– Nespēju noticēt, ka viņas vairs nav, – Darlīna šņukstēja, piekļāvusies viņa plecam, un rada mierinājumu, paspiežot vīrieša pēcpusi. – Viņa bija mana dārgākā, tuvākā draudzene, Billij Tī.
– Es zinu. – Vīrieša pilnīgās, kārās lūpas pieplaka Darlīnas mutei, un viņš līdzjūtīgi ieslidināja tajā mēli. – Viņa bija lieliska meitene, un mums visiem viņas pietrūks.
– Viņa man bija gluži kā māsa. – Darlīna pavirzījās atpakaļ, lai vīrietis varētu ieslidināt rokas zem neilona naktskrekla un piekļūt tuvāk viņas krūtīm. – Daudz vairāk māsa, nekā Bella un Starita jebkad bijušas.
– Viņas vienkārši tevi apskauda, jo tu biji visskaistākā. – Viņš knaibīja Darlīnas saspringušos krūšu galus un atspieda sievieti pret virtuves leti.
– Man labāk patiktu, ja Edas Lū vietā būtu kāda no viņām. – Asaras mirdzēja Darlīnas acīs, un viņa atdarīja Billija Tī bikšu rāvējslēdzēju. – Man ir gluži vienalga, ka viņas man ir miesīgas māsas. Ar Edu Lū es allaž varēju runāt par visu, tu taču zini. Par jebko. Pat par mums. – Viņa nopūtās, kad vīrietis pabīdīja viņas naktskrekla izgriezumu zemāk, lai pakodītu viņas krūtis. – Viņa allaž par mani priecājās. Viņa gan bija mazliet greizsirdīga, kad apprecējos ar Junioru un man piedzima Skūters. Bet tas jau ir pašsaprotami, vai ne?
– Mmm…
– Man vajadzēja būt viņas vedējmātei, kad viņa precētos ar Takeru Longstrītu. – Darlīna pavilka uz leju Billija Tī bikses. – Es nespēju domāt par to, kā viņa tika nonāvēta.
– Un nedomā par to, mīļā. – Vīrieša elpa bija kļuvusi smaga un saraustīta. – Ļauj, lai Billijs Tī par to parūpējas un liek tev aizmirst par visu. – Viņš nolaida rokas un papleta viņas stilbus. – Eda Lū vēlētos, lai viss notiek šādi.
– Jā… – Darlīna nopūtās un piekļāvās vīrieša rokai. Tad, mazliet notrīsēdama, viņa atgrūda brokastu pārslu bļodiņu, lai varētu pieturēties pie letes. – Viņai manā sirdī vienmēr būs vieta. – Darlīna apvija pirkstus Billijam Tī un atvēra acis; tās mirdzēja no mīlestības. Viņš jau bija uzvilcis prezervatīvu. – Tu esi tik labs pret mani, dārgais.
Darlīna palīdzēja vīrietim iekļūt viņas klēpī. – Ar tevi tas ir daudzkārt jaukāk nekā ar Junioru. Kopš apprecējāmies, mēs vairs nekad to nedarām ārpus gultas.
Billijs Tī jutās ļoti pagodināts. Viņš pacēla uz augšu Darlīnas gurnus, atsizdams viņas galvu pret vaļējām skapīša durvīm, taču viņa to pat nepamanīja, tuvojoties kulminācijai.
Kerolaina bija pārsteigta par to, ka tik labi gulējusi. Varbūt tas bija līdzeklis, kā viņas prāts spēja izbēgt no drūmajām domām, vai arī drošības izjūta, ko radīja Sūzijas Trūsdeilas un viņas meitas klātbūtne, jo viņas atradās blakus guļamistabā. Bet varbūt Kerolaina jutās droši savu vecvecāku gultā. Lai kāds arī būtu iemesls, viņu pamodināja saules gaisma. Viņa saoda kafijas un bekona smaržu vēdījam gaisā.
Pēc iepriekšējā dienā pārdzīvotajām šausmām Kerolaina tikai uz īsu mirkli nokaunējās par to, ka gulējusi tik ilgi un viešņām nācies pašām parūpēties par brokastīm. Viņai pat radās vēlēšanās pagriezties uz otriem sāniem un atkal ļauties miegam.
Tomēr viņa izvēlējās ilgu mazgāšanos vēsā dušā, bet pēc tam saģērbās, lai dotos pie viešņām.
Kad Kerolaina nokāpa lejasstāvā, Sūzija un Mārvela jau sēdēja pie galda. Viņas klusi sarunājās, šķīvjos bija olu kultenis, bet krūzēs kūpēja kafija.
Meita un māte bija tik līdzīgas, ka Kerolainas sejā parādījās smaids. Divas pievilcīgas sievietes ar brūniem matiem un lielām zilām acīm sačukstējās gluži kā bērni uz pēdējā sola baznīcā dievkalpojuma laikā.
Abām bija glīti izliektas lūpas, kas atplauka līdzjūtīgā smaidā, kad viņas pamanīja Kerolainu.
