Eda Lū, protams, nebija nošauta. Viņa bija nonāvēta tieši tāpat kā pārējie upuri. Bija viegli atmiņā sapludināt Edas Lū un Frānsijas tēlus un redzēt, kas nodarīts viņu gludajai, baltajai ādai. Takers pasniedzās pēc cigaretes kabatā.
Viņš noplēsa tās galu – nu jau tā bija gandrīz ceturtdaļcolla – un aizkūpināja, kad telpā ienāca Bērks kopā ar nosvīdušu un aizkaitinātu vīrieti tumšā uzvalkā.
Lielāko daļu dienas aizvadījis FIB aģenta sabiedrībā, Bērks nebija labākajā omā. Viņš drūmi savilka pieri, ieraudzījis Takera kājas uz rakstāmgalda, un uzsvieda cepuri uz pakaramā, kas atradās pie durvīm.
– Jūties kā mājās, dēls.
– Pūlos, cik spēju. – Takers izpūta dūmu strūklu. No uztraukuma viņam kuņģī savilkās netīkams kamols, taču viņš veltīja Bērkam laisku smaidu. – Tev jānopērk jauni žurnāli, Bērk. Vīrietim izklaidei vajadzīgs kas vairāk par medību un ieroču žurnāliem.
– Paraudzīšu, vai nevaram sagādāt kādu vīriešu modes žurnālu un kaut ko par slavenībām.
– Es justos pateicīgs. – Takers atkal ievilka dūmu un nopētīja Bērka kompanjonu. Tumšais uzvalks tveicē bija piesūcies ar sviedriem, taču vīrietim nebija pieticis prāta pat kaklasaites mazglu padarīt vaļīgāku. Lai gan Takers īsti nevarētu paskaidrot iemeslu, tieši šis sīkums iesvēla viņā nepatiku pret Bērnsu. – Iedomājos, ka būtu pareizi, ja es atnāktu ar jums aprunāties, puiši.
Bērks pamāja ar galvu un, lai justos autoritatīvāk, devās pie sava rakstāmgalda. – Takers Longstrīts. Īpašais aģents Bērnss.
– Laipni lūgts Inosensā. – Takers nepiecēlās, taču pastiepa roku sveicienam. Viņam sagādāja apmierinājumu fakts, ka Bērnsa roka ir maiga un mazliet mitra no tveices. – Un kas padara jūs īpašu, aģent Bērns?
– Tāda ir mana dienesta pakāpe. – Bērnss ar skatienu nomērīja Takera apvalkātos sporta apavus, vienkāršās, bet dārgās kokvilnas bikses un pašapzinīgo smaidu. Nepatika bija abpusēja. – Un ko jūs vēlējāties apspriest, mister Longstrīt?
– Iesākumam mēs varētu parunāt par laiku. – Takers izlikās neredzam Bērka brīdinošo skatienu. – Tā vien liekas, ka tuvojas negaiss. Kļūs mazliet vēsāks. Mēs varētu parunāt arī par beisbolu. Šovakar ”Vālodzes” spēlē pret ”Jenkijiem”. Putniem šajā gadā ir spēcīga komanda. Varētu satriekt pretiniekus. – Takers ievilka dūmu. – Vai jūs mēdzat slēgt derības, īpašais aģent Bērns?
– Diemžēl man jāteic, ka es pārāk neinteresējos par sportu.
– Tas jau nemaz nav slikti. – Takers gandrīz nožāvājās un atgāza krēslu leņķī. – Es pārāk neinteresējos par daudz ko. Sevišķa interese prasa lielus pūliņus.
– Ķersimies pie lietas, Takij. – Skatiens nebija līdzējis, un Bērks izmēģināja balsi. – Takers pazina nozieguma upuri Edu Lū…
– Tas vārds, ko tu meklē, ir ”intīmi,” – Takers piedāvāja risinājumu. Vēdera muskuļi atkal netīkami savilkās, un viņš nodzēsa cigareti.
Bērnss apsēdās trešajā krēslā. Veikli un prasmīgi viņš no kabatas izņēma minimagnetofonu un bloknotu. – Jūs vēlaties liecināt?
– Ka ”bailes ir vienīgās, no kurām mums patiešām jābaidās”? – Takers izslējās taisnāk. – Ne gluži. Bērkam likās, ka jūs gribēsiet uzdot man dažus jautājumus. Un es esmu gatavs sadarbībai, tādēļ ierados šeit, lai uz tiem atbildētu.
Aģents gluži nesatricināmi ieslēdza magnetofonu. – Man ir informācija, ka jums ar nelaiķi bijušas intīmas attiecības.
– To, kas mūs vienoja, sauc par seksu.
– Izbeidz, Taker.
