– Tagad tu vismaz kaut kam trāpīji, – Sūzija viņai sacīja. – Tikai acis gan visu laiku jātur vaļā. – Viņa nodemonstrēja, kā tas darāms, un ātri nogāza trīs uz baļķa saliktās kārbas pēc kārtas.
– Vai es nevarētu vienkārši mest pa tām ar akmeņiem? – Kerolaina iesaucās, kad Sūzija devās pie baļķa, lai kārbas saliktu vietās.
– Vai pirmajā reizē, kad paņēmi rokās vijoli, tu jau spēlēji simfoniju?
Kerolaina nopūtās un paapļoja plecu. – Tā tu panāc, lai tavi bērni dara to, ko tu vēlies?
– Sasodīti pareizs secinājums. – Sūzija atgriezās pie Kerolainas. – Un tagad atslābinies. Nesteidzies. Kāda ir sajūta, kad ierocis iegulst tev plaukstā?
– Patiesībā tas ir pat… – Kerolaina īsi iesmējās un paraudzījās uz revolveri.
– Seksīgi, vai ne? – Sūzija papliķēja Kerolainai pa muguru. – Viss kārtībā. Tu esi kopā ar draudzeni. Tavās rokās ir vara, kontrole un atbildība. Tāpat kā seksa laikā. – Viņa pasmaidīja. – To gan es bērniem nesaku. Tagad uz priekšu! Skaties uz to kārbu, kas ir pirmā kreisajā pusē. Iztēlojies to. Vai tev ir bijušais vīrs?
– Nē, pateicos.
Sūzija noelsās. – Bijušais puisis? Tāds, kurš tevi patiesi sadusmojis.
– Luiss, – Kerolaina nošņāca caur sakostiem zobiem.
– Spānis?
– Nē. – Kerolaina joprojām bija sakodusi zobus. – Milzīga, pieglaimīga meksikāņu žurka. – Kerolaina nospieda ieroča mēlīti un no brīnumiem atvēra muti, jo kārba palēcās. – Es trāpīju!
– Tev vienkārši nepieciešams stimuls. Mēģini nākamo.
– Vai jums, dāmas, nevajadzētu nodarboties ar rokdarbiem? – Bērks uzsauca.
Sūzija nolaida revolveri un pasmaidīja. – Tev nākamā gada ceturtajā jūlijā būs vairāk konkurentu, dārgais. – Viņa nopētīja Bērku un pacēlās uz pirkstgaliem, lai vīru noskūpstītu. – Tu izskaties noguris.
– Es esmu noguris. – Viņš paspieda sievas roku. – Aģent Bērns, šī ir mana sieva Sūzija. Un šī ir Kerolaina Veiverlija, kas vakar atrada mirstīgās atliekas.
– Kerolaina Veiverlija, – Bērnss godbijīgi atkārtoja. – Nespēju noticēt. – Paņēmis Kerolainas brīvo roku, viņš piespieda tai lūpas, bet Sūzija viņam aiz muguras izvalbīja acis un paraudzījās uz Bērku. – Vēl tikai pirms dažiem mēnešiem es dzirdēju jūsu uzstāšanos Ņujorkā. Un pagājušajā gadā Kenedija centrā. Man ir vairāki jūsu ieraksti.
Kādu mirkli Kerolaina tikai mirkšķināja acis un skatījās uz Bērnsu. Viss, par ko viņš runāja, šķita ļoti tāls, un viņai piepeši pat likās, ka ir noturēta par kādu citu.
– Paldies.
– Nē, nē. Paldies jums. – Bērnss iedomājās, ka šīs lietas izmeklēšanā tomēr būs arī savas priekšrocības. – Nespēju ne izstāstīt, cik daudzas reizes jūs esat paglābusi manu veselo saprātu gluži vienkārši ar to, ka man bija iespēja noklausīties jūsu izpildījumu! – Vīrieša gludie vaigi bija aizrautībā piesārtuši, un viņš joprojām turēja Kerolainas roku savējā. – Par spīti apstākļiem, šis ir ļoti iepriecinošs mirklis. Man jāatzīstas, ka šī nu bija pēdējā vieta, kurā biju gaidījis sastapt koncertzāļu princesi.
Kerolaina sajutās mazliet neomulīgi. – Šī bija manas vecmāmiņas māja, aģent Bērns. Es šeit esmu vien dažas dienas.
Aģenta gaiši zilās acis aizēnoja raižu mākonis. – Jums tas noteikti sagādāja neiedomājamas ciešanas. Varat būt pilnīgi pārliecināta, ka es darīšu visu, kas manos spēkos, lai iespējami ātri atrisinātu šo lietu.
– Tas izklausās mierinoši. – Kerolaina pūlējās izvairīties no Sūzijas skatiena un mazliet pasmaidīja.
– Jebko, jebko, kas vien būs manos spēkos. Vispār… jebko. – Viņš paņēma savu čemodānu, ko bija nolicis zemē pie kājām. – Tagad es apskatīšu nozieguma vietu, šerif.
Bērks pamāja ar roku un, palūkojies uz Bērnsa mirdzoši nospodrinātajām itāļu kurpēm, piemiedza ar aci sievai.
