Dzīve Takeram nozīmēja vienu garu, laiski staigājamu ceļu. Un viņam nebija iebildumu to veikt, ja vien tika ļauts to darīt tādā tempā, kāds pašam labpatika. Takers izturējās laipni arī situācijās, kad gadījās kāds apvedceļš, ja vien tas vēlāk pagriezās viņa izvēlētajā virzienā. Un pagaidām viņam bija izdevies izvairīties no došanās pie altāra – brāļa un māsas pieredze bija iedēstījusi viņā nelielu nepatiku pret šo pasākumu. Takers daudz labprātāk veica savu ceļu, neviena netraucēts. Viņš bija rāmas dabas un lielākoties labi ieredzēts. Dažam labam gremza tas fakts, ka Takers bija piedzimis bagāts, taču viņš pārāk nemēdza ar to dižoties. Turklāt viņš bija neizmērojami dāsns, un tas cilvēku sirdis padarīja mīkstas. Katrs vīrs zināja, ka nepieciešamības gadījumā tikai jāpiezvana vecajam Takam, un aizdevums būs kabatā. Un tas nonāks tur bez jebkādas neizturamas pārākuma izrādīšanas, kas palīdzības lūgšanu padarīja ļoti smagu. Protams, bija arī mēļotāji, kas apgalvoja, ka nav taču grūti aizdot citiem, kad pašam naudas ir vairāk nekā pietiekami. Tikai viņu murmināšana nekādi nespēja mainīt banknošu krāsu.
Atšķirībā no sava tēva Bo viņš diendienā nemēdza interesēties, kā sokas ar parādu atdošanu, un neglabāja aizslēgtā rakstāmgalda atvilktnē ādas vākos iesietu bloknotiņu, kurā pierakstīti visu viņa parādnieku vārdi.
Naudu Takers aizdeva par visai sakarīgiem desmit procentiem. Vārdi un skaitļi – viss glabājās viņa asajā un bieži vien pārāk zemu novērtētajā prātā.
Bet jebkurā gadījumā Takers to nedarīja naudas dēļ. Viņš vispār ļoti reti kaut ko darīja naudas dēļ. Pirmkārt, viņš to darīja tāpēc, ka tas neprasīja nekādas pūles. Un, otrkārt, viņa garajā, slaikajā un laiskajā ķermenī slēpās dāsna un reizumis arī vainas apziņas mocīta sirds.
Viņš nebija ne pirksta pakustinājis, lai nopelnītu šo bagātību, tālab bija tik ļoti vienkārši to izšķiest. Takera izjūtas šajā saistībā varēja dēvēt gan par garlaikotu akceptēšanu, gan reizēm par sociālās apziņas grūdienu. Un kad nu gadījās tāds spēcīgāks grūdiens, viņš no virvēm darinātā guļamtīklā izstiepās ēnā zem mūžzaļā ozola izplestajiem zariem, pārvilka cepuri pāri acīm un malkoja aukstu alu, līdz sociālā apziņa atkal norimās.
Tieši to Takers darīja brīdī, kad mājas otrā stāva logā apaļo galvu pabāza Dela Dankana – Longstrītu saimniecības pārzine jau vairāk nekā trīsdesmit gadu.
– Taker Longstrīt!
Cerēdams uz to labāko, Takers joprojām turēja acis aizvērtas un ļāva tīklam viegli šūpoties. Uz plakanā, kailā vēdera Takers bija uzlicis Dixie alus pudeli un ar vienu roku pieturēja.
– Taker Longstrīt! – Delas dunošā balss izbiedēja putnus, kas bija sasēduši mūžzaļā ozola zaros. Takeram gan bija paticis sapņot, klausoties putnu dziesmās un gardēnijās zumošo bišu sanoņā. – Es runāju ar tevi, puis.
Nopūties Takers atvēra acis. Caur cepures vaļīgo pinumu sejā iespīdēja balti un karsti saules stari. Jā, tas bija tiesa – viņš maksāja Delai algu, taču šī sieviete bija viņam gan mainījusi autiņus, gan savu reizi uzšāvusi pa pēcpusi, un tādējādi viņš nebija Delai nekāda autoritāte. Ļoti negribīgi Takers atbīdīja cepuri nost no acīm un, plakstus piemiedzis, paraudzījās saucējas virzienā.
Sieviete bija izliekusies pa logu, viņas liesmojoši sarkanie mati spraucās ārā no apsietā lakata. Viņas platajā, koši pietvīkušajā sejā bija stingra un neapmierinātības pilna izteiksme. Un to Takers bija iemācījies respektēt. Pret palodzi atdūrās trīs kārtas košu kreļļu.
Takera sejā ievilkās it kā nevainīgs, tomēr viltības pilns smaids. Tā varētu smaidīt zēns, kurš pieķerts nedarbos. – Jā, kundze.
– Tu teici, ka aizbrauksi uz pilsētu un atvedīsi man rīsu maisu un kasti kokakolas.
