– Pasaki to viņam, vai arī to pateikšu es. – Sūzija noskūpstīja Mārvelas pilnīgās lūpas. – Un tagad ej.
– Jā, mamm. – Mārvela uzsmaidīja Kerolainai. – Neļaujiet, lai viņa jūs ietekmē, mis Veiverlij. Reiz sākusi, viņa vairs neatkāpsies.
– Bezkauņa, – Sūzija noteica meitai nopakaļ, kad sieta durvis jau bija aizcirtušās. – Ir grūti noticēt, bet viņa man iepatīkas aizvien vairāk un vairāk.
– Viņa ir lieliska meitene.
– Jā. Stūrgalvīga, bet zina, ko grib. Bobiju Lī Fuleru viņa iekāroja gandrīz divus gadus, un es domāju, ka tur viss būs kārtībā. – Viņa sapņaini pasmaidīja un tad paņēma atdzisušās kafijas krūzi. – Kad es biju noskatījusi Bērku, viņam vairs nebija citas iespējas. Mana meita ir tāda pati. Diemžēl allaž jāuztraucas par sajūtu, ka viņi ir jaunāki nekā mēs paši tajā vecumā. – Viņa ieskatījās Kerolainas šķīvī un sarauca pieri. – Tu necik daudz neesi apēdusi.
– Piedod. – Kerolaina ar pūlēm iedabūja mutē vēl kumosu. – Viss ir tik savādi. Es to meiteni pat nepazinu, tomēr ir baisi par viņu pat iedomāties. – Padevusies viņa atstūma šķīvi. – Sūzij, man negribējās uzdot pārāk daudz jautājumu, kamēr te bija Mārvela, bet… Vai es esmu sapratusi pareizi? Tā meitene ir jau trešā nogalinātā?
– Kopš februāra, – Sūzija sacīja un pamāja ar galvu. – Visas trīs nodurtas.
– Ak Dievs…
– Bērks neko daudz nesaka, taču es zinu, ka ir ļauni. Pavisam ļauni. Viņas ir sakropļotas. – Sūzija piecēlās un sāka vākt traukus. – Tas mani biedē gan kā māti, gan kā sievieti. Un es bažījos arī par Bērku. Viņš to visu uztver ļoti personiski, itin kā pats kaut kādā ziņā būtu vainojams. Dievam zināms, ka neviens mūsu pusē nebija gatavs kaut kam tādam, taču Bērks uzskata, ka viņam vajadzēja to apturēt.
Sūzija atcerējās, ka apmēram tāpat Bērks bija domājis par sava tēva pašnāvību – ka viņam vajadzēja atturēt tēvu no cilpas uzlikšanas kaklā.
Kerolaina piepildīja izlietni ar ziepjūdeni. – Un nav neviena aizdomās turamā?
– Ja arī ir, viņš to nesaka. Kad tas atgadījās ar Arneti, mēs spriedām, ka vainīgais ir kāds klaidonis. Zini, ja pilsētā dzīvo astoņi vai deviņi simti cilvēku, pamazām tu iepazīsti gandrīz katru. Un vienkārši nelikās iespējams, ka to varēja izdarīt kāds no mums. Kad arī Frānsija tika nogalināta gandrīz tādā pašā veidā, cilvēki kļuva mazliet uzmanīgāki un vairāk raudzījās apkārt. Un tomēr, ja reiz par to runājam, neviens no mums nevēlējās ticēt, ka slepkava varētu būt kaimiņš vai draugs. Taču tagad…
– Tagad ir jāmeklē pašu sabiedrībā.
– Un mēs meklējam. – Sūzija paņēma trauku dvieli, jo Kerolaina bija sākusi mazgāt šķīvjus. – Lai gan es vairāk sliecos domāt, ka purvā slēpjas kāds psihopāts.
Kerolaina paraudzījās pa logu turp, kur auga koki. Tie šķita pienākuši mājai daudz tuvāk, nekā bija iepriekš. – Jā, tas nudien ir mierinājums.
– Es nevēlos tevi biedēt, taču… Ja reiz tu šeit dzīvo pavisam viena, tev jābūt piesardzīgai.
– Dzirdēju, ka Takers Longstrīts un Eda Lū esot smagi saķīvējušies. – Kerolaina saknieba lūpas. – Ka viņa spiedusi Takeru precēties.
– Drīzāk jau to varēja saukt par mēģinājumu. – Sūzija nopulēja šķīvi un iesmējās. – Dieviņ, tu nepazīsti Takeru, citādi tavā sejā nebūtu šādas izteiksmes! Iedoma, ka viņš varētu kādu nogalināt – nu, tā ir vienkārši smieklīga. Pirmām kārtām tas prasītu pārāk lielu fizisku un emocionālu piepūli. Un Takeram neveicas ne vienā, ne otrā jomā.