– Tā neko, – Sūzija noteica, kad abi vīrieši devās uz koku audzes pusi. – Ja patīk vīrieši uzvalkā un kaklasaitē.
– Laimīgā kārtā mani pašlaik vispār neinteresē vīrieši.
– Nekad jau nevar zināt. – Sūzija pavēdināja blūzes augšdaļu, lai sajustu kaut nelielu vēsumu. – Tagad es tev parādīšu, kā tīrāms ierocis, bet pēc tam mēs varētu pagatavot kaut ko atspirdzinošu mūsu puišiem. – Viņa veltīja Kerolainai ziņkārības pilnu skatienu. – Es nemaz nezināju, ka tu biji īsta slavenība. Domāju, ka mis Īdita vienkārši gribēja palielīties.
– Slava ir atkarīga no tā, uz kāda pamata cilvēks stāv, vai tad ne?
– Nu, laikam jau tā ir. – Sūzija pagriezās uz mājas pusi. Viņa jau bija paguvusi Kerolainu iemīlēt un nosprieda, ka tieši tajā brīdī jaunajai draudzenei nepieciešams smaids, tāpēc pagriezās un apskāva viņas plecus. – Vai tu vari nospēlēt to dziesmu ”Apelsīnu ziedu specvilciens”?
Kerolaina pirmo reizi šo dienu laikā iesmējās no sirds.
– Nespēju iedomāties, kāpēc gan ne.
SESTA NODAĻA
Takers uzcēla kājas uz Bērka rakstāmgalda un sakrustoja potītes. Viņš neiebilda pret gaidīšanu. Patiesību sakot, gaidīšana viņam padevās vislabāk. Tas, ko itin bieži – arī Takers pats – noturēja par neiedomājamu slinkumu, patiesībā bija iedzimta neierobežota pacietība un skaidrs, nesaduļķots prāts. Konkrētajā brīdī Takera prāts nemaz nebija tik neiegrožots, kā viņam būtu gribējies. Turklāt iepriekšējā naktī viņš nebija pienācīgi izgulējies. Neliela nosnaušanās, gaidot Bērku, šķita īsti piemērota nodarbe laika īsināšanai.
Ziņa par to, ka pilsētā ieradies FIB aģents, līdz Svītvoterai nonāca vēja ātrumā. Takers jau zināja, ka aģents Bērnss ir ģērbies kā apbedīšanas biroja īpašnieks un brauc ar dzeltenbrūnu Ford Mercury. Takeram bija zināms arī tas, ka Bērnss devies uz Maknēru dīķi, lai darītu to, kas nu FIB aģentam jādara nozieguma vietā.
Īsi noņurdējies, Takers aizvēra acis – lai labāk atslābinātos. Sēžot šajā kabinetā, klausoties griestu ventilatora čīkstoņā un nekur nederīgā gaisa kondicionētāja vaimanās pie loga, viņam šķita gluži nereāli, ka Eda Lū Hetingere mirusi guļ Palmera Bēru namā tikai dažus kvartālus tālāk.
Takers saviebās, pūlēdamies aizgainīt nelāgo sajūtu un atmiņu radītās šaušalas. Viņš taču bija gatavs spēkoties ar Edu Lū! Vēl vairāk, viņš bija gaidījis cīņu ar šo sievieti, gaidījis iespēju izdzirdēt viņas žēlošanos pēc tam, kad galu galā būs ielauzies viņas tukšajā prātā un panācis izpratni par to, ka viņa nekad nebūs Svītvoteras saimniece.
Viņš nebūtu pazemojis Edu Lū vai centies saglābt daļu sava lepnuma, izpostot viņas pašcieņu.
Tikai tāpēc, ka viņš ļāvies vilinājumam pārgulēt un pieskarties viņas maigajai ādai un tas devis ieganstu jūsmot par to, cik seksīgi Eda Lū klabina Lāšona veikala kases aparāta taustiņus, tagad viņam vajadzēja gādāt sev alibi, lai viņu neturētu aizdomās par slepkavību.
Apsūdzēt Takeru mēdza par daudz ko. Par slinkumu, kas, pēc Takera paša domām, vispār nebija nekāds grēks. Par vieglprātīgu attieksmi pret naudu. Un šajā ziņā viņš bija gatavs piekrist. Par laulību putināšanu, lai gan Takers negulēja ar precētām sievietēm – izņēmums bija vienīgi Sallija Gilforda pirms dažiem gadiem, turklāt viņa bija pašķīrusies no vīra un dzīvoja atsevišķi. Takers tika vainots pat gļēvumā, ko pats to drīzāk uzskatīja par piesardzību.
Bet slepkavība… Tas būtu pat smieklīgi, ja vien neliktos tik biedējoši. Ja tēvs būtu vēl dzīvs, viņš smietos pušu plīzdams. Viņš – vienīgais cilvēks, no kura Takers patiešām baidījās, – nespēja piespiest dēlu nošaut kādu dzīvu radību viņu kopīgajās medībās. Takers allaž šāva tikai gaisā.