Viņu attiecībās jautās īsta tuvība, vienkārša saprašanās un cieņa. Neko tādu Kerolaina nekad nebija izjutusi pret savu māti. Šis skats un emocijas, ko tas radīja… Kerolainu pārņēma spējš negaidītas skaudības vilnis.
– Mēs cerējām, ka tu pagulēsi vēl kādu laiciņu ilgāk. – Sūzija bija piecēlusies un ielēja kafiju vēl vienā krūzē.
– Man ir tāda sajūta, ka esmu nogulējusi vai veselu nedēļu. Paldies. – Viņa paņēma Sūzijas piedāvāto krūzi. – Tas bija patiešām laipni, ka palikāt šeit…
– Tam jau kaimiņi ir domāti. Mārvela, piepildi Kerolainas šķīvi.
– Ai, es patiešām…
– Tev ir jāēd. – Sūzija iebīdīja Kerolainu krēslā. – Pēc tāda satricinājuma ir nepieciešams uzņemt enerģiju.
– Mamma prot lieliski pagatavot olas, – Mārvela sacīja. Pasniedzot ēdienu, viņa centās neraudzīties uz Kerolainu, lai gan vēlējās pavaicāt, kur viņa tikusi pie tāda matu griezuma. Bobijs Lī no dusmām spertu vai zemes gaisā, ja viņa savus līdz pleciem garos matus apgrieztu šādi. – Cilvēks vienmēr jūtas labāk, kad ēd. Pēdējo reizi, kad es izšķīros no Bobija Lī, mēs ar mammu notiesājām milzīgu šokolādes deserta kalnu.
– Un ir grūti skumt, ja esi pilns ar šokolādi. – Sūzija pasmaidīja un sniedza Kerolainai grauzdiņu šķīvi. – Es no skapīša paņēmu burciņu tavas vecāsmātes aveņu ievārījuma. Ceru, ka neiebilsti.
– Nē. – Gluži vai apburta, Kerolaina paņēma burciņu, kurai bija uzlīmēta ar roku rakstīta etiķete. – Es nemaz nezināju, ka te atrodams kaut kas tāds.
– Ak vai, mis Īdita katru gadu tos gatavoja! Ievārījumu un želeju gatavošanā viņai nebija līdzīgu. Viņa pilsētas svētkos sešus gadus pēc kārtas ieguva balvu. – Sūzija noliecās pie apakšējā plaukta, atvēra to un norādīja uz burciņu rindu. – Tev šeit būs labs atspaids visam gadam.
– Un es pat nezināju. – Visas šīs krāsainās burciņas, visas šīs uzmanīgi piestiprinātās etiķetes, tik mīļi viss sakārtots rindās… Kerolainu pārņēma dzeloša zaudējuma izjūta un kauns. – Man nebija iespējams viņu bieži apciemot.
– Viņa ļoti lepojās ar tevi. Runāja par to, kā mazā Kerolaina brauc uz dažādām pasaules vietām, kā tu uzstājies karalisku personu un prezidentu priekšā. Viņa rādīja pastkartes, kuras tu viņai sūtīji.
– Bija viena no Parīzes. No Francijas, – iestarpināja Mārvela, – ar Eifeļa torni fonā. Mis Īdita ļāva man to izmantot referātam.
– Mārvela divus gadus mācījās franču valodu. – Sūzija veltīja meitai mīļu skatienu. Pati viņa bija spiesta aiziet no skolas tikai četrus mēnešus pirms izlaiduma, kad grūtniecība jau kļuva pamanāma, un no sirds priecājās, ka meitai ir vidusskolas diploms. Viņa ieskatījās pulkstenī. – Mīļā, vai tev nevajadzētu doties uz darbu?
– Ak Dievs! – Mārvela pielēca kājās no krēsla. – Kā skrien laiks!
– Mārvela strādā par sekretāri juridiskajā birojā Rouzdeilā. Šodien Mārvela drīkst ierasties mazliet vēlāk, ņemot vērā visus apstākļus. – Viņa noskatījās, kā meita uzklāj lūpukrāsu, lūkodamās tostera mirdzošajos sānos. – Paņem manu mašīnu, mīļā. Es piezvanīšu tētim, lai viņš atbrauc man pakaļ. – Viņa piecēlās un uzlika rokas Mārvelai uz pleciem. – Un neapstājies pat tad, ja to lūdz kāds pazīstams.
– Neesmu jau nekāda muļķe.
Sūzija saņēma pirkstos meitas zodu. – Nē, bet tu esi mana vienīgā meitene. Es gribu, lai tu man piezvani, ja paliksi vēlāk par pussešiem.
– Piezvanīšu.
– Un pasaki Bobijam Lī, ka vairs nav nekāda mašīnas likšana Dogstrītroudā. Ja jums sagribas romantiku, varat to baudīt arī mājā.
– Mammu… – Pār viņas kaklu uz augšu līdz vaigiem lēnām kāpa mulsuma tvīkums.