Viņš palūkojās uz Bērku. – Dēls, tā ir pati godīgākā atbilde, kāda vien iespējama. Mēs ar Edu Lū dažas reizes kaut kur kopā aizgājām, mums bija jautri, mēs baudījām gultas priekus. – Takera skatiens kļuva smagāks, un viņš jau vēlējās ķerties pie nākamās cigaretes, bet laikus apstājās. – Pirms pāris nedēļām es visu izbeidzu, jo viņa sāka runāt par precēšanos.
– Vai jūsu dēka beidzās draudzīgi? – Bērnss vaicāja.
– Tā nu gan es neteiktu. Domāju, ka jums jau ir zināms par scēnu, kas notika pirms dažām dienām kafejnīcā. Droši var apgalvot, ka Eda Lū bija pārskaitusies.
– Tā sakāt jūs, mister Taker. Man te ir rakstīts… – Viņš ar pildspalvu paklikšķināja pa bloknotu. – ”Viņa bija nikna un aizkaitināta.”
– Salieciet šos divus vārdus kopā ar Edu Lū, un iegūsiet ”pārskaitusies”.
– Viņa esot apgalvojusi, ka jūs viņai šo to solījāt.
Takers laiski nocēla kājas no rakstāmgalda. Krēsls iečīkstējās. – Redziet, aģent Bērns, es nemēdzu neko solīt, jo ir maz ticams, ka solījumus pildīšu.
– Un viņa publiski paziņoja, ka gaidot bērnu.
– Jā, tas tiesa.
– Pēc tam jūs devāties projām no tās kafejnīcas, kas saucas… ”Ēd un pļāpā”, vai ne? Jūs uzreiz aizgājāt. – Bērnss tikko manāmi pasmaidīja. – Vai varētu apgalvot, ka bijāt… pārskaities?
– Par to, ka viņa man uzklupa varbūt pat duča cilvēku klātbūtnē… pateica par grūtniecību un piedraudēja, ka man par to nāksies samaksāt? Jā, es biju gan pārskaities. – Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu. – To sacīt var pavisam droši.
– Un jums nebija ne mazākā nodoma viņu precēt?
– Neapšaubāmi.
– Jums, tādam aizkaitinātam, apkaunotam un iedzītam lamatās, noteikti bija motīvs Edu Lū nogalināt.
Takers pārslidināja mēli pāri zobiem. – Ne jau tādā gadījumā, kad man pie rokas ir mana čeku grāmatiņa. – Viņš paliecās uz priekšu. Lai gan skatiens bija skarbs, Takera balss plūda gludi kā medus pār maizi. – Draugs, ļaujiet, es visu paskaidrošu, lai jums rastos īsts priekšstats. Eda Lū bija alkatīga un ambicioza, turklāt arī diezgan gudra. Ļoti iespējams, ka daļēji viņa cerēja mani apgredzenot, taču būtu apmierinājusies arī ar čeku, ja vien tajā būtu redzams pietiekami liels nullīšu skaits. – Viņš piecēlās kājās, tad apvaldījās, dziļi ieelpoja un piemetās uz rakstāmgalda stūra. – Man viņa patika. Varbūt vairs ne tik ļoti kā agrāk, tomēr patika. Nav taču tā, ka vienu nedēļu vīrietis guļ ar sievieti, bet jau nākamajā pārgriež viņai rīkli.
– Tādi gadījumi ir bijuši.
– Ne jau ar mani. – Takera skatienā pavīdēja kaut kas dziļš un draudīgs.
Bērnss pastūma magnetofonu kādu collu pa labi. – Jūs bijāt pazīstams arī ar Arneti Gentriju un Frānsiju Elisu Loganu.
– Tieši tāpat kā lielākā daļa Inosensas iedzīvotāju.
– Vai jums bija attiecības arī ar šīm sievietēm?
– Īsu laiku mēs satikāmies. Ar viņām es nepārgulēju. – Atceroties aizgājušās dienas, Takera lūpas mazliet savilkās smaidā. – Lai gan Arnetes gadījumā nevarētu sacīt, ka nemēģināju.
– Viņa jūs atraidīja?
– Pie velna! – Netīksmes pārņemts, Takers ķērās pie nākamās cigaretes. Laikam jau viņš bija izvēlējies nepiemērotu laiku smēķēšanas atmešanai. – Mēs bijām draugi, un viņa negribēja neko sabojāt. Taisnības labad jāpiemin, ka Arnetei vienmēr bija paticis mans brālis Dveins, tikai viņš tā arī neizmēģināja laimi. Ar Frānsiju mēs atradāmies tikai smieklu un flirta stadijā. – Viņš noplēsa gabaliņu no cigaretes gala un nolika malā. – Viņa bija ļoti jauka. – Takers aizvēra acis. – Es nevēlos runāt par Frānsiju.
– Ak tā?
Uzvilnīja dusmas. – Klausieties, es biju kopā ar Bērku, kad viņa tika atrasta. Jūs varbūt arī esat pieradis skatīt savām acīm kaut ko tādu, taču es gan ne. Jo īpaši tad, ja tas ir cilvēks, pret kuru man bijušas siltas jūtas.