, ka viņš aizmidzis, lasot Džona Kītsa dzeju.
”Ko gan puiši kafejnīcā”Ēd un pļāpā” sacītu, ja uzzinātu, ka es no laba prāta lasu dzeju? Un kurš man vispār noticētu?”
PIEKTA NODAĻA
Tik ātri kā liesmas sausos krūmājos, kā putekļi ceļmalā – tā ziņas par Edas Lū nāvi izplatījās no pilsētas laukuma uz zemnieku saimniecību, no Mārketstrītas uz Hogmoroudu, kur Hepija Fulere šo notikumu apsprieda ar savu dārgo draudzeni un bingo partneri Bērdiju Šeisu.
– Henrijs par to nerunās, – Bērdija sacīja, apvēdinādamās ar salocītu baznīcas laikrakstu. – Bērks Trūsdeils viņu paaicināja uz Maknēru īpašumu. Tas bija apmēram pulksten divos, bet viņš atgriezās tikai ap pieciem. – Laikrakstā attēlotais Jēzus ar aso skatienu šķita izplūstam, kad viņa vēdinājās ar to. – Viņš pārnāca mājās bāls un nosvīdis un pateica man, ka Eda Lū Hetingere ir mirusi, un atcēla visas šā vakara vizītes. Viņš teica, ka Eda Lū nogalināta tāpat kā Arnete un Frānsija. Vairāk viņš neteica ne vārda.
– Dievs mūs mīl. – Hepija pārlūkoja savu kārtīgo sētas puses pagalmu un priecājās par vēsmu, kas arī viņai tika no Bērdijas vēdekļa. – Par ko gan pārvēršas pasaule? Sievietes vairs nedrīkst droši staigāt pa ielām.
– Es gāju garām kafejnīcai… – Bērdija zīmīgi pamāja ar galvu. Ar laku pārmēru dāsni sapūstie mati, ko Ērlīna Renfrū ik pēc sešām nedēļām nokrāsoja pērļu blondā tonī, līdzinājās ķiverei un turējās stīvi un nekustīgi. Izņemot divas sprogas, kas abpus pierei atgādināja jautājuma zīmes. – Dzirdēju, ka Bērks izsaucis FIB un, iespējams, tiks iesaistīta arī nacionālā gvarde.
– Hmmmph… – Hepija izdvesa kaut ko līdzīgu ņurdiena un nosprauslāšanās sajaukumam. Viņai Bērdija bija ļoti mīļa, nenoliedzami mīļa, taču tas neliedza viņai saskatīt draudzenes trūkumus. Bērdijai bija nosliece uz lētticību, un šāda īpašība, pēc Hepijas domām, grēku sarakstā atradās pašā augšgalā uzreiz pēc slinkuma. – Mums te ir uzradies kāds slepkavniecisks maniaks, nevis tautas sacelšanās, Bērdij. Man nudien neliekas, ka mēs redzēsim pa Mārketstrītu maršējam kareivjus. Nu, FIB varbūt arī ieradīsies. Domāju, ka viņi iztaujās manu puiku, jo viņš februārī atrada nabaga Arneti.
Pievilcīgajā sejā iegūla pārdomu rievas. Viņa tā īsti vēl nebija piedevusi Bobijam Lī neierašanos skolā tajā dienā. Sasodīts, viņam taču atkal jau draudēja izgāšanās eksāmenos! Tomēr bija grūti neizbaudīt to prestižu, kas pienācās mammai, kuras dēls atradis pirmo līķi.
– Bobijs Lī no šīm skumjām nav atkopies vēl šodien, – Bērdija iestarpināja. – To taču var redzēt pēc viņa acīm. Pat šorīt, kad viņš piepildīja mana auto benzīnbāku pie Sanija… Es tā arī nodomāju, ka Bobijs Lī vairs nekad nebūs tāds kā agrāk.
– Viņš nedēļām ilgi naktī redzēja murgus, – Hepija noteica ar tikko manāmu lepnuma pieskaņu balsī.
– Tas taču ir tikai dabiski. Henrija sirds teju lūst. Un es tev pateikšu, Hepij, ka tomēr ir pamats satraukumam. Mīļo dieniņ, tā taču varēja būt arī mana mīļā Kerolena! Viņa gan nestaigā apkārt viena, jo viņai ir gan vīrs, gan divi bērni, par ko gādāt. Bet es raizējos. Un tava Darlīna… Viņa taču bija Edas labākā draudzene. Zini, man pat grūti par to domāt.
– Laikam jau jāpiezvana Darlīnai un jāapvaicājas, kā viņa turas. – Hepija nopūtās. Viņai kā akmens novēlās no pleciem, kad Darlīna apprecējās ar Tolbotu Junioru un iekārtojās uz dzīvi pilsētā kopā ar vīru un jaundzimušo bērnu. Tomēr viņa zināja, ka Darlīnas nevaldāmā daba nespēj rimties. – Mums, vairākām dāmām, vajadzēs sapulcēties un aiziet pie Meivisas Hetingeres līdzjūtības vizītē.
Bērdija mēģināja meklēt atrunas, taču laikrakstā redzamais Jēzus viņā vērās ar ciešu skatienu. – Tas ir kristiešu pienākums. Kā tev liekas, vai Ostins arī tur būs?
– Par Ostinu neraizējies. – Hepija izslēja zodu. – Mēs taču visas esam mātes. Un tas ir mūsu spēks.
Tajā naktī Inosensas mājās tika aizlēgtas durvis, pielādēti ieroči un miegs nenāca ne saucams.
Rītam uzaustot, daudzu cilvēku prātā pirmā doma bija par Edu Lū.
Darlīna Fulere-Tolbota bija Hepijas trešais bērns un pirmais, kas sagādāja lielu vilšanos. Viņas sirdī skumjas jaucās ar apātiju. Pusaudzes gados Darlīna bija visur sekojusi Edai Lū, izbaudīdama sajūsmu par riskantajiem gājieniem, kuros abas piedalījās: došanos uz Grīnvilu, kosmētikas zagšanu no Lāšona veikala un mācību kavēšanu kopā ar Boniju zēniem, lai nodotos seksam Spūkholovā.
Abas kopā viņas raizējās, kad aizkavējās mēnešreizes, atklāti runāja par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem un gāja uz dubultrandiņiem āra kinoseansu laikā tik daudz reižu, ka tām jau nojucis skaits. Kad Darlīna precējās ar Junioru, Eda Lū bija viņas vedējmāte. Un Darlīna pildītu to pašu lomu, kad Edai Lū galu galā būtu izdevies savalgot Takeru Longstrītu.
Bet Eda Lū bija mirusi, un Darlīnas acis no raudāšanas bija pietūkušas un gluži sarkanas. Viņai tik tikko pietika enerģijas, lai mazo Skūteru ieceltu bērnu sētiņā, izvadītu vīru pa mājas parādes durvīm, aizšļūktu līdz virtuvei un pa sētas puses durvīm ielaistu savu mīļāko Billiju Tī Boniju.
– Mana dārgā. – Billija Tī atlētiskais augums bija pavisam nosvīdis T kreklā un saplēstajos džinsos. Viņa notetovētās rokas apskāva Darlīnu. – Manu saldumiņ, tev nevajadzētu tik ļoti pārdzīvot. Man nepatīk redzēt tevi raudošu.