Kerolaina atcerējās Takera sejas izteiksmi tobrīd, kad bija viņu satikusi pie dīķa. Tajā vīdēja kaut kas biedējošs. – Un tomēr…
– Manuprāt, Bērkam nāksies ar viņu runāt, – Sūzija sacīja. – Un tas būs smagi. Viņi ir kā brāļi. Mēs visi mācījāmies vienā skolā, – viņa turpināja stāstīt, slaucīdama un likdama šķīvjus kaudzē. – Takers un Dveins… tas ir Takera brālis… Bērks un es. Viņi visi bija plantāciju īpašnieku dēli, lai gan tolaik Trūsdeila plantācija jau cieta lielus zaudējumus, tālab nevarēja būt ne runas par to, ka Bērks mācītos kādā privātā iestādē. Dveins kādu laiku bija nosūtīts uz privātu internātskolu – kā jau vecākais dēls un tamlīdzīgi. Tikai viņš tur radīja vienas vienīgas nepatikšanas, tālab tika atvests atpakaļ uz mājām. Viņi sprieda, ka vajadzētu izvēlēties tādu skolu arī Takeram, bet vecais Bo ļoti pārskaitās par Dveinu, un Takers varēja palikt tepat. – Viņa smaidot pārlūkoja, vai uz glāzes nav palikuši kādi traipi. – Takijs allaž ir sacījis, ka šajā ziņā ir liels Dveina parādnieks. Domāju, ka tieši tāpēc viņš tagad pūlas brāli pieskatīt. Viņš ir labs cilvēks. Ja pazīst cilvēku tik ilgi, kā es pazīstu Takeru, tad droši var sacīt, ka viņā ir tikpat daudz apņēmības nogalināt cilvēku kā prasmes lidot. Nē, protams, viņam ir savi trūkumi, bet ar nazi mesties virsū sievietei? – Par spīti šaušalīgajam tematam, Sūzija iesmējās. – Patiesība ir tāda, ka viņš būtu pārāk aizņemts, lai iekļūtu viņai zem brunčiem, tālab neatliktu laika nekam citam.
Kerolainas lūpās ievilkās drūms smīns. – Man ir pazīstami šādi tipi.
– Vari man ticēt, mīļumiņ. Tu nekad neesi pazinusi nevienu tādu kā Takers. Ja es nebūtu laimīgi precējusies sieviete ar četriem bērniem, tad pati izmēģinātu laimi ar viņu. Takeram piemīt kaut kas īpašs. Jā, tieši tā. – Viņa uzmeta skatienu Kerolainai. – Un viņš noteikti jau ir sācis ošņāties ap tevi.
– Tad beigu beigās viņš dabūs ar zābaku pa degunu.
Sūzija īsi iesmējās. – Ceru, ka es būšu tuvumā, lai to redzētu. – Viņa nolika pēdējo šķīvi kaudzē. – Mums ar tevi ir šis tas darāms.
– Darāms?
– Es nejutīšos labi, atstājot tevi te vienu un nezinot, ka esi pasargāta. – Noslaucījusi rokas puķainā virtuves dvielī, viņa aizgāja pēc savas pītās somiņas un izņēma trīdesmit astotā kalibra revolveri. Tas izskatījās biedējoši.
– Mīļais Dievs… – Vairāk neko Kerolaina nespēja izdvest.
– Tas ir divu veidu darbības Smita un Vesona sistēmas revolveris.
– Vai pielādēts?
– Protams, ka pielādēts, mīļā. – Viņa samirkšķināja zilās acis. – Cik gan daudz labuma būtu no nepielādēta? Es trīs gadus pēc kārtas uzvarēju mērķī šaušanas sacensībās ceturtā jūlija svētkos. Bērks nespēja īsti izlemt, vai lepoties ar manu prasmi vai justies apkaunotam par to, ka es esmu viņu pārspējusi.
– Tavā rokassomā… – Kerolaina vārgi noteica. – Tu nēsāji to savā rokassomā.
– Jā, kopš februāra es to daru. Vai esi kādreiz lietojusi ieroci?
– Nē. – Kerolaina instinktīvi salika rokas aiz muguras. – Nē, – viņa atkārtoja.
– Un tu domā, ka to nevari, – Sūzija ātri sacīja. – Zini, mīļā, es tev pateikšu pavisam droši. Ja kāds apdraudēs tevi vai tavus mīļos, tu nešaubīdamās šausi. Es zinu, ka tavam vectēvam bija ieroču kolekcija. Iesim un kaut ko izraudzīsimies no tās. – Sūzija nolika savu revolveri uz galda un devās ārā no virtuves.
– Paklau… – Kerolaina steigšus metās viņai pakaļ. – Es taču nevaru izraudzīties ieroci tāpat kā jaunu kleitu.
– Tas ir tikpat interesanti. – Sūzija iegāja Kerolainas vectēva istabā un pielika pirkstu pie lūpām, pētīdama izvēles iespējas. – Mēs sāksim ar pistoli, taču drīzumā tev jāiemācās apieties arī ar bisi. Tā rada vajadzīgo iespaidu.
– Par to es nemaz nešaubos.
Sūzijas acis mirdzēja, viņa aplika roku Kerolainai ap vidukli. – Ja kāds nelūgtais te uzrodas, tu ej ārā, pie pleca piespiedusi šo bisi, notēmē nelietim apmēram uz vidu un saki, ka vispār jau neproti ar ieroci apieties un ne nieka nezini par šaušanu. Ja viņš tad nepazudīs kā sniegs maija saulē, tad būs pelnījis kādu devu skrošu.