– Jā, tikai… – Takers ar joprojām auksto pudeli paberzēja savu torsu, tad pielika pudeli pie lūpām un iedzēra garu malku. – Nu jā, laikam jau es tā teicu gan, Dela. Domāju, ka varētu aizbraukt, kad kļūs mazliet vēsāks.
– Slien nu savu slinko pēcpusi augšā un izdari to tagad. Citādi šovakar tev uz galda priekšā būs nolikts tukšs šķīvis.
– Vienalga ir pārāk karsts, lai ēstu, – Takers klusi nopurpināja, taču Delas ausis bija tikpat dzirdīgas kā trusim.
– Ko tad tas nozīmē, puis?
– Es teicu, ka braukšu. – Graciozi kā dejotājs viņš izslīdēja no šūpuļtīkla un ejot noslaucīja alus pudeli. Viņš pacēla galvu un uzsmaidīja sievietei, cepure švītīgi noslīdēja zemāk, atklādama sasviedrētās matu sprogas, viņa zeltainajās acīs iedegās velnišķīgi dzirkstošas liesmiņas, un Dela atmaiga. Tagad jau viņai nācās grūti turēt lūpas sakniebtas un sejā pieturēt bargo izteiksmi.
– Pienāks diena, kad tu vienkārši iesakņosies tajā guļamtīklā. Es brīnīšos, ja tā nenotiks. Tavs augums nospriedīs, ka esi sasirdzis, ja reiz labprātāk laiku pavadi, uz muguras suzdams, nevis uz savām kājām stāvēdams.
– Kad cilvēks ir atlaidies guļus, viņš var darīt daudz vairāk nekā tikai snaust, Dela.
Saimniecības vadītāju nodeva skaļie, spēcīgie smiekli. – Tu tikai nesadari tik daudz, lai kāda galu galā tevi aizvelk pie altāra, kā tas gadījās, kad tā meiča Sisija nogrāba manu Dveinu.
Viņš atkal pasmaidīja. – Nē, kundze.
– Un atved to manu tualetes ūdeni. Pie Lāšona ir izpārdošana.
– Nomet man maku un mašīnas atslēgas!
Dela pazuda no loga, bet pēc mirkļa atkal parādījās un izmeta abus prasītos priekšmetus. Takers tos noķēra gaisā ar veiklu delnas kustību, un tas atgādināja Delai, ka šis puisis nemaz nav tik lēns, par kādu izliekas.
– Uzvelc kreklu! Un sabāz to biksēs, – Dela komandēja tā, kā būtu darījusi, kad Takeram bija desmit gadu.
Takers paņēma kreklu no guļamtīkla, uzvilka un devās uz mājas priekšpusi, kur ducis doriešu kolonnu rindojās no apjumtā lieveņa līdz metāliskām mežģīnēm rotātajai otrā stāva verandai. Kad viņš nonāca līdz automašīnai, krekla kokvilnas audums jau lipa pie ādas.
Spīdīgo Porsche automobili viņš, impulsa vadīts, nopirka pirms sešiem mēnešiem, un tas viņam vēl nebija apnicis. Viņš iekāpa un padomāja, kas būtu labāks – gaisa kondicionētāja sniegtais komforts vai sajūsma, ko radīja vēja pieskārieni sejai –, un izlēma par labu nolaistam jumtam.
Viens no nedaudzajiem darbiem, ko Takers veica ātri, bija braukšana. Riepas uzsita gaisā grants šaltis, kad automašīna ar pirmo ātrumu aiztraucās pa garo, līkumoto ceļu. Viņš apbrauca apaļo dobi, kur māte bija dāsni sastādījusi peonijas, hibiskus un koši sarkanās ģerānijas. Ceļa malās auga veci magnoliju koki, to ziedi apkārtni ietina spēcīgā, patīkamā smaržā. Takers aizšāvās garām baltajai granīta piemiņas zīmei, kas bija uzstādīta vietā, kur viņa vecvectēva brāli Tironu zirgs izmeta no segliem un puisis lauza savu sešpadsmitgadnieka sprandu.
Šo piemiņas zīmi uzstādīja Tirona sērojošie vecāki, lai godinātu viņa aiziešanu. Un zīme arī kalpoja par atgādinājumu. Ja Tirons nebūtu izvēlējies pārbaudīt savus spēkus un izjāt ar nevaldāmo ķēvi, tad nebūtu lauzis savu spītnieka sprandu, viņa jaunākais brālis, Takera vecvectēvs, nebūtu mantojis Svītvoteru un nodevis to tālāk saviem bērniem.
Un Takers tad mistu kādā Džeksonas dzīvoklī.
Braucot garām šim skumīgajam atgādinājumam, viņš nekad nejutās īsti pārliecināts par to, vai pieklātos sērot vai būt pateicīgam.
Nu jau Takers bija izbraucis pa augstajiem, platajiem vārtiem. Ceļu klāja šķembu segums, saulē jautās darvas izgarojumi, varēja saost stāvoša ūdens rāvaino dvaku, kas spraucās cauri ceļmalā augošo koku rindai. Un paši koki dvašoja svaigu zaļuma aromātu. Kalendārs vēstīja, ka vasara ir nedēļas attālumā, taču Misisipi delta zināja